Menu
 

Jānis Ozols: Dziedāšana korī ir radīšanas brīnums! Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
"Pašlaik esmu tādā skrējienā, ka nav laika apstāties un padomāt. Taču redzu gaismu tuneļa galā! Esmu apsolījis ģimenei gada beigās viņus uz trim nedēļām aizvest prom no Latvijas un uz šo laiku izslēgt telefonu," saka Jānis Ozols. "Pašlaik esmu tādā skrējienā, ka nav laika apstāties un padomāt. Taču redzu gaismu tuneļa galā! Esmu apsolījis ģimenei gada beigās viņus uz trim nedēļām aizvest prom no Latvijas un uz šo laiku izslēgt telefonu," saka Jānis Ozols. Foto: Eva Dziļuma; publicitātes

Šī nedēļas nogale kordiriģentam Jānim Ozolam būs ļoti noslogota, jo no 21. līdz 23. septembrim Jūrmalā, Dubultu baznīcā un Dzintaru koncertzālē, norisināsies 3. Starptautiskais Baltijas jūras koru konkurss, kura idejas autors ir viņš un kurā šogad par balvu sacentīsies izcili kori no astoņām pasaules valstīm, tostarp – eksotiskās Indonēzijas.

"Esmu tādā skrējienā un darbu mutulī, ka nav bijis laika apstāties un padomāt, kādēļ es to vispār daru," teic Jānis, atzīstot, ka šoruden vienu reizi tomēr ieskrējis mežā pasēņot, turklāt – visnotaļ veiksmīgi.

– Ar kādām izjūtām esi sagaidījis jau trešo konkursu?

– Ar lielu nepacietību un prieku, jo ir izdevies padarīt visus darbiņus, lai kori varētu pie mums atbraukt un dziedāt. Bet lielākais prieks ir par to, ka konkurss notiek jau trešo gadu, lai gan sākumā daudzi neticēja, ka kaut ko tādu var sarīkot. Skeptiķi bija arī otrajā gadā, bet tiem, kuri netic joprojām, apsolu – konkurss notiks arī nākamgad! (Smejas.) Ja dažos vārdos jāpastāsta par šā gada konkursu – tās būs trīs skaistas dienas ar interesantu programmu un vērienīgu noslēguma koncertu, kurā uzstāsies ne tikai labākie kori, bet arī čellu grupa "DaGamba".

– Kas ir tas dzinulis un motivācija, kādēļ izlēmi organizēt šādu pasākumu?

– Laikam tāpēc, ka man bija škrobe par to, ka pie mums Latvijā nenotiek šādi pasākumi, un es nevarēju saprast, kāpēc neviens tādus nerīko; ka visi tikai runā, bet neviens nevar noorganizēt koru konkursu. Tāpēc arī pirms trim gadiem sāku to darīt, un paldies Jūrmalas pašvaldībai, arī atbalstītājiem un sponsoriem, kuri saprot, ka tas ir svarīgi. Un man ir prieks par to, ka beidzot Latvijā ir tāda līmeņa konkurss.


3. Starptautiskajā Baltijas jūras koru konkursā pēc Jāņa Ozola ieteikuma kā obligātais skaņdarbs visiem koriem izvēlēts komponista Andra Dzenīša (pa labi) opuss "The Drop".

– Tavs nākamais mērķis ir ar šo konkursu iekļūt Eiropas Grand Prix koru konkursu apritē. Cik daudz vēl palicis, lai tas piepildītos?

– Šogad esam izpildījuši 50 procentus no prasītā, kas iepriekš mums nebija, – pirmo reizi konkursa pastāvēšanas vēsturē mēs visus dalībniekus ēdināsim; pēc tam ir vēl viens uzdevums, kas jāizpilda, – mums visus dalībniekus vajadzētu nodrošināt ar bezmaksas naktsmājām. Savukārt Eiropas Grand Prix valde ir pieņēmusi lēmumu, ka viņu organizācijā var iestāties konkurss, kurš noticis nevis piecas, bet trīs reizes. Tāpēc man patiešām ir gandarījums, un viss rit savu gaitu; tagad galvenais ir neatslābt un turpināt strādāt. Arī mana komanda kļūst aizvien zinošāka un spēcīgāka, jau aizvien vairāk darāmā es varu uzticēt saviem kolēģiem. Protams, virsvadība aizvien paliek manā ziņā, bet pamazām varu darīt mazāk papīrdarbus un rakstīt "dzejas dienas". (Smaida.)

– Tu vienmēr pats esi visu darījis?

– Nu, piemēram, "Cosmos" [vokālā grupa "Cosmos", kuras dalībnieks bija arī Jānis, – U.G.] laikos daudzi nevarēja iedomāties, ka mēs paši taisījām maketu diskam, pakojām diskus un likām tos vāciņos kopā ar grāmatiņu. Visiem droši vien likās, ka to dara vergi vai mistiskā komanda, bet tā tas nebija. Patiesībā pašiem ir jādara visādi melnie darbi, lai viss varētu izdoties.

– Vai toreiz, dziedot vokālajā grupā, tev ienāca prātā, ka reiz rīkosi starptautisku koru konkursu?

– Mēs ar puišiem tolaik bieži runājām par to, vai tiešām taisāmies dziedāt līdz sirmam vecumam kā daža laba vokālā grupa, piemēram, "King Singers", kas visus sajūsmina joprojām, un diezgan ātri vienojāmies, ka diez vai tā būs. Bet es arī "Cosmos" laikā ne uz brīdi nepametu diriģēšanu – Babītes koris "Maska" man bija arī toreiz, tikai laikam ne tik atpazīstams kā šodien, jo nebija laika kori čubināt. Ar "Cosmos" bijām īsi un spilgti – tā, lai cilvēki atceras ar labiem vārdiem, nevis domā: atkal viņi dzied tās pašas vecās dziesmas!

– Lielāku gandarījumu tev sniedz diriģēšana, vai arī reizēm tomēr joprojām mēdz uzdziedāt?

– Man dziedāt nekad nav paticis, un es sevišķi daudz nedziedu, kaut zinu, ka man ir laba balss. Diriģēšana man noteikti ir tuvāka nekā dziedāšana. Nezinu, vai to varu atklāt, bet esmu dzirdējis, ka, iespējams, šoruden "Cosmos" uz vienu mazu "pidriķīti" atkal apvienosies. Vairāk neko neteikšu, un, nezinu par pārējiem, taču es esmu piekritis, jo sen nav dziedāts…

– Atgriežoties pie konkursa – vai interese par to aug?

– Protams, jo mēs to ne tikai rādām tiešraidē «Rīga TV24», bet strau­mējam arī «Facebook», turklāt pēc tam safilmētos konkursa fragmentus ievietojam «Youtube». Visur, kur esmu pasaulē, stāstu par šo konkursu un aicinu tajā piedalīties augsta līmeņa korus. Šogad līdere ar diviem koriem ir Lietuva, kas piedalās pirmo reizi, tāpat kā Indonēzija un Islande, tā ka ģeogrāfija mums paplašinās.

– Teici, ka kori pēc svētkiem ir no­guruši. Vai tev pašam šīm lietām pietiek spēka?

– Ja runājam atklāti, nogurums ir ļoti liels, un to droši vien var redzēt manā sejā. (Smaida). Darbiem vēl jāpieskai­ta trīs bērni, divi kaķi, suns, trīs kori un vēl konkurss, kur visa atbildība ir uz maniem pleciem. Tā ka – viegli nav. Bet to, ka tā būs, es apzinājos jau pa­gājušā gada septembrī. Zināju grafiku un apzinājos, ka šogad man ar ģimeni nebūs laika nekur aizbraukt. Zināju, ka man ir jāiztur līdz decembra beigām, jo tad esmu apsolījis ģimeni izvest no valsts uz kādām trim nedēļām un pats – izslēgt telefonu. Redzu gaismu tuneļa galā un uz to eju. (Smejas.)

– Kā tu to vari izdarīt? Piemēram, gatavojot ēst, kas bija viens no ta­viem hobijiem?

– Nesen pie Roberto viņa vadītajā raidījumā «Rīga TV24» gatavoju sī­polzupu un no visas sirds izbaudīju šo procesu, jo tagad tik ļoti reti izdodas to darīt… Bet citādi man īsti nav brīvu brīžu atpūtai, un tas ir tas briesmīgā­kais. Tagad ar ģimeni dzīvojam Tumē, un vienīgais brīvais laiks man ir ceļā – stunda turp un stunda atpakaļ. Bet tāpat jau paralēli jādomā un jārunā pa telefonu – to varu darīt, jo man mašīnā ir handsfree! Bet vienu reizi man pat sanāca ieskriet mežā un sasēņot – ne tikai vienai mērcei, bet tik daudz, ka sēnes varējām sasaldēt arī ziemai!

– Apvienoji patīkamo ar lietderīgo.

– Jā, jo, esot mežā, varu ļoti labi atslēg­ties no darbiem. Esmu pat domājis, ka mūža nogalē es varētu būt mežinieks, jo man cilvēkus nevajag – tik daudz pa dienu viņu man ir apkārt! (Smejas.) Reiz, klīstot pa mežu ar kamuflāžas tēr­pu mugurā, pat sastapu stirnu, turklāt mēs viens otram bijām diezgan tuvu…

– Runājām arī par Dziesmu svēt­kiem, taču tu laikam tomēr nestā­vēji lielā kopkora priekšā, lai gan daudziem likās, ka stāvēji…

– Tu laikam domā, ka es esmu virsdiriģents, tāpat kā visi pārējie. Man pat Dziesmu svētku estrādē nāca klāt un lūdza autogrāfu. Kad prasīju, kur lai parakstos, koristi atbildēja – pie dziesmas, kuru diriģējat. (Smaida.) Protams, tas ir kolosāli, ka visi mani uzskata par virsdiriģentu, bet pagai­dām mani tur vēl nelaiž. Iespējams, nākamreiz tikšu un savu 43.dzimšanas dienu varēšu nosvinēt virsdiriģenta tribīnē… Patiesībā tas ir ļoti patīkami, ja tauta domā, ka esmu virsdiriģents, savukārt dažus citus virsdiriģentus ne­maz neatpazīst. Kāpēc ne? (Smejas.)

Bet diriģentu tribīnē gan es kāpu, jo diriģēju sadziedāšanās sākumu, un, tā kā koristiem tobrīd jau bija pievieno­jušies klausītāji, iespējams, man sanā­ca diriģēt visus trīsdesmit tūkstošus… Sajūta bija kolosāla! Iespējams, ka vēsturnieki pēc simt gadiem, skatoties šo svētku bildes, strīdēsies, sak, kas tas tāds par puisi bildē kopā ar visiem virsdiriģentiem? Turklāt virsdirģenti ir gaišos tērpos, bet es – melnā…

– Kādi ir tavi novērojumi – vai pēc Dziesmu svētkiem un šādiem konkursiem pieaug interese par kordziedāšanu? Vai arī visi labie dziedātāji ir aizbraukuši?

– Tfu, tfu, tfu! Ar koristu skaitu abos manos koros [Babītes «Maska» un Garkalnes novada «Pa saulei» – U. G.] problēmu nav jau daudzus ga­dus, pie manis joprojām grib dziedāt, un es par to priecājos. Starp citu – tūdaļ abos koros sāksies dziedātāju uzņemšana, tāpēc izmantošu iespēju, lai pateiktu: dārgie Babītes novada un Garkalnes novada iedzīvotāji! Nu kāpēc jūs dziedat Rīgas koros, ja šajos abos novados ir ļoti labi kori, kas gai­da tieši jūs! Ir svarīgi, lai katrs dziedā­tājs atrastu savu diriģentu, jo – koris ir diriģenta spogulis. Tas, ka cilvēki atrod kopīgu valodu un uztver savu diriģentu kā līderi, – tas ir svarīgākais. Jo korī man visi dziedātāji ir vienādi – neatkarīgi no tā, ko viņi dara ikdienā. Savukārt man ir svarīgi, lai koristi man uzticētos un lai mēs varētu labi un pilnvērtīgi pavadīt laiku mēģinājumos, koncertos un koncertbraucienos.

– Kur slēpjas dziedāšanas spēks, un kāpēc cilvēkiem būtu jādzied korī?

– Dziedāt ir ļoti veselīgi! Organismam taču jāuzņem skābeklis, jo ikdienā mēs elpojam sekli, daudz un ātri ru­nājam un nekad neievelkam pilnas plaušas ar gaisu. Savukārt dziedot tu kārtīgi izelpojies. Dziedot smadze­nēm pieplūst skābeklis, tu sevi izvin­grini. Dziedāšana attīsta koordināciju, jo vienlaikus ir jādara vairākas lietas, skaņdarbi ir jāmācās no galvas, tātad – tu attīsti atmiņu, jo dziedi nevis vien­kārši melodiju, bet savas balss par­tiju. Tātad koris ir ļoti attīstoša lieta, turklāt dziedāšana ir tā konkrētā brīža radīšanas brīnums. Jo tu nevari divreiz nodziedāt vienādi; vienmēr nākamajā reizē kaut kas būs citādāk. Un tu dari prieku gan sev, gan klausītājiem, tā­tad – dziedāšanai korī ir tikai bonusi un plusi un nav neviena mīnusa.


Šajos Dziesmu svētkos diriģents Jānis Ozols devās gājienā kopā ar abiem saviem Pierīgas koriem, taču virsdiriģenta tribīnē viņš kāpa tikai noslēguma koncerta sadziedāšanās daļā. "Nekas, varbūt virsdiriģenta godā tikšu nākamreiz, 43 gadu vecumā," smaida diriģents.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.