Menu
 

Māris Muktupāvels: Kokle ir no Dieva Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
"Kokle ir tas brīnumainais instruments, kura skaņa mani tur gūstā daudzus gadus. Savulaik biju izgatavojis kādas sešas vai septiņas kokles. Nepārdevu nevienu, jo man tas likās necienīgi." "Kokle ir tas brīnumainais instruments, kura skaņa mani tur gūstā daudzus gadus. Savulaik biju izgatavojis kādas sešas vai septiņas kokles. Nepārdevu nevienu, jo man tas likās necienīgi." Foto no M. Muktupāvela arhīva

Māris Muktupāvels ir latviešu mūziķis, pazīstamās postfolkloras grupas "Iļģi" koklētājs un dūdinieks. Grupas sastāvā viņš ir kopš 1982. gada. Jau gadus divdesmit Māra dzīve saistīta ar Garkalnes novada Langstiņiem. Jūlijā kopā ar grupu "Iļģi" viņš viesojās Amerikas Savienotajās Valstīs, kur tika ieskaņotas divdesmit dziesmas bērnu un jauniešu kora izpildījumā. Ko mūziķis saka par latviešu "pirmkodu", kas ir bijuši viņa skolotāji mūzikā un ko viņš iesaka vēlētājiem – par to Lienes Ozolas sarunā ar Māri Muktupāvelu.

– Vispirms, lūdzu, iepazīstiniet lasītājus ar sevi.

– Dzīves laikā man ne vienu reizi vien nācies rakstīt CV dažādām iestādēm. Un atklāsme ir tāda, ka, izmainot akcentus, mans dzīves gājums tik ļoti atšķīries, ka šķiet – tie ir dažādi cilvēki. Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet tā tas ir. Savulaik esmu beidzis Rīgas Tehnisko universitāti un ieguvis siltumenerģētiķa diplomu. Esmu tālākizglītojies ar elektroenerģiju saistītās specialitātēs, lai iegūtu virkni sertifikātu. Un galvenais – gandrīz tikai savām rokām vien divdesmit gadu laikā esmu uzcēlis māju Langstiņos, kur šobrīd dzīvojam divatā ar sievu Guntu. Šobrīd strādāju darbu, kas saistīts ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu. Savukārt otrs Māris, kurš diezgan jūtami atšķiras no pirmā, visu dzīvi ir saistīts ar mūziku, it īpaši – tautas mūziku. Un šis otrais man patīk daudz labāk...

– Joprojām esat kopā ar "Iļģiem"? Kā tas sākās, un cik ilgi esat šajā grupā?

– "Iļģi" "ienāca" manī jeb es sāku spēlēt šajā grupā 1982. gadā. Ar Ilgu Reiznieci kopā spēlējam jau 37 gadus! Latvijā nav īpaši daudz grupu, kas var lepoties ar šādu gadu skaitu un – pats svarīgākais – kas joprojām aktīvi sniedz koncertus! Bet, atbildot uz jautājumu, noteikti būtu jāpiemin tas, ka mana muzikālā karjera sākās 70. gados, kad, būdams tīnis, es kopā ar brāli Līvānos un apkārtnes lauku klubiņos spēlēju deju vakaros, un man kaklā karājās basģitāra. To tad es arī uzskatu par savu pirmo mūzikas instrumentu. Līvānos tāpēc, ka šajā pilsētā esmu dzimis un pavadījis pirmos desmit sava mūža gadus. Vērtīgu muzikālo pieredzi savulaik, vēl pirms "Iļģiem", esmu guvis, spēlējot lauku kapelā "Vecie draugi".

80. gadu sākumā radās kustība, kas ievadīja nevardarbīgu pretošanos padomju režīmam un lēnām pārauga dziesmotajā revolūcijā. Tieši tāpēc es gandrīz no pašiem pirmsākumiem esmu arī aktīvi darbojies, kā toreiz teica, folkloras draugu kopā "Skandinieki". Folklora, valoda, dziesmas, dejas – tās ir lietas, kas veido latvietību. Tās ir lietas, kas latvietim ļauj justies un būt unikālam pasaules kontekstā.

Kā pretstatu padomju režīma sauklim "Visu zemju proletārieši, savienojieties!" mēs bijām izdomājuši saukli "Visu zemju nacionālisti, savienojieties!". Un tiešām – mums toreiz bija ļoti daudz domubiedru un draugu visā plašajā Padomju Savienībā.


"Grupā "Iļģi" es sāku spēlēt 1982. gadā. Ar Ilgu Reiznieci kopā spēlējam jau 37 gadus!"

– Vai tikai tautas mūzika?

– Nē, protams, ka nē! Ļoti svarīgs manas muzikālās dzīves posms saistās ar grupu "Jauns Mēness" un Ainaru Mielavu. 90. gadu sākumā, kad izjuka grupas pirmais sastāvs, Ainars uzaicināja mani kā tautas mūzikas pazinēju un instrumentu spēlmani muzicēt šajā grupā. Tie bija neaizmirstami desmit manas dzīves gadi. Ar piedzīvojumiem, ko grūti aizmirst... Piemēram, atceros, kā mēs 1991. gadā devāmies uz starptautisko mūzikas festivālu Sopotā. Braucām ar vilcienu, un divas stundas pēc Padomju Savienības robežas šķērsošanas tā tika slēgta, jo Maskavā bija sācies augusta pučs... Paspējām un ieguvām "Grand Prix", kas toreiz bija neticama summa – 25 000 dolāru! Laikraksti Latvijā rakstīja: "Grupa "Jauns Mēness" – miljonāri!" Un šī uzvara tika izcīnīta, koklējot dziesmu "Piekūns skrien debesīs"...

Sopota ir zīmīga vēl ar kādu faktu – toreiz šajā pilsētā es grupas puišiem nospēlēju "Ai, jel manu vieglu prātu", kas vēlāk kļuva ļoti populāra visā Latvijā.

– Jūs esat minēts kā grupas koklētājs, dūdinieks, dziedātājs, akordeonists. Kuru saucat par savu instrumentu?

– Man vienmēr ir prieks un interese mēģināt spēlēt uz jauniem, neparastiem instrumentiem. Pirms kāda laika biju pievērsies mūzikas instrumentu gatavošanai. Kokle – jā, kokle ir šis brīnumainais instruments, kura skaņa mani tur gūstā daudzus gadus. Savulaik biju izgatavojis, šķiet, kādas sešas vai septiņas kokles. Nepārdevu nevienu, jo man tas likās necienīgi. Dāvināju citiem un koklēju pats. Viena manis gatavota etnogrāfiskās kokles kopija glabājas Turaidas muzejā.

Kokle ir instruments, kas raksturīgs tikai Baltijas jūras reģiona valstīm, tādēļ tas ir unikāls un interesants ar to, ka citur pasaulē šāda skaņa nav dzirdama.

80. gados man bija tas gods iepazīties ar cilvēku, kurš ar savu personību ir mani ļoti ietekmējis. Tas ir Vladimirs Povetkins, arheologs, seno mūzikas instrumentu restaurators un, protams, izcils koklētājs. Esmu braucis pie viņa mācīties un uzskatu sevi par šī fantastiskā cilvēka skolnieku.

Latviešiem ir tāda paruna, ka bungas ir no suņa, ermoņikas – no cietumnieka, vijole – no velna, bet kokle – no Dieva.

Jūs nākat no muzikālajās aprindās slavenās Muktupāvelu dzimtas. Vai tas, ka abi ar brāli Valdi esat mūzikā un specifiski tajā, kas saistīta ar folkloru, ir likumsakarība vai nejaušība?

– Lai tauta netiktu asimilēta, ir jābūt spēcīgam «pirmkodam». Es uzskatu, ka šis kods mums balstās folklorā, tautasdziesmās. Folkloras kustība, kas aizsākās 80. gados, bija sākums latviešu nacionālajai atdzimšanai. Un es pilnībā piekrītu profesora Leona Taivāna teiktajam, ka trešajā pasaules karā uzvarēs tauta, kurai būs visspēcīgākā reliģija. Mums tā ir tautasdziesma.

Savulaik, īpaši «Skandinieku» periodā, bija tāda kā misijas apziņa, mēs sniedzām bezmaksas koncertus visā Latvijā un no tā guvām prieku un gandarījumu. Mūsdienās gan daudzas jo daudzas lietas ir mainījušās, bet es joprojām esmu gandarīts par to, ko mēs paveicām toreiz, tik bezcerīgi drūmajā laikā.

– Vai bērni turpina jūsu muzikālās tradīcijas?

– Dēls man ir tikai viens. Agrā jaunībā viņš spēlēja bungas kādā rokgrupā. Šobrīd gan muzikālās lietas ir uzvarējis sports. Vecākā meita ir ieprecējusies Pēterburgā, ir māte divām jaukām meitiņām un sieva slavenas punk/folk grupas līderim. Grupa, starp citu, ir labi pazīstama arī Latvijā, un Aleksejs ir iemācījies labi runāt latviski. Viņu es parasti minu kā piemēru, kad tiek runāts par krievvalodīgajiem Latvijā, kuri visas savas dzīves laikā nav iemācījušies savirknēt kopā pat dažus vārdus latviski. Jaunākā meita Milda šobrīd studē glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā.

– Nesen atgriezāties no ASV. Kas tas bija par braucienu, un ko tajā darījāt?

– Jā, jūlijā mēs, grupa «Iļģi», pāris nedēļu pavadījām Amerikas vidienē, kur pie Long Lake jeb, kā saka latvieši, Garezera, atrodas latviešu vasaras vidusskola. Mūsu mērķis bija ieskaņot divdesmit dziesmas bērnu un jauniešu kora izpildījumā. Dziesmas, kas ir iemīļotas un populāras jauniešu vidū. Ar lepnumu varu teikt, ka starp izvēlētajām dziesmām divas ir mūsu, «Iļģu». Pirms valsts svētkiem topošais albums jau būs gatavs, ļoti iespējams, ka to varēs iegādāties arī Latvijā. Garezers man nedaudz atgādināja Langstiņu ezeru, kura krastos es dzīvoju. Tikai nedaudz lielāks. Ap Garezeru jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem sāka veidoties latviešu komūna, tika pirkta zeme, celtas mājas. Šobrīd tur ir apmēram 70 īpašumu, kas pieder latviešiem. Un, protams, vasaras vidusskola, kas katru gadu pulcina vairākus simtus bērnu un jauniešu. Interesanti ir tas, ka pēdējos gados ar mūsu valsts finansiālu atbalstu strādāt par skolotājiem uz Garezeru dodas arī jaunieši no Latvijas.

– Šobrīd dzīvojat Garkalnes novadā. Ko varat teikt par šejienes muzikālo dzīvi, un cik daudz esat tajā iesaistīts?

– Diemžēl šobrīd mana muzikālā darbība ar Garkalnes novadu ir saistīta ļoti minimāli. Ja nu vienīgi, cik es zinu, deju kolektīva «Baltābele» repertuārā ir dažas dejas, kuru muzikālajiem pavadījumiem esmu veidojis apdares. Noteikti, kad būšu pensijā, apsvēršu domu dziedāt korī. Par muzikālo dzīvi Garkalnes novadā neesmu pārāk informēts. Esmu dzirdējis, ka novada māksliniecisko kolektīvu skaits esot rakstāms ar divciparu skaitli, un tas ir lieliski! Aktīvi cilvēki ir mūsu vērtība. Gribu no visas sirds tiem, kuri darbojas dažādos kolektīvos, novēlēt nezaudēt enerģiju un sparu, uzturēt radošu garu.

– Zinu, ka Garkalnes novadā ir Berģu Mūzikas skola, kur ir arī kokles klase. Kā jums šķiet – vai mūzikas skolai būtu jāsagatavo profesionāli mūziķi, vai tomēr pamatakcents jāliek vienkārši uz skolēnu vispārēju izglītošanu mūzikas jomā?

– Kā jau sarunas sākumā minēju, muzikālā izglītība man gājusi secen. Kādreiz man šķita, ka tas nebūt nav nepieciešams, jo faktiski jebkuru instrumentu var iemācīties spēlēt arī pašmācības ceļā. Šobrīd es tā vairs nedomāju. Esmu piedzīvojis situācijas, kad man ir ļoti pietrūkusi muzikāla izglītība.

Atbildot uz jūsu jautājumu, varu teikt, ka, manuprāt, bez visaptverošas pamatlīmeņa muzikālās izglītošanas neradīsies spilgti un talantīgi mūziķi. Jo vairāk bērnu mācīsies mūzikas skolās, jo vairāk būs tādu, kuri turpinās muzikāli izglītoties tālāk, attiecīgi vairāk būs tādu, kas Latvijas vārdu nesīs pasaulē.

– Vai folkmūzika pašlaik ir modes lieta?

World music jeb pasaules mūzika – jā, es gribētu, lai to, ko mūzikas laukā ir darījuši un dara «Iļģi», pieskaita šim žanram. Tā var būt gan apdarināta tautas mūzika, gan oriģinālmūzika, kur izmantoti tautas mūzikas elementi. Interesanta ar to, ka tai nav piemērojami nekādi standarti un kanoni. Jā, world music jau ilgstoši ir pasaules mūzikas tirgū pieprasīts žanrs. Bet modes lieta varētu būt noteiktā reģionā dominējošas tendences dažādos laikos. Piemēram, bija laiks, kad likās – nav nekā lieliskāka par īru mūziku. Tad atklājās, ka arī Balkānos ir lieliska mūzika. Var jau būt, ka vainīga bija Emira Kusturicas kulta filma «Melnais kaķis, baltais kaķis», bet varbūt Gorana Bregoviča filmu mūzika. Un ik pēc laika parādās arī kāds brīnišķīgs mākslinieks no Āfrikas.

Šobrīd mēs mājās bieži klausāmies Mali mūziku – šķiet, šīs fantastiskās dziedātājas vārds ir Rokia Traore. Jā, Latvijā (un arī pasaulē) šis žanrs iekaro arvien lielāku popularitāti. Domāju, ka viens no iemesliem tam ir globalizācijas procesi pasaulē, kam cilvēki tomēr instinktīvi pretojas. World music – pretošanās nevardarbīgā forma...

– Rudenī mums visiem kopā ir jāizvēlas nākamās Saeimas sastāvs. Ko jūs ieteiktu vēlētājiem, un kas izšķirs jūsu izvēli?

– Vēlētājiem es ieteiktu nepalikt mājās, bet iet balsot. Esmu piedzīvojis laikus, kad balsošanas sarakstā bija tikai viena partija, par kuru tad arī nobalsoja 99,9% vēlētāju. Es nevēlos, lai kaut kas tāds atkārtotos. Mani ieteikumi vēlētājiem? Lūdzu! Pirmkārt, nebalsojiet par to partiju, kuras programmā tiek apšaubīta latviešu valodas vadošā loma. Otrkārt, nebalsojiet par partiju, kurai ir mazas izredzes pārsniegt 5% barjeru – jūsu balss izgaisīs līdz ar šo mazveidojumu! Un, treškārt, nebalsojiet par partiju, kurā aizvien tup bijušie komunisti un nomenklatūras darbinieki! Balsojiet par jauniem un talantīgiem nacionāli domājošiem politiķiem! Ir jāapzinās, ka tikai materiālie labumi, labklājība nenodrošinās Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšanu. Ir nepieciešama «pirmkoda» klātbūtne un sapratne par to.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.