Dziedātājs Igo: "Esmu gatavs ieguldīt ļoti daudz laika, lai sagaidītu rezultātu" ^{Apriņķis.lv}

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?

Savulaik Austrijā ar deltaplānu lidojām virs kalniem.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?

Dzirdot vārdu "aizkustinošs", cilvēki lielākoties iedomājas, ka tas ir kaut kas mīļš un jauks, bet aizkustinājums var rasties arī par lietām, ar kurām netiec galā un kas nepakļaujas tavai rīcībai. Ir brīži, kad tu pats esi šā mirkļa kaldinātājs – kad ir notikuši daudzi mēģinājumi un rodas koncertprogramma vai viena dziesma, vai dzejolis. Aizkustinājums var būt arī par kaut ko dramatisku un traģisku, kaut vai par to, kas tagad notiek Ukrainā, – piemēram, mani dziļi aizkustina ukraiņu varonība.

Kas jūs iedvesmo darbam?

Tas, ka es kādā brīdī saprotu, ka tikšu galā ar šo darbu, ka tas nebūs velti tērēts laiks. Esmu gatavs ieguldīt ļoti daudz laika, lai sagaidītu rezultātu. Ja kaut kas ir izdevies, tā vien ir iedvesma nākamā darba uzsākšanai.

Jūsu veselīgie ieradumi?

Es nelietoju cukuru – vismaz apzināti to neberu ne kafijā, ne tējā. Ļoti minimāli lietoju sāli. Diezgan daudz laika pavadu staigājot, īpaši savā mūzikas un mākslas centrā "Ceplis" Mežotnē, kur starp ēkām ir lieli attālumi. Dažkārt dienā novadu pat četras piecas ekskursijas, tāpēc attālums, kuru nostaigāju ekskursiju laikā, ir tiešām ievērojams. Neesmu skaitījis metrus un kilometrus, bet kopā ar runāšanu un roku vicināšanu sanāk nopietns enerģijas patēriņš.

Jūsu kaitīgie ieradumi?

Veidojot klišejas vai griežot materiālus trauku noformēšanai, lietoju šķēres. Ir gadījies, ka pirmais etaps mani pārņem tā, ka šķēres pirmoreiz nolieku malā pēc četrām piecām stundām, un uz rokas no griešanas rodas tulzna; ir bijis arī, ka pirksts uz kādu laiku ir palicis nejutīgs. Darot labu darbu, vienlaikus tas ir kaitīgs, jo sēžu nedaudz salīcis, vienā pozā; arī redze tiek sasprindzināta, jo, griežot detaļas traukam, kas ir milimetrīgs darbs, bieži lietoju ne tikai brilles, bet arī palielināmo stiklu.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?

To esmu mēģinājis ietvert jau savā pirms divpadsmit trīspadsmit gadiem rakstītajā esejā "Laiks", un domāju, ka pie šīs atziņas nonāk katrs domājošs cilvēks – ka laiks reiz būs vienīgais, kas tev ir piederējis pa īstam.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem? 

Pirms divpadsmit gadiem ierakstīju audiogrāmatu – satīriķa Mihaila Zoščenko stāstus; tagad tādā pašā veidā gatavoju un nākamgad ceru pabeigt somu rakstnieka Petri Tamminena grāmatas "Vīrieša smeldze" ierakstu. Smalku ziemeļniecisko izjūtu meklētājiem es ieteiktu izlasīt šo viņa grāmatu, kur atrodama burvīga viegla smīna un smaida klātesamība.

Kādu mūziku klausāties?

Man vienmēr ir paticis, kā dzied Deivids Koverdeils, un aizvien, klausoties viņa balsī, dzirdu ārkārtīgi bagātīgu tembru un dziļi patiesu frāzējumu; tāpat man ļoti patīk Pītera Geibriela darbība. Uz šo mākslinieku koncertiem esmu bijis vairākkārt un izjutis dziļu pacilājumu un apbrīnu, klausoties viņu sniegumu.

Iecienīta vieta, kur pusdienot?

Nu jau ēdināšanas nozare arī ir tāda pussagrauta, turklāt man pašam patīk gatavot. Līdz ar to šobrīd nav tādu vietu, uz kurām es ietu. Taču tiem, kuri kādreiz dodas uz Liepāju, es ieteiktu paviesoties pie mana dēla Mika – vai nu paēst branču "Boulangerie", vai iegriezties "Antikvariātā", kur ir ļoti smalka pieeja, sākot ar interjeru un beidzot ar ēdienu gatavošanu. Tas ir tā vērts, ja gribas kaut ko īpašu un smalku.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?

Man īsti nav saprašanas, vai vispār kaut kas ir eksistējis ārpus tā laika, kurā dzīvoju; arī no šī laika neko daudz nesaprotu. Pieļauju, ka mēs dzīvojam labā laikā – neskatoties uz to, ka mums ir pamatotas bažas par sagrautu ekoloģisko sistēmu. Cilvēkam ir dota cerība, līdz ar to arī iespēja cīnīties un kaut ko mainīt savā dzīvē uz labo pusi. Acīmredzot gan es, gan mani līdzcilvēki esam nolemti šim laikmetam; tāpēc vairāk vai mazāk esmu piemērojies tam, kas notiek uz pasaules.