Menu
 

Komponiste Agneta Krilova: Pirmie panākumi mani iedvesmoja turpināt Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Pārums, “Ādažu Vēstis”
Kopā ar vecākiem pēc simfonijas “Uz jauno pasauli” pirmatskaņojuma Lielajā ģildē. Foto – no privātā arhīva Kopā ar vecākiem pēc simfonijas “Uz jauno pasauli” pirmatskaņojuma Lielajā ģildē. Foto – no privātā arhīva

Komponistes Agnetas Krilovas darbu sarakstā ir aptuveni 70 kompozīciju: aptuveni 40 kora dziesmu, simfoniskie darbi, tostarp divas simfonijas kamerorķestrim – “Polārsimfonija” un “Uz jauno pasauli”, etnoopera “Mēmā” (Latvijas Nacionālās operas ģildes Ņujorkā atzinības balva par piedalīšanos jaunas latviešu operas radīšanas konkursā), kā arī virkne ērģeļmūzikas un dažādu sastāvu kamermūzikas darbu. Viņas darbi atskaņoti ne tikai Latvijā, bet arī daudzviet pasaulē – Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Somijā, Zviedrijā, Vācijā, Čehijā, Slovēnijā, Norvēģijā, Šveicē, Krievijā, Izraēlā un ASV.

Agneta Krilova dzimusi Ventspilī, dzīvo Ogres novadā, bet jau vairāk nekā gadu ir cieši saistīta ar Carnikavu – viņa strādā Carnikavas Mūzikas un mākslas skolā par direktora vietnieci. Pavisam nesen notika komponistes Otrās simfonijas pirmatskaņojums, kas izpelnījās ļoti augstu mūzikas cienītāju un kritiķu novērtējumu. Agneta Krilova ir daudzpusīga, enerģiska un talantīga, ar milzīgām darbspējām, par ko liecina gan maģistra grāds mūzikā, medicīnā un vadības zinībās, gan spēja apvienot vairākus darbus, paralēli dziedot arī korī un veltot laiku ģimenei.

– Kad tev radās interese par mūziku?

– Interesi par mūziku manī atklāja mamma, kura ir profesionāla mūziķe un klavierspēles pedagoģe. Viņa arī mājās bieži spēlēja klavieres un piecu gadu vecumā aizveda mani uz mūzikas skolu. Un tur tad arī viss sākās.

– Tātad zināšanas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

– Šajā gadījumā jā. Manai vecmāmiņai, mammas mammai, ir laba balss, viņa vienmēr ir dziedājusi koros. Mūzika ļoti mīļa ir arī manam tētim. Viņš vairāk ir ekonomiski un matemātiski domājošs cilvēks, taču mūzika viņam allaž bijusi tuva. Jaunībā ļoti daudz to klausījies – smagāku un vieglāku metālu vai roku, bet katrā ziņā ļoti kvalitatīvu mūziku. Tētim vienmēr bijis svarīgi, kā mūzika tiek atskaņota, jābūt kvalitatīvām skandām.

Klavierspēli Agneta sāka apgūt jau piecu gadu vecumā.


– Mūzika tevi uzreiz ieinteresēja?

– Man viss viegli padevās. Ja viss padodas, tad nav grūti, bet, ja nav grūti, tad bērnam patīk to darīt. Man bija ļoti laba un jauka klavierspēles skolotāja. Lai kaut kas patiktu, vienalga, vai tas ir mūzikā, sportā vai mākslā, vienmēr jābūt trīspusējai sadarbībai starp bērnu, viņa ģimeni un pedagogu. Ja bērnam kaut kas nepadodas, viņu spēcina un taktiku maina gan ģimene, gan pedagogs. Mēdz gadīties, ka bērnam ir interese, bet skolotājs nav savu uzdevumu augstumos. Un otrādi – no ģimenes un bērna nav nekādas atdeves. Mūzikā ārkārtīgi svarīgs ir ieguldītais darbs, nepietiek pāris reizes aiziet uz mūzikas skolu, kaut ko padarīt, bet mājās kājas uzreiz ielikt dīvānā, kur priekšā televizors, dators vai telefons. Ja nebūs šīs trīspusējās sadarbības, nekas neizdosies.

– Jums ģimenē visi bija muzikāli, tātad šāda iespēja bija mazticama?

– Es dzīvoju arī citā laikā – man nebija ne mobilā telefona, ne datora, pat televizors bija reta parādība. Kas gan tur bija 80. gados – kaut kādas multenes, protams, parādīja, bet tas arī viss. Mēs bērnībā savu laiku aizpildījām daudz radošāk un vērtīgāk. Mums bija vairāk sava laika, jo nebija viedierīču.

– Taču vienlaikus viedierīces var arī palīdzēt darbā.  

– Protams, bez tā arī nevar. Tā ir cita pasaule un sistēma, kurā šobrīd dzīvojam. Jaunākās tehnoloģijas ir jāizmanto, taču vecāki šajā ziņā ļoti grēko attiecībā pret bērniem, ļaujot izmantot viedierīces pārāk ilgi un bieži. Tehnoloģijām nav ne vainas, pati tās izmantoju, kad tas ir nepieciešams. Bez datora, telefona un interneta darbā jau neiztikt. (Smejas.)

Tautas spēku veido stipras dzimtas. Agnetas ģimene četrās paaudzēs.


– Kad sakomponēji savu pirmo skaņdarbu?

– Precīzi neatceros, bet šķiet, ka tas bija laikposms, kad mācījos sestajā, septītajā vai astotajā klasē. Man piedāvāja apgūt vēl vienu mācību priekšmetu – kompozīciju. Skolotāja Rita Grīnberga mani diezgan ātri virzīja dalībai konkursos. Kādā Latvijas mēroga konkursā piedalījos ar klavieru skaņdarbu “Progress un regress” un dziesmu, ko pati spēlēju uz klavierēm un dziedāju. Nospēlēju, nodziedāju un beigās ieguvu galveno balvu, par ko biju ļoti pārsteigta. Šie panākumi bija pirmais solis manā nākotnes profesijas izvēlē.

Mūzikas un mākslas skolas vienmēr cenšas savus audzēkņus virzīt uz konkursiem, jo tas liek viņiem darīt lietas daudz augstākā līmenī, tiekties pēc rezultātiem un izkāpt no komforta zonas. Ne tikai sēdēt klasē, bet iziet arī ārpusē, parādīt sevi, paskatīties, ko spēj citi. Man gan pašai nepatīk konkursi, uzskatu, ka mākslu nevar novērtēt kā sportu.

– Sportā viss ir vienkāršāk – uzvar tas, kurš noskrien ātrāk, aizlec tālāk vai augstāk.

– Tieši tā, sportā uzvar tas, kurš ir pirmais pāri finiša līnijai, bet mākslā tas nav iespējams. Mākslā ir specifiski un subjektīvi vērtēšanas kritēriji, pēc kuriem tiek noteikti labākie. Jāatzīst gan, ka pirmā uzvara konkursā mani iedvesmoja turpināt komponēt. 1997. gadā, kad es jau mācījos Ventspils Mūzikas vidusskolā, pirmoreiz braucu uz slavenajiem Ogres starptautiskajiem meistarkursiem instrumentu spēlē, vokālajā mūzikā un arī kompozīcijā, ko latviešiem organizēja Amerikas latviešu diasporas mūziķi. Tur bija augstas klases pasniedzēji no dažādām valstīm. Meistarklašu laikā tika organizēts arī kompozīciju konkurss, kurā es atkal ieguvu pirmo vietu un galveno balvu.

Tur es arī rādīju savu pirmo skaņdarbu orķestrim (ierakstu), ko bija atskaņojis Ventspils Mūzikas vidusskolas simfoniskais orķestris. Par šo darbu ieguvu ļoti lielu atzinību, vecākie kolēģi mani mudināja stāties akadēmijā. Ventspils Mūzikas vidusskolu pabeidzu vienu gadu agrāk, lai ātrāk varētu tikt uz Latvijas Mūzikas akadēmiju. Tolaik bija ļoti grūti iestājeksāmeni – no sešiem studēt gribošajiem komponistiem akadēmijas pirmajā kursā tiku tikai es. Četrus gadus mācoties bakalaura studijās, esmu ieguvusi absolūti ekskluzīvu izglītību – visas nodarbības bija man vienai. Ja es neierados uz lekciju, tad neieradās neviens. (Smejas.) Pēc bakalaura studijām iestājos maģistrantūrā, mūzikā – kompozīcijā ieguvu arī maģistra grādu.

– Šobrīd tev jau ir trīs maģistra grādi, turklāt ne tikai mūzikā!

– Tieši tā! Otro maģistra grādu ieguvu medicīnā, esmu mākslas terapeits mūzikas terapijā. Esmu ārstniecības persona, līdz ar to viss, kas attiecas uz ārstiem, attiecas arī uz mani: sertificēties, resertificēties, supervizēties, ik pēc pieciem gadiem iziet neatliekamās medicīniskās palīdzības kursus. Man ir privātprakse Ogrē, jo strādāju arī šajā jomā, – pārsvarā tie ir rīti, vakari un sestdienas. Lai pilnveidotu sevi, ieguvu arī trešo izglītību – man ir maģistra grāds vadības zinībās, izglītības vadībā. Tas man noder gan strādājot šeit, gan projektu darbā.

– Kā nonāci līdz medicīnas studijām?

– Medicīna mani vienmēr ir interesējusi. Draugi un pasniedzēji jau zina, ka Latvijas Mūzikas akadēmijas trešajā kursā es gandrīz aizgāju prom, jo ļoti gribēju studēt medicīnu, tomēr, visu pārdomājot, izlēmu, ka nav ko skriet prom – pabeigšu akadēmiju un skatīšos, ko darīt tālāk. Mūzikā bija ieguldīts milzīgs darbs, ko būtu bijis žēl pamest. Pēc bakalaura grāda iegūšanas visi teica: “Agneta, tu taču stāsies arī maģistrantūrā!” Iestājos. Vienu maģistrantūras gadu mācījos arī Helsinkos, Sibeliusa Mūzikas akadēmijā. Pēc tam man piedzima meitiņa, kurai bija ļoti smagas veselības problēmas.

Kad tas viss notika, sapratu, ka pēc maģistrantūras pabeigšanas noteikti gribēšu studēt medicīnu. Vienlaikus, protams, domāju, vai tie vismaz seši gadi, kas jāstudē medicīnā, ir tā vērti, lai atņemtu laiku savai meitai, kura tobrīd bija pavisam maza. Taču tieši togad Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātē parādījās jauna programma – mākslas terapija ar četriem virzieniem – mūzikas, vizuāli plastiskās mākslas, deju un kustības, kā arī drāmas terapija. Sapratu, ka šī ir tā alternatīva, kur es varu savienot savas zināšanas mūzikā ar medicīnu. Stradiņa universitātē iesāktās studijas vēlāk pabeidzu jau Liepājas Universitātē. Tagad šajā jomā esmu jau desmit gadus.

– Un turpini izglītoties?

– Jā, šobrīd mācos Rīgas Geštalta institūtā, lai savu mūzikas terapeites pieredzi papildinātu ar pamatīgām psihoterapijas zināšanām. Šobrīd ir otrais studiju gads no pieciem. Man ļoti patīk studēt geštaltterapiju – tas ir viens no radošākajiem un mākslinieciskākajiem psihoterapijas virzieniem. Protams, daudz kas no tā, ko tagad apgūstu, man jau ir zināms. Visas manas izglītības viena otru lieliski papildina.

Lielākais komponistes Agnetas Krilovas atbalstītājs ir vīrs Andrejs.


– Laika visam pietiek?

– Lai pietiktu, reizēm jāpastrādā arī naktīs, agri no rīta vai vēlu vakarā, sestdienās un svētdienās. Visu daru ātri un intensīvi, man viss ir sīki saplānots. Stingri plānojot savu laiku, var ļoti daudz izdarīt. Man nepatīk bezjēdzīga laika tērēšana. Ja es jūtu, ka tas notiek, atradīšu lietderīgāku nodarbi. Ja esmu bezjēdzīgā “Zoom” sēdē, kurā man ir obligāti jābūt, tad paralēli darīšu vēl kaut ko citu. Es nekad neizniekošu laiku, momentā atradīšu, ko padarīt. Kovida laikā tādas sēdes ir bijušas. Tā ir mana attieksme pret savu dzīves laiku.

– Cik laika atliek miegam, ņemot vērā intensīvo ikdienu?

– Pietiek. Es izguļos. (Smejas.) Man nevajag astoņas stundas, lai izgulētos, pietiek ar sešām. Ja ir iespēja, brīvdienās paguļu ilgāk. Vados pēc sajūtām – ja jūtu, ka jāiet gulēt agrāk, tad tā arī daru. Ja ne, lasu vai daru citus darbus.

– Kā atpūties, kad ir iespēja?

– Man ļoti patīk ceļot. Kā emocionāls cilvēks, enerģiju gūstu dažādos veidos – lasot grāmatas, braucot ar auto. Piemēram, pa ceļam no Ogres uz Carnikavu vēroju skaisto dabu. Patīk izbaudīt dzīvi, labu ēdienu, vīnu, teātrus, koncertus, pastaigas mežā. Ļoti patīk Carnikavas promenāde, to posmu līdz jūrai esmu gājusi bieži. Ar vīru un meitu speciāli esam braukuši uz Carnikavu, lai pastaigātos pa dabas parku “Piejūra”.

– Septembrī pirmatskaņojumu piedzīvoja tava otrā simfonija “Uz jauno pasauli”. Cik ilgā laikā tā tapa?

– Tie bija pāris mēneši. Strādāju diezgan ātri, bet paralēli, protams, man bija jāstrādā šeit, arī Emīla Dārziņa mūzikas skolā bija jāorganizē lieli koncerti. Sēdēt lotosa pozā un komponēt simfoniju nevarēju. (Smaida.) Komponēju tajos brīvajos brīžos, kas man atlika, – rīti, vakari, sestdienas un svētdienas, ja tās bija brīvas. Nedaudz brīvāka man bija vasara, kaut kādas iestrādes bija tapušas jau iepriekš. Ja es zinu, ko gribu pateikt, kas man kurā [simfonijas, – red.] daļā būs, tad darbs ir vienkāršāks.

Tas, kāda būs kompozīcija, atkarīgs no sīkām niansēm – cik ilgā laikā tā ir tapusi, mierīgos vai nemierīgos apstākļos un citām lietām. Rezultātu nekad nevar paredzēt. “Uz jauno pasauli” tapa intensīvi un diezgan stresainos apstākļos. Man pašai par pārsteigumu, rezultāts bija ļoti labs. Simfoniju atzinīgi novērtēja ļoti kompetenti mūzikas kritiķi. Bija lielisks pirmatskaņojums, par šo darbu esmu ļoti gandarīta.

Simfonija “Uz jauno pasauli” izpelnījusies augstu novērtējumu. Foto – Latvijas Radio 3


– ”Sinfonietta Rīga” diriģents Normunds Šnē tevi slavēja, uzsverot, ka simfonija bijusi ļoti apjomīga – 40 minūtes.

– Pirmā simfonija bija pat 50 minūtes gara. (Smejas.) Arī tai pēdējā daļa laika trūkuma dēļ tapa ļoti ātri. Tā jau māksliniekiem bieži vien ir, ka beigās ir jāsarauj.

– Vai jau domā arī par nākamo simfoniju?

– Nekad neko nevar paredzēt, ar mākslu ir tāpat kā ar bitēm, taču trešā simfonija varētu būt pēc diviem gadiem.

– Tev notiek arī autorkoncerti.

– Jā, Ogrē un Rīgā 40 gadu jubileju bija vairāki autorkoncerti. Bija sakrājies, ko parādīt, – daudz kora dziesmu, ērģeļu, vokālā un instrumentālā mūzika. Četru koncertu vietā gan notika tikai trīs, jo sākās Covid-19 pandēmija. Tagad koncerti notiek regulāri – 3. oktobrī tika izpildīti divi pirmatskaņojumi.

– Vai tavus skaņdarbus kādreiz varētu dzirdēt arī Ādažu vai Carnikavas kultūras centros?

– Saprotu, ka ir interese simfoniju “Uz jauno pasauli” atvest uz Ādažiem. Sarunas ar “Sinfonietta Rīga” ir bijušas, kamerorķestris labprāt uzstātos Ādažu Kultūras centrā. Tas ir tikai gribas un naudas jautājums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.