Menu
 

Ieva Struka. Futbols : Teātris. Rezultāts ir neizšķirts Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Rezultāts ir neizšķirts, un tieši par to būs iespēja pārliecināties Valtera Sīļa izrādē “Uzvara ir mirklis” Valmieras Vasaras teātra festivālā 4. un 5. augusta vakarā. Izrāde tapa pirms diviem gadiem, kad arī es to redzēju, un bija viens no trim darbiem, kam pateicoties Valters Sīlis “Spēlmaņu naktī” tika atzīts par labāko režisoru Latvijā.

Jau pērn izrādes apjūsmotāji cerēja uz atkārtotu tās izrādīšanu, bet pandēmija un nauda darīja savu, toties šogad visiem ir iespēja doties uz Valmieru, visticamāk, apvienojot to ar kādu no festivāla dienas izrādēm, kas veltītas skatītāju jaunākajai paaudzei. Atskaitot vēlo vakara stundu, arī “Uzvara ir mirklis” ir itin piemērota nepilngadīgam skatītājam, it īpaši, ja viņš paradis apsēsties līdzās tētim vai opim, kuri nav atraujami no televīzijas ekrāna pasaules čempionāta vai premjerlīgas spēles laikā.

Tomēr, tā kā šo rindu autore futbola fenomenu spēj novērtēt vairāk racionāli nekā emocionāli un futbola spēles kaislīgo dabu viņai atklājusi tieši Sīļa izrāde, šis raksts lai ir nevis par futbolu, bet par teātri.

Izrāde tapusi, tajā iesaistoties trim aktieriem un futbola faniem Arturam Krūzkopam, Kristiānam Kareļinam un Jānim Kronim, pieciem dejotājiem Kristīnes Brīniņas kustību partitūrā un Valmieras jauniešu futbola komandai, kas dodas savā kroņa iznācienā kādā no 90 minūšu garās izrādes brīžiem. Izrādes saturu veido Latvijas izlases vēsturiskās spēles pret Turciju 2003. gada 19. novembrī Stambulā hronoloģija un asprātīgu un kaismīgu monologu virkne ap un par futbolu kā dzīvesveidu sporta laukumā, skatītāju tribīnēs un mājās pie televizora ekrāna. Tā kā stāsts ir ne tikai par konkrēto spēli, bet arī par konkrētiem spēlētājiem, šo varētu saukt arī par dokumentālo teātri, bet – tajā valda sportisks azarts.

Izrāde tiks spēlēta Valmieras 2. vidusskolas stadionā prožektoru gaismās, kas palīdzēs izcelt to vai citu runātāju, un televizora ekrāna uz laukuma nebūs, toties dīvāns, kurā patīk atzvelties pasīvajiem futbola faniem, gan.

Izrādes fenomens ir intuitīvi uztaustītās paralēles starp futbolu (droši vien jau arī jebkuru citu sporta veidu) un teātri, kuras turklāt izdodas atklāt izrādes “tiešlaikā”, varbūt tāpēc izrāde patīk ne tikai sporta cienītājiem. Kaifs par procesu. Sūrs darbs pirms tam treniņos/mēģinājumos, lai process skatītāju acu priekšā būtu maksimāli kvalitatīvs. Tukšuma sajūta pēc spēles/izrādes. Komandas gars un nepieciešamība būt vienotiem ceļā uz mērķi.

Atkarība visiem no visiem – no biedra fiziskās un garīgās pašsajūtas. Kļūdas un momentāna spēja savākties un kļūdu labot uzreiz. Spēlētāja un trenera, aktiera un režisora attiecības laukumā un laikā, kas tiek pavadīts kopā pirms un pēc spēles/izrādes. Emocijas, kas valda tribīnēs/skatītāju zālē, kad visi spēj reizē izjust gan prieku, gan vilšanos.

Vai futbola stadionā ir iespējams absolūts klusums, nemāku spriest, bet teātrī arī tas ir emociju kopums. Un, protams, uzvara. Vārtus iesit viens. Bet bumbas ceļu uz vārtiem nosaka visu kopējais darbs. Arī Hamletu spēlē viens. Bet par to, lai uz skatuves Hamlets mirdzētu, ir atbildīgi visi.

Uzvaras var būt vairākas, bet neviens negarantē to, ka tās būs vairākas, tāpēc jāprot izbaudīt un svinēt to mirkli, kad uzvaras stunda ir situsi. Un nav nemaz tik viegli atrast jaunus mērķus un cīnīties par tiem pēc tam, kad bijusi lielā uzvara, bet dzīve turpinās. Arī par to ir izrāde, un tāds ir tās nosaukums.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.