Agita Ozoliņa: Uz tikšanos atjaunotajā Sējas Kultūras namā! ^{Apriņķis.lv}

– Agita, kā jūs kļuvāt par Sējas Kultūras nama vadītāju? Vai tas bija jūsu sapnis?

– Atceros, cik nobijusies biju, kad tiku uzrunāta. Lūdzu laiciņu pārdomām, bet, bijušā Sējas novada priekšsēdētāja Gunta Liepiņa iedrošināta, piekritu. Priekšsēdētājs bija mani noskatījis korī. Lai gan man ir cita izglītība, viņš teica: “Tev ir ķēriens!” Un tā sākās mans stāsts...

Šajos vairāk nekā divdesmit darba gados esmu centusies pēc iespējas saglabāt amatiermākslu. Pēc manām domām, ikvienā novadā ir svarīgi, lai cilvēkiem būtu iespēja līdzdarboties kultūras aktivitātēs, kas atbilstu katra spējām un vēlmēm. Protams, būtiska ir arī socializēšanās. Es uzskatu, ka darbošanās amatiermākslā palīdz saglabāt vietējās tradīcijas un nodot kultūras mantojumu nākamajām paaudzēm, kā arī stiprināt cilvēku nacionālo identitāti un celt latvisko pašapziņu. Kas tad cits, ja ne amatiermākslas kolektīvi domās par Dziesmu un deju svētku nepārtrauktību? Šobrīd jau domāju, kā 2023. gadā vasarā mēs satiksimies jaunajā Mežaparka estrādē, lai svinētu Dziesmu un deju svētku simtpiecdesmitgadi!

Ja paskatos atpakaļ – kur gan tas laiks ir pazudis? Man šajos gados piedzimuši divi bērni, kuri tepat arī ir uzauguši. Vienmēr blakus bijis mans vīrs, kurš palīdzēja. Nav jau noslēpums, ka visus šos gadus es esmu bijusi cilvēks-orķestris. Jā, man ir apkopēja, kura atnāk uz dažām stundām, kolektīvu vadītāji, bet viņi atbrauc tikai uz mēģinājumu. Ikdienā esmu viena. Pati plānoju, pušķoju, dekorēju un vēl recenziju uzrakstīju. Turklāt nama atjaunošana... Tas viss notika vienlaikus, un pa šiem gadiem ir iestājies jūtams sagurums.

– Daži no jūsu rīkotajiem pasākumiem kļuvuši par Sējas Kultūras nama tradīciju…

– Ik gadu rīkojam Latvijas valsts svētku pasākumus, piemiņas dienas, gadskārtu ieražas, kā arī izglītojošus un izklaides pasākumus, izstādes, pašdarbnieku un profesionālu mākslinieku koncertus. Piemēram, par jauku tradīciju ir kļuvusi katru pavasari svinētā Sējas novada gada balle, kurā tiek godināti novadnieki. Rudenī, Latvijas valsts dzimšanas dienā, tiek godināti konkursa “Par sakoptu Sējas novadu!” laureāti.

Taču viskrāšņākie svētki, manuprāt, ir vasaras saulgriežos Sējas parka estrādē. Tad novada ļaudis ir aicināti sanākt pie ozola, lai pateiktos tam par diženumu, mūsu novada sargāšanu un spēku, ko katrs var smelties no šī koka. Kopš 2009. gada skaista tradīcija ir ozola pakājes pušķošana ziedu rotā – cilvēki nes no savām sētām ziedu klēpjus un piedalās ziedu raksta tapšanā. Vakarā pie sapostā dižozola jauktais koris “Sēja” kopā ar sanākušajiem novadniekiem ielīgo vasaras saulgriežu svētkus. Lai radītu vēl piepildītāku svētku sajūtu, katru gadu klātesošos priecē kāda folkloras kopa vai danču muzikanti.

– Apskatot tikko renovētās telpas, var redzēt, cik daudz darba ieguldīts katrā nama stūrītī. Jūs ne tikai rūpējāties par kultūras pasākumu daudzveidību novadā, bet arī par to, lai ikvienam, kurš atnācis tos baudīt, būtu patīkami šeit atrasties.

– Jā, ikdienas darbā Sējas Kultūras namā nedrīkst aizmirst arī par saimniecību. Jāseko līdzi tam, lai telpas atbilstu apmeklētāju vajadzībām un būtu piemērotas kultūras pasākumu rīkošanai. Protams, sapnis par kultūras nama atjaunošanu gaisā virmoja jau labu laiku. Kopš 80. gadiem būtiski remontdarbi šeit netika veikti. Gada aukstākajā laikā no jau nokalpojušiem logiem telpās bieži bija jūtams aukstums, līdz 2008. gadā pašvaldība mums uzdāvināja jaunus, skaistus logus. Togad kultūras nams ieguva arī jaunu skatuves grīdu, podestus un skaisti izremontētu vestibilu.

2012.gadā Lauku atbalsta dienesta Lielrīgas reģionālā lauksaimniecības pārvalde apstiprināja Sējas novada domes iesniegto projektu “Skaņas un gaismas aparatūras iegāde Lojas Kultūras namam”. Kultūras nams saņēma videoprojektoru, gaismas un skaņas aparatūru. Tas ļāva uzlabot, dažādot un bagātināt pasākumu norisi. Kopš šī brīža ir iespēja apskaņot pasākumus, kā arī ar skatuves apgaismojumu veidot jebkura pasākuma noskaņu. Visvairāk par to priecājās amatierteātris, jo, lai veidotu izrādes, gaismām ir liela nozīme.

2013.gadā telpā zem skatuves, kas visus gadus bija noliktava, tika īstenots projekts Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai Lauku attīstības programmas pasākumā “Lauku ekonomikas dažādošana un dzīves kvalitātes veicināšana vietējo attīstības stratēģiju īstenošanas teritorijā”, kura laikā tika izveidota jauna un noderīga telpa. Pēc šī projekta realizēšanas kultūras nams ieguvis ģērbtuvi – grimētavu un sanitāro mezglu ar divām telpām pašdarbības kolektīvu dalībniekiem un viesmāksliniekiem. Šķita, ka jau ir izdarīts daudz, bet sapnis par nama renovāciju palika un sāka piepildīties.

2015.gadā tika uzsākti lieli projektēšanas darbi, kuros tika plānota Sējas Kultūras nama siltināšana, renovēšana un skatuves funkcionalitātes modernizācija.

2017.gada rudenī, atvadoties no apmeklētājiem ar Lojas amatierteātra pirmizrādi, kultūras nama durvis uz renovācijas laiku aizvērās. Renovācija notika ilgi... Žēl, ka Latvijas valsts simtgades ballei nama durvis vēl bija slēgtas. Domāju, šis laiks neatstāja vienaldzīgu nevienu. Es mānītos, ja teiktu, ka amatiermākslai un man, iestādes vadītājai, šis laiks bijis vienkāršs. Esmu pārliecināta, ka viss nostāsies savās vietās un atjaunotajā namā turpināsim radīt, rādīt un baudīt kultūru ar jaunu jaudu, jo, lai vai kā, iespējams, no 2021. gada Sējas Kultūras nama durvis beidzot atvērsies apmeklētājiem!

Šobrīd, atskatoties uz paveikto, rūgtumiņš piemirstas, jo kultūras nams ir ieguvis tik daudz: skaistu, siltinātu fasādi, jaunu jumtu un siltumapgādi, ventilāciju, elektroinstalācijas, skatuves mehānismus, jaunas skatuves un zāles logu drapērijas! Jauna un plaša telpa ir izveidota nama trešajā stāvā – tornīštelpā –, ir paplašināts balkons, plašāka un modernāka tapusi virtuve, ierīkotas funkcionālas tualetes, kā arī labiekārtota apkārtne.

Renovācijas laikā, vērojot ik nedēļas paveikto, visvairāk sirdi saviļņoja fantastiskie un filigrānie restaurācijas darbi. Restauratoru skaisto veikumu var redzēt gan zāles, gan pirmā un otrā stāva vestibila rotājumos un krāsojumā. Vissvarīgākais bija atjaunot oriģinālo detaļu sākotnējo izskatu. Šajā laikā, restaurējot daudzu telpu elementus, ir ieguldīts milzīgs darbs. Piemēram, ja ir nolūzis kāds dekoratīvā elementa fragments, tas tiek izgatavots no jauna. Ja no dekora ir saglabājušies tikai daži fragmenti, trūkst kādas daļas, restauratoru komanda izgatavo otru pusi – gluži kā spoguļattēlu. Kad detaļas ir restaurētas, no tām tiek radītas speciālas silikona formas, kurās vēlāk jau tiek atlieti jaunie dekori (ja tādi nepieciešami vairāki).

Jau no sākuma skaidri zinājām, ka maksimāli saglabāsim nama autentisko un vēsturisko izskatu, cik vien tas iespējams, bet laika gaitā zudušo vai mainīto atjaunosim ar mūsdienu metodēm, šīsdienas izpratni, estētiku, tehnoloģijām, lai nenoniecinātu ne pagātni, ne tagadni. Tikai tā ēka iegūst jaunu un vienlaikus saglabā sākotnējo izskatu.

– Kultūras namā darbojas amatierteātris, pirmsskolas vecuma deju kolektīvs un jauktais koris. Arī jūs aktīvi darbojaties gan teātrī, gan dziedat korī.

– Esmu vienmēr dziedājusi korī un spēlējusi teātri, jo uzskatu, ka tikai kolektīvā varu patiesi sajust tā gaisotni, vajadzības, arī izaugsmi. Koris man bija kā savs trešais bērns. Tomēr mana vismīļākā nodarbe ir noformēšana, īpaši ziediem. Vienmēr domāju, kā pasākumos cilvēkus pārsteigt un iepriecināt ar kaut ko greznu vai neredzētu. Lojas amatierteātris kultūras namā sāka darboties 1997. gadā, pateicoties režisores Regīnas Grīnpukalas iniciatīvai; no 2018. gada rudens amatierteātra režisors ir Mārtiņš Gaigals.

Tautas deju soļus mazajiem dejotājiem kopš 2002. gada ierādīja kolektīva vadītāja Staņislava Vērdiņa (Staņislava arī bija tā, kura iedegās par ideju veidot mazajiem ķipariem deju kolektīvu). No 2018. gada pirmsskolas vecuma tautas deju kolektīvu “Kamenīte” vada Lita Lutkevica, tiesa, no 2021. gada septembra deju kolektīva mājvieta ir bērnudārzā “Bitīte”.

Kopš 2003. gada 21. novembra kultūras namā uz kora mēģinājumiem kopā sanāk atjaunotais jauktais koris “Sēja”, kura diriģents līdz 2018. gada Dziesmu svētkiem bija Kaspars Ādamsons. Diriģenta “stafetes kociņu” jeb koncerttoni Kaspars nodeva Ārijam Ādamsonam, kurš turpina veiksmīgi vadīt kori arī šobrīd.

– Domājot par visiem šiem darba gadiem, vai ir kādas īpašas sajūtas, pasākums, kas jums palicis atmiņā?

– Vissiltākās sajūtas ir ballēs, kad tu atver zāles durvis un nav pat vietiņas, jo visi dejo slapjām mugurām. Ejot prom, apmeklētāji saka: “Cik forši! Lai vēl būtu tādas balles!” Vietējie iedzīvotāji ļoti aktīvi izpirka biļetes un rezervēja galdiņus. Es pazinu katru apmeklētāju, zināju, kur un kā sasēdināt kompānijas, lai visiem būtu labi. Un cilvēki, kuri īpaši uzsvēra, cik skaistas ir ziedu kompozīcijas, – tas man bija kā medusmaize. Ļoti siltas un mīļas atmiņas. Vai zināt, kura ir mana mīļākā vieta namā? Tā ir virtuve. Man vienmēr šķitis svarīgi viesus uzņemt un pacienāt ar siltu liepziedu tēju.

– Klubs smaržo pēc svaigas krāsas, vēl tikai jānovāc pēdējās sastatnes, un balles tūliņ, tūliņ varēs sākties, bet jūs vislabākajā brīdī sakāt, ka šī ir jūsu pēdējā darba nedēļa pēc divdesmit trīs gadiem!

– Arī no balles jāprot aiziet vislabākajā brīdī – kad ir visinteresantāk! Man šo jautājumu uzdod ļoti daudzi: nu kā tā? Jā, man ir sentiments, jo katrs kaktiņš šeit zināms. Tik daudz šeit ieguldīts, atdots… Nervu sistēma man deva signālu, ka sevi ir jāsaudzē. Atskatoties saprotu, ka ikkatra asara bijusi tā vērta, jo paveiktais ir acīm redzams. Es aizeju ar vieglu sirdi.

Ar katru gadu arvien vairāk saprotu, ka mani interesē zemes darbi, – es laukos audzēju ķiplokus, puķes, man ir siltumnīca. Es atgriežos pie tās Agitas, kurai sirdī ir tuva ne tikai kultūra, bet arī zeme un agronomes diploms kabatā. Man patīk grāmatas. Ir pienācis laiks atpūsties. Turklāt man ir grūti samierināties ar kultūras etiķeti šodien, kad bērns koncerta laikā skrien, kliedz. Es neesmu pret bērniem pasākumos, bet viņiem jau no mazotnes ir jāmāca uzvesties un cienīt kultūru. Arī man ir gadījušās konfliktsituācijas, kad paņemu bērnu aiz rokas un jautāju: “Parādi, kur ir tava mamma?”

– Jūs bijāt stingra vadītāja?

– Nenoliegšu, tā bija. Man atlika tikai paskatīties un nebija problēmu pieiet aprunāties. Es nekad neuzbruku, bet, ja puisis ienāca namā ar cepuri un košļājamo gumiju mutē un teica: “Mans stils!”, es nevarēju noskatīties. Kā saka, vecais rūdījums.

Sarunas beigās Agita pauž patiesu prieku, ka kultūras namu par savām mājām turpmāk sauks arī Sējas Mūzikas skola: “Esmu pārliecināta, ka mūzikai, mākslai un kultūrai jādzīvo kopā. Uz tikšanos Sējas Kultūras namā – kādā skaistā koncertā, izrādē vai vienkārši ballē līdz rīta gaismai!”