Menu
 

Skatītāju vērtējumam nodota dokumentālā filma par dziedātāju Paulu Saksu Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Tenoru karalis Pauls Sakss. Foto – no Saksu ģimenes arhīva Tenoru karalis Pauls Sakss. Foto – no Saksu ģimenes arhīva

Decembra sākumā Ogres Centrālajā bibliotēkā notika dokumentālās filmas “Pauls Sakss. Kā es kļuvu par dziedoni” prezentācija. Filma tapusi ar Ogres novada pašvaldības projektu konkursa “Radoši – Aktīvi – Darbīgi – Izglītojoši – Ogres novadam!” finansiālu atbalstu. Taurupieša Paula Saksa balss pagājušā gadsimta 30. gados savaldzināja daudzus. Viņa sarežģītajiem dzīves līkločiem izsekojusi šī projekta koordinatore Natālija Ketnere.

Ir paveikts apjomīgs darbs, strādājot ar arhīva dokumentiem un seniem audioierakstiem, meklējot informāciju preses izdevumos un citos avotos, apstrādājot iegūto informāciju un ietverot to dokumentālās filmas formātā.

Filma vēsta par sarežģītajiem Paula Saksa dzīves līkločiem

Pauls Sakss pagājušā gadsimta 30. gados bija tenoru karalis. Viņš dzimis 1878. gada 14. janvārī dzirnavnieku ģimenē tagadējās Taurupes pusē. Mūzika Paulu saistījusi jau kopš bērnu dienām. Savulaik desmit gadus mācījies garīgajā seminārā, kur bijis arī aktīvs kora dziedonis. Sākumā alts, bet pēc balss lūzuma – tenors. Četrus gadus studējis mūziku Itālijā, Romā – Karaliskajā mūzikas akadēmijā, kur ieguva dziedātāja diplomu. Vēlāk, radošās darbības uzplaukumā, nebija nevienas koncertzāles, nevienas baznīcas, kur nebūtu skanējusi dziedātāja balss. Viņš bija arī talantīgs pedagogs, Latvijas Konservatorijas profesors. Emigrējot uz ASV, Pauls Sakss jau bija visnotaļ cienījamā vecumā – viņam bija 70 gadu, tādēļ, lai arī joprojām garā možs, turpināt pedagoģisko darbību viņš nedrīkstēja, jo ASV mūzikas jomā tolaik oficiāli strādāt bija atļauts tikai līdz 60 gadu vecumam. Sakss varēja vien pasniegt individuālas nodarbības mūzikā.

Diemžēl tagad vairs tikai melomāni atceras viņa balsi, bet par šiem un citiem dzīves līkločiem zina vēl jo mazāk. Radošā grupa centās šo situāciju mainīt, 22 minūtes garajā dokumentālajā filmā atspoguļojot cilvēka likteni, kura maģiskā balss vēl joprojām saglabājusies vecajās skaņu platēs. Projekta darba grupai ir veiksmīgi izdevies izveidot atraktīvu stāstu par slavenā mākslinieka ceļu no tagadējā Taurupes pagasta “Peilēniem” līdz Rīgai un vēlāk arī emigrācijai uz ASV, kur Pauls Sakss devās kopā ar savu otro dzīvesbiedri Irmu un meitu Ilzi.

Ģimene atpūtā. Pauls Sakss ar sievu Irmu un meitu Ilzi.


Kopā ar vecākiem emigrē uz ASV

Ilze šobrīd dzīvo Kanādā un pēc dokumentālās filmas noskatīšanās nespēj valdīt asaras. “Esmu dzimusi Latvijā. Tēvs ļoti mīlēja savu dzimto vietu, kur pavadīja bērnību. Kad devāmies bēgļu gaitās, viņš vienmēr atcerējās “Peilēnus”, kam viņa sirdī bija nozīmīga vieta, lai arī kur viņš būtu. “Peilēnu” mājas pārņēma tēva brālis. Ņujorkā ieradāmies 1950. gadā, pirms tam bijām vairākās bēgļu nometnēs Vācijā. Mums laimējās, ka Latvijas laiku izdevējs Ilmārs Rudzītis garantēja manam tēvam atbraukšanu uz Ameriku. Es tur pabeidzu vidusskolu un ieguvu pirmo bakalaura grādu Ņujorkas universitātē. Tēvs un māte strādāja par mājkalpotājiem pie miljonāriem.

Patiesībā viņiem ļoti paveicās, jo saimniece savulaik bija beigusi mūzikas skolu, nodarbojās ar dizainu. Viņa daudz ceļoja pa pasauli un saprata, kāds mums ir liktenis, kāpēc esam tur. Dzīvojām ļoti skaistā mājā. Vecāki palika Ņujorkā, es pārcēlos vīram līdzi uz Kanādu. Tas bija 1964. gadā. Te universitātē iestājos Medicīnas fakultātē, ko pabeidzu 1972. gadā. Specializējos iekšķīgajās slimībās un reimatoloģijā. Tagad esmu pensijā pēc 40 ļoti laimīgiem gadiem, darot to, kas man patīk. Es arī spēlēju klavieres, jo nevarēja jau dzīvot tēva mājā bez mūzikas, kas tur skanēja katru dienu. Papiņš bija izcils cilvēks, liels savas tautas patriots un zemes mīlētājs. Žēl, ka viņš nepiedzīvoja laiku, kad Latvija atkal bija brīva,” saka Ilze.

Saista novadpētniecība

Natālija Ketnere stāsta, ka šī ir jau otrā viņas dokumentālā filma par izciliem novadniekiem. Novadpētniecība Natāliju sākusi saistīt jau pirms septiņiem astoņiem gadiem. Šajā laikā realizēti vairāki projekti. Apzinot novada vēsturi, tapa grāmata par taurupiešu koloniju Krievijā, bet 2020. gadā – dokumentālā filma par izcilo gleznotāju Kārli Hūnu. “Viesojoties Taurupes novadpētniecības muzejā pie Intas Antones, ieraudzīju nelielu stendu, kas veltīts Paulam Saksam. Daļa fotogrāfiju bija cietušas ugunsgrēkā. Mani ieinteresēja dziedātāja personība, fascinēja viņa balss audioierakstos no vecām skaņu platēm, kas atrodami interneta resursos. Sakss ir izcils novadnieks ar sarežģītu likteni. Sapratu, ka mana otrā filma taps tieši par viņu,” stāsta N. Ketnere.

Pauls Sakss kopā ar meitu Ilzi.


Filma aizkustina līdz asarām

Uzrunājot ar Paula Saksa ģimenes locekļus, kuri mantoja “Peilēnus”, tur joprojām dzīvo un apsaimnieko īpašumu, filmas veidotājiem izdevās noskaidrot arī Saksa meitas Ilzes kontaktinformāciju un ar viņu sazināties. Paulam Saksam Kanādā ir mazdēls, kas nosaukts viņa vārdā, Ilzes dēls Pauls un divi mazmazbērni. Vasarā, ja to atļaus epidemioloģiskā situācija, Ilze plāno atbraukt uz Latviju, uz Ogri. Noskatījusies filmu, viņa bijusi sajūsmā un arī aizkustināta līdz asarām – nobeigumā skan duets Paula un viņa sievas Irmas izpildījumā. Atklājās, ka Ilze nekad nebija dzirdējusi, kā māte dzied jaunībā, un to klausīties bija ļoti emocionāls brīdis – Ilzei birušas asaras. Ar filmu saistīts vēl kāds emocionāls stāsts. Proti, filmā par sevi it kā stāsta Pauls Sakss. Viņa balsi ierunājis Andris Ērglis.

Šķita, ka dzird papiņa balsi...

“Tas ir nevis slavenais dziedātājs Andris Ērglis, bet gan cits Andris Ērglis – Krišjāņa Barona muzeja izglītojošā darba un darba ar apmeklētājiem vadītājs. Piedaloties kādā pasākumā Vecpiebalgā, kur A. Ērglim ir lauku māja, dzirdēju Andra balsi – viņš dziedāja un spēlēja kokli. Sapratu, ka tieši šis cilvēks un neviens cits varētu dokumentālajā filmā ierunā aizkadra tekstu. Man par lielu prieku viņš piekrita! Noskatoties video, Ilze atzinās, ka pirmajā brīdī nav pat varējusi saprast – viņai šķitis, ka patiesi dzird sava tēva jeb, kā pati saka, papiņa balsi,” stāsta Natālija, sakot lielu paldies savai komandai – Dagnei Poļakovai, kura nodrošināja videomontāžu, un Alisei Ketnerei, kuras pārziņā bija skaņu producēšana.

Dokumentālajā filmā izmantotie vēsturiskie videomateriāli lielākoties bija bez skaņas un tiem vajadzēja pielāgot fona trokšņus, piemēram, ledus iešanas skaņu, lauku mājās gaiļa dziedāšanu utt. – to visu nodrošināja Alise, lai gala rezultāts būtu tāds, kāds tas nonācis pie skatītājiem. Filmu un Paula Saksa meitas Ilzes stāstījumu bez maksas var noskatīties “YouTube” kanālā, bet no 4. janvāra mēneša garumā interesenti dokumentālo filmu var noskatīties arī Ogres Vēstures un mākslas muzejā.

Projekta īstenotājas Dagne Poļakova (no kreisās), Natālija Ketnere un Alise Ketnere. Foto – no Natālijas Ketneres privātā arhīva

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.