Menu
 

Monika Marija Mesinga: Fotografēšana vienmēr ir bijusi ar mani Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilze Ručevska
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Ja tas, ar ko nodarbojies, dara tevi laimīgu, tev noteikti vajadzētu turpināt to attīstīt. Bieži lietas, kuras esam uzskatījuši vien par hobijiem, ar laiku top par nopietniem darbiem. Arī šis būs viens no tādiem stāstiem, un šī stāsta varone ir Monika Marija Mesinga. Viņas pamatnodarbošanās un reizē hobijs ir fotografēšana, tomēr tas nebūt nav viss. “Rīgas Apriņķa Avīze” sazinājās ar jauno fotogrāfi, lai vairāk uzzinātu par viņas hobiju, dzīvi aiz kameras un tās priekšā, kā arī par kādu viņas sen lolotu sapni, kurš pavisam nesen ir ieraudzījis dienas gaismu.

Rīdziniece ar sirdi Saulkrastos

Monikas dzimtās mājas ir Rīgā, taču ļoti lielu daļu savas bērnības, it īpaši vasaras, viņa ir pavadījusi Saulkrastos, kur šobrīd dzīvo arī viņas mamma. “Tā kā mamma jau vairākus gadus šeit dzīvo, Saulkrastus varu saukt par savām otrajām mājām, kur arī diezgan bieži esmu sastopama.” Būdama Saulkrastos, jaunā sieviete daudz laika pavada pie dabas, atpūšoties pie jūras vai pastaigājoties pa mežu. Kavējoties pārdomās par fotografēšanu, darbu televīzijā un būšanu kameru priekšā, es mudinu Moniku uzsākt savu stāstu.

Filmiņu kamera un pirmie modeļi

Fotografēšana Monikas dzīvē ir ienākusi jau no mazām dienām. Viņai tā vienmēr ir bijusi sirdslieta, hobijs, kas pāraudzis nopietnā kaislībā un darbā. Stāstot par fotografēšanu un to, kā viss sācies, fotogrāfes sejā parādās neviltots smaids, atceroties visu, kas ticis piedzīvots.

“Vienmēr, cik sevi atceros, fotografēšana ir bijusi ar mani. Pirmais mans fotoaparāts bija ar filmiņu, un mani modeļi bija dzīvnieki. Man liekas, ka man bija kādi deviņi desmit gadi, kad sāku fotografēt. Man bija arī klusās dabas fotogrāfijas, respektīvi – es saliku uz krēsla dažādus augļus un tad nu nodevos fotografēšanai. Tad es vienmēr ļoti gaidīju to mirkli, kad varēšu bildes attīstīt un redzēt, kas nu ir sanācis. Tad jau man parādījās arī nopietnākas kameras. Atceros, ka vienu reizi mammas draugs uzdāvināja man savu spoguļkameru, kuru pats neizmantoja, bet priekš tā laika tā vispār bija diezgan dārga kamera. Tieši ar šo kameru tas viss jau aizsākās tā nedaudz nopietnāk.”

No klusās dabas un dzīvnieku fotografēšanas Monika pārgāja uz portretiem, uzņemot savu draudzeņu bildes. Tieši draudzenes Moniku mudināja fotografēt arī citus cilvēkus, jo viņas talants ir bijis acīm redzams.

“Tad nu es izveidoju savu tādu nelielu lapu sociālajos tīklos, kas nu tajā laikā tika vairāk apmeklēti, un aicināju cilvēkus piesekot manai lapai. Atceros, ka sākumā cilvēki pie manis nāca, maksājot ar konfekšu kastēm, citi man iedeva 5 latus, un tad nu no tā laika es izaugu līdz šim brīdim, bet es nekad nebiju domājusi, ka būšu fotogrāfs, tas nekad nav bijis mans mērķis. Zināju, ka man būs cita profesija un fotografēšana vienkārši paliks mans hobijs, mana sirdslieta. Un tā arī sanāca, ka ļoti ilgu laiku tas bija vienkārši mans hobijs, jo skolā es paralēli nodarbojos ar mūziku, jāšanas sportu. Studiju laikā es nolēmu, ka vēlos studēt kaut ko saistītu ar komunikāciju, jo es pēc būtības esmu ļoti komunikabls cilvēks. Tajā laikā es biju nolēmusi, ka būšu TV producente, ka vēlos strādāt televīzijā, bet, pabeidzot augstskolu un pastrādājot šajā industrijā, es sapratu, ka tas tomēr nebūs mans.”

Monikai vienmēr ir vajadzējis noteikt pašai savu darba laiku, nevis būt piesietai pie kaut kāda noteikta darba grafika, tāpēc arī izvēlētais darbs TV industrijā viņai nav bijis līdz galam piemērots.

Fotografēšana, sociālie mediji, izaicinājumi

Monika fotografēšanu ir apguvusi pašmācības ceļā, visas iegūtās zināšanas viņa ir smēlusies no dažādiem interneta video. Mācoties un attīstot sevi, viņa saprata, ka ir gatava piedāvāt savus pakalpojumus plašākai auditorijai.

“Es neesmu gājusi nevienos kursos, visu es principā esmu apguvusi pati, pašmācības ceļā. Principā mācījos no “YouTube”. Pielietojot visas iegūtās zināšanas praksē, pienāca mirklis, kad es sapratu, ka ir diezgan liels pieprasījums pēc maniem pakalpojumiem, un tagad ir tā, ka beigu beigās fotografēšana ir mans pamatdarbs. Protams, es sevi esmu izmēģinājusi dažādos darbos. Vienu laiku strādāju klubā “Just” par pasākumu organizētāju. Darbojos ar sociālajiem medijiem, bet arī tad sapratu, ka tomēr vēlos darīt darbu, kur pati varu noteikt savu ritmu, kā rezultātā pieprasījums pēc maniem pakalpojumiem kā fotogrāfei lika apjaust, ka šis amats varētu būt mans galvenais darbiņš.

Arī šobrīd es darbojos citā vidē, tomēr fotografēšana aizņem lielu daļu mana laika. Nav jau arī tā, ka šī sociālo mediju daļa būtu no manas dzīves pilnībā pazudusi. Pirmkārt, man pašai ir sevi jāreklamē. Tā kā strādāju ar sociālajiem medijiem, es saprotu, kā man sevi ir jāreklamē, kā sevi jāpasniedz citiem cilvēkiem, un paralēli šim es darbojos arī ar sociālajiem medijiem, kur es arī varu pati regulēt savu darba laiku. Tā ka es šīs abas lietas apvienoju.”

Kā jau jebkurā darbā, arī fotografēšanas biznesā ir savas grūtības un šķēršļi, kas jāpārvar. Monikai lielu izaicinājumu sagādāja savu darbu novērtēšana, lai par tiem prasītu attiecīgu samaksu. “Man tā bija tāda lieta, ar kuru es visu laiku mocījos,” – tā Monika. Par otru lielāko izaicinājumu savā darbā Monika nosauc darbu ar cilvēkiem. “Cilvēki ir dažādi, un bieži vien viņiem var būt arī ļoti dažāds garastāvoklis, tāpat cilvēki var būt noslēgti, un tas lielākais izaicinājums ir atraisīt viņus bildēm. Jo citreiz cilvēki ļoti vēlas fotografēties, bet viņi ir ļoti stīvi, noslēgti, un tad nu es ar viņiem runāju. Galvenais ir viņus atraisīt un spēt pielāgoties viņu garastāvoklim.” Monika bieži priecājas par tiem cilvēkiem, kuri ir gatavojušies fotosesijai.

Fotogrāfes darbā ļoti saspringti laiki ir ziema un vasara, kad viņa izjūt nogurumu, bet vairāk viņa šo saspringumu izjūt Ziemassvētkos, kad daudzi cilvēki vēlas fotografēties studijās, jo iekārtojums tajās ir nemainīgs, un tieši tas spēj nogurdināt. Pēc tādiem mirkļiem Monika jūtas tiešām nedaudz izsmelta. “Bet es nekad neesmu izjutusi tādu šausmīgu nogurumu, lai es tagad ņemtu pauzi un nefotografētu.”

Siltie toņi

Katram fotogrāfam ir savs unikālais stils, savs paraksts, ar kuru viņš spēj izcelties citu vidū, arī Monikai ir savs paraksts – sava krāsu gamma, ar kuru viņa strādā. Fotogrāfe izvēlas strādāt tieši ar siltajiem toņiem, un tie ļoti labi ir redzami visās viņas uzņemtajās bildēs.

“Saulrieta krāsas, viss, kas ir oranžs, zemes toņi. Pārsvarā, ja ir iespēja, es izvēlos fotografēt vakara gaismā, ja tā ir vasara. “Zelta stunda” ir visskaistākais laiks tieši priekš manis, kad fotografēt. Ziemā, protams, ar šo ir grūtāk. Bet savās bildēs es cenšos ieturēt šo saulrieta toņa gammu, kas ir man tuvu sirdij. Un daudzus manus klientus tieši šīs krāsas uzrunā. Un, lai arī cik smieklīgi tas varētu likties, es cenšos no savām bildēm izslēgt zaļo un zilo. Principā izslēgt šīs divas krāsas ārā, jo tas nav par mani. Cilvēki dažreiz par to ir izbrīnīti, tomēr, ieraugot gala rezultātu, viņi ir patīkami pārsteigti un daudzreiz atgriežas pie manis uz jaunām fotosesijām.”

Cepures

Fotografēšana un darbs ar sociālajiem tīkliem nav vienīgā lieta, ar kuru šobrīd nodarbojas Monika. Pavisam nesen viņa ir uzsākusi savu īpašo cepuru biznesu.

“Viss stāsts ar cepurēm sākas ar to, ka man pašai vienmēr ļoti ir patikušas cepures. Tas vispār nāk no manas bērnības, no manas vecmāmiņas, kura vienmēr man uz dzimšanas dienām vilka galvā dažādas cepures. Tomēr es nekad nevarēju atrast tādu cepuri, kas man patiktu, jo es domāju tieši platmales ar stingrajām malām, un Latvijā īsti tādas izvēles nav, un nav arī tādas, kādas es tās iedomājos. Tad es iedomājos, kāpēc es pati nevarētu sev uztaisīt cepuri. Domāju, ka pati varēšu apgūt šo arodu, bet tā ir vesela profesija, kuru nepieciešams apgūt, un tam arī nepieciešams laiks.

Tad man likās, ka es šeit Latvijā varētu atrast cepurnieku, kurš tad izveidotu tādu cepuri, kādu es esmu to iztēlojusies. Bet Latvijā cepurnieku ir ļoti maz, un viņi ir tiešām pārslogoti. Tad nu es šos cilvēkus atradu ārzemēs, un cepures pilnībā tiek veidotas pēc manām idejām, tās ir arī apšūtas ar lentēm, kuras ir roku darbs. Lentas pie cepurēm es šuju pati. Arī reklāma ir manis pašas darbs, jo fotografēju un popularizēju tās es pati. Es nebiju iedomājusies, ka tas būs kāds bizness, tas vienkārši ir vēl viens hobijs, kuru esmu īstenojusi, un pieprasījums šobrīd ir tiešām, tiešām labs. Es ceru, ka tas attīstīsies aizvien plašāk.”

Pieredze kameru priekšā

Monikas dzīve ir tiešām raiba, pilna ar piedzīvojumiem, dažādām avantūrām un pieredzēm. Viņa sevi ir izmēģinājusi, ne vien stāvot aiz kamerām un novērojot to darbu, bet atrodoties arī to priekšā. Viens no konkursiem, kurā jaunā sieviete ir piedalījusies, ir atlase pašmāju seriālā “Viņas melo labāk”. “Tā bija liela atlase, un beigās tikai divas no mums tika līdz beigām. Es pat īsti nezinu, kā tas notika, ja godīgi. Iespējams, es vienkārši iepatikos šim lietuviešu producentam, iespējams, izskata dēļ, jo tas nav tik latvisks.”

Tāpat Monika ir piedalījusies TV6 konkursā “Mēneša meitene”, kur arī bija viena no uzvarētājām. Bieži Monika ir redzama dažādās reklāmās, ko viņa skaidro ar faktu, ka informācija par viņu ir pieejama dažādās kastingu mājaslapās, tāpēc viņa arī tiek uzrunātā un lielākoties no šādas pieredzes neatsakās.

Brīvais laiks pie dabas un nākotnes plāni

Savā brīvajā laikā Monika izvēlas doties pie dabas. “Kad man ir brīvdiena, es noteikti dodos pie dabas. Man patīk ārā grilēt desiņas, doties piknikos. Man ir arī sunītis, un tad ar viņu mēs daudz kur dodamies kopā. Tagad kādu laiciņu jau esmu aizrāvusies ar bačatu – dejoju pirmo mēnesi. Man ļoti iepatikās, tā ka tur arī aiziet mans brīvais laiks, un tas arī ir viens jauns hobijs.”

Runājot par nākotni, Monika prāto, ka vēlētos vairāk pafotografēt ārzemēs. Nākotnē viņa sevi redz kā uzņēmēju, kura pati nosaka savas ambīcijas.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.