Dziedātāja Anta Jankovska: Mana mīļākā skaņa ir klusums Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto - Kristaps Kalns
Itālijā dzīvojošā latviešu operdziedātāja Anta Jankovska atkal pošas uz Rīgu, lai piedalītos Operetes teātra teatralizētajā koncertprogrammā "Mīlestības mūzika" ("Musique d’amour"), kas 26. aprīlī izskanēs VEF Kultūras pilī un 15. maijā – Ogres Kultūras centrā. Koncertos Anta kopā ar skatuves kolēģiem Sonoru Vaici, Nauri Indzeri, Kārli Rūtentālu un citiem, kā arī īpašo viešņu – Kijivas Nacionālā akadēmiskā operetes teātra solisti Marianu Bodnaru – un Operetes teātra orķestri diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā izdziedās skaistākās operešu ārijas un duetus no publikas iemīļotām operetēm un koncertprogrammām. "Mūsu koncerta vadmotīvs ir mīlestības mūzika visās tās izpausmēs – kā iedvesmas un stiprinājuma avots, kā dzīvesprieka un mīlestības eksplozija iepretim pasaulē notiekošajam," saka Anta Jankovska.
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
Nomainīju balerīnas profesiju pret operdziedāšanu – ar visiem no tā izrietošajiem riskiem.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Man kā ļoti empātiskam cilvēciņam tādi ir bijuši vairāki gan profesionālajā, gan privātajā dzīvē. Viens ir tiešām īpašs, par ko joprojām esmu pateicīga Dievam katru mīļu dzīves dienu, bet tas ir ļoti personīgs.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Visvairāk laikam pats darbs – tas ir kā dzinējspēks mākslinieka eksistencei. Pie tāda secinājuma esmu nonākusi šo divu pēdējo gadu laikā.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Garas ikdienas pastaigas.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Esmu imūna pret tradicionālajiem kaitīgajiem ieradumiem; pati par kaitīgu ieradumu uzskatu sociālos tīklus.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Vēl jau dzīve nav nodzīvota, vēl dažādas atziņas varētu rasties. Šobrīd tas, kas mani patiešām uzrunā, ir spēt nodzīvot dzīvi pēc saviem principiem, pietiekami drosmīgi, individuāli un ar jēgu, nicinot klišejas un tā, lai nebūtu jānožēlo par to, ko esi darījis un kāds esi bijis.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Pēc Somerseta Moema romāna veidotā filma "Krāsainais plīvurs". Viena no retajām filmām, kas ir grāmatas cienīga. Izcili aktierdarbi, režija, scenārijs un dabas skati. Skatienu, atmosfēras un nepateiktu vārdu meistardarbs.
Kādu mūziku klausāties?
Mūziku neklausos, tikai profesionāliem nolūkiem; tā tāpat nepārtraukti skan manā galvā. Mana mīļākā skaņa ir klusums.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Rīgā tādas ir vairākas. Man ļoti garšo "Gan Bei" suši, patīk "Lapsas māja", "Andalūzijas suns", pirms lokdauna bieži iegriezos "The Beginnings", nesen atklāju ļoti jauku vietu Āgenskalnā – "Visi savējie".
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Kā Vudija Allena filmā "Pusnakts Parīzē" arī man bija sapnis uz vienu dienu nokļūt 19. gadsimts beigās. Bet, ja godīgi, neskaitot pēdējos divus gadus, man visnotaļ patīk laiks, kurā dzīvojam šobrīd. Nevar nodzīvot garu mūžu tikai labos laikos, tas pieder pie dzīves scenārija.