Menu

Māris Muktupāvels: "Kokle ir no Dieva" Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
  • Komentāri
"Kokle ir tas brīnumainais instruments, kura skaņa mani tur gūstā daudzus gadus. Savulaik biju izgatavojis kādas sešas vai septiņas kokles. Nepārdevu nevienu, jo man tas likās necienīgi." "Kokle ir tas brīnumainais instruments, kura skaņa mani tur gūstā daudzus gadus. Savulaik biju izgatavojis kādas sešas vai septiņas kokles. Nepārdevu nevienu, jo man tas likās necienīgi." Foto no M. Muktupāvela arhīva

Māris Muktupāvels ir latviešu mūziķis, pazīstamās postfolkloras grupas "Iļģi" koklētājs un dūdinieks. Grupas sastāvā viņš ir kopš 1982. gada. Jau gadus divdesmit Māra dzīve saistīta ar Garkalnes novada Langstiņiem. Jūlijā kopā ar grupu "Iļģi" viņš viesojās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tika ieskaņotas divdesmit dziesmas bērnu un jauniešu kora izpildījumā. Ko mūziķis saka par latviešu "pirmkodu", kas ir bijuši viņa skolotāji mūzikā un ko viņš iesaka vēlētājiem – par to Lienes Ozolas sarunā ar Māri Muktupāvelu.

– Vispirms, lūdzu, iepazīstiniet lasītājus ar sevi.

– Dzīves laikā man ne vienu reizi vien nācies rakstīt CV dažādām iestādēm. Un atklāsme ir tāda, ka, izmainot akcentus, mans dzīves gājums tik ļoti atšķīries, ka šķiet – tie ir dažādi cilvēki. Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir. Savulaik esmu beidzis Rīgas Tehnisko universitāti un ieguvis siltumenerģētiķa diplomu. Esmu tālākizglītojies ar elektroenerģiju saistītās specialitātēs, lai iegūtu virkni sertifikātu. Un galvenais – gandrīz tikai savām rokām vien divdesmit gadu laikā esmu uzcēlis māju Langstiņos, kur šobrīd dzīvojam divatā ar sievu Guntu. Šobrīd strādāju darbu, kas saistīts ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu. Savukārt otrs Māris, kurš diezgan jūtami atšķiras no pirmā, visu dzīvi ir saistīts ar mūziku, it īpaši – tautas mūziku. Un šis otrais man patīk daudz labāk...

– Joprojām esat kopā ar "Iļģiem"? Kā tas sākās, un cik ilgi esat šajā grupā?

– "Iļģi" "ienāca" manī jeb es sāku spēlēt šajā grupā 1982. gadā. Ar Ilgu Reiznieci kopā spēlējam jau 37 gadus! Latvijā nav īpaši daudz grupu, kas var lepoties ar šādu gadu skaitu un – pats svarīgākais – kas joprojām aktīvi sniedz koncertus! Bet, atbildot uz jautājumu, noteikti būtu jāpiemin tas, ka mana muzikālā karjera sākās 70. gados, kad, būdams tīnis, es kopā ar brāli Līvānos un apkārtnes lauku klubiņos spēlēju deju vakaros, un man kaklā karājās basģitāra. To tad es arī uzskatu par savu pirmo mūzikas instrumentu. Līvānos tāpēc, ka šajā pilsētā esmu dzimis un pavadījis pirmos desmit sava mūža gadus. Vērtīgu muzikālo pieredzi savulaik, vēl pirms "Iļģiem", esmu guvis, spēlējot lauku kapelā "Vecie draugi".

80. gadu sākumā radās kustība, kas ievadīja nevardarbīgu pretošanos padomju režīmam un lēnām pārauga dziesmotajā revolūcijā. Tieši tāpēc es gandrīz no pašiem pirmsākumiem esmu arī aktīvi darbojies, kā toreiz teica, folkloras draugu kopā "Skandinieki". Folklora, valoda, dziesmas, dejas – tās ir lietas, kas veido latvietību. Tās ir lietas, kas latvietim ļauj justies un būt unikālam pasaules kontekstā.

Kā pretstatu padomju režīma sauklim "Visu zemju proletārieši, savienojieties!" mēs bijām izdomājuši saukli "Visu zemju nacionālisti, savienojieties!". Un tiešām – mums toreiz bija ļoti daudz domubiedru un draugu visā plašajā Padomju Savienībā.


"Grupā "Iļģi" es sāku spēlēt 1982. gadā. Ar Ilgu Reiznieci kopā spēlējam jau 37 gadus!"

– Vai tikai tautas mūzika?

– Nē, protams, ka nē! Ļoti svarīgs manas muzikālās dzīves posms saistās ar grupu "Jauns Mēness" un Ainaru Mielavu. 90. gadu sākumā, kad izjuka grupas pirmais sastāvs, Ainars uzaicināja mani kā tautas mūzikas pazinēju un instrumentu spēlmani muzicēt šajā grupā. Tie bija neaizmirstami desmit manas dzīves gadi. Ar piedzīvojumiem, ko grūti aizmirst... Piemēram, atceros, kā mēs 1991. gadā devāmies uz starptautisko mūzikas festivālu Sopotā. Braucām ar vilcienu, un divas stundas pēc Padomju Savienības robežas šķērsošanas tā tika slēgta, jo Maskavā bija sācies augusta pučs... Paspējām un ieguvām "Grand Prix", kas toreiz bija neticama summa – 25 000 dolāru! Laikraksti Latvijā rakstīja: "Grupa "Jauns Mēness" – miljonāri!" Un šī uzvara tika izcīnīta, koklējot dziesmu "Piekūns skrien debesīs"...

Sopota ir zīmīga vēl ar kādu faktu – toreiz šajā pilsētā es grupas puišiem nospēlēju "Ai, jel manu vieglu prātu", kas vēlāk kļuva ļoti populāra visā Latvijā.

– Jūs esat minēts kā grupas koklētājs, dūdinieks, dziedātājs, akordeonists. Kuru saucat par savu instrumentu?

– Man vienmēr ir prieks un interese mēģināt spēlēt uz jauniem, neparastiem instrumentiem. Pirms kāda laika biju pievērsies mūzikas instrumentu gatavošanai. Kokle – jā, kokle ir šis brīnumainais instruments, kura skaņa mani tur gūstā daudzus gadus. Savulaik biju izgatavojis, šķiet, kādas sešas vai septiņas kokles. Nepārdevu nevienu, jo man tas likās necienīgi. Dāvināju citiem un koklēju pats. Viena manis gatavota etnogrāfiskās kokles kopija glabājas Turaidas muzejā.

Kokle ir instruments, kas raksturīgs tikai Baltijas jūras reģiona valstīm, tādēļ tas ir unikāls un interesants ar to, ka citur pasaulē šāda skaņa nav dzirdama.

80. gados man bija tas gods iepazīties ar cilvēku, kurš ar savu personību ir mani ļoti ietekmējis. Tas ir Vladimirs Povetkins, arheologs, seno mūzikas instrumentu restaurators un, protams, izcils koklētājs. Esmu braucis pie viņa mācīties un uzskatu sevi par šī fantastiskā cilvēka skolnieku.

Latviešiem ir tāda paruna, ka bungas ir no suņa, ermoņikas – no cietumnieka, vijole – no velna, bet kokle – no Dieva.

Pilnu interviju lasiet 11. septembra "Rīgas Apriņķa Avīzes" pielikumā "Kodols". 

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.