Ādažu novada tautastērpa noslēpumi ^{Apriņķis.lv}

Arī Dziesmu un deju svētkos mums bija iespēja aplūkot katra Latvijas reģiona tērpu krāšņumu, tāpat 4. maijā ik gadu esam aicināti ietērpties tautastērpā. Tērps ir dzīvs, tērpa mode mainās līdz ar laikmetu un jaunajām vēsmām.

Runājot par apģērbu senos laikos, jāpiebilst, ka senatnē tērpi bija pieskaņoti klimatiskajiem apstākļiem, dzīvesveidam, arī apģērba krāsa bija atkarīga no mūsu zemes augu bagātības. Līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei vielas, ar kurām krāsoja audumus, tika iegūtas vienīgi no dabiskām izejvielām, galvenokārt augiem, kukaiņiem un gliemežiem. Piemēram, tāds augs kā krāsu mēle (Isatis tinctoria) deva zilo krāsu. Ne visus augus varēja atrast uz vietas, vairākas krāsvielas tika ievestas no tālienes un ir bijušas visai dārgas. Šo krāsu goda drēbēm varēja atļauties seno lībiešu daiļā dzimuma pārstāves un zvejnieku sievas.

Arheoloģiskais tērps – senatnes liecības un krāšņa muzejiska vērtība

Par senāku tērpu uzskata arheoloģiskos tērpus. Tie ir atradumi, kas iegūti arheoloģisko izrakumu apbedījumu vietās un ir rekonstruēti. Ne velti visbagātīgāk liecības par tērpiem sniedz tieši senie apbedījumi. Parasti mirušos apbedīja svētku tērpā, kas krāšņi tika izgreznots ar bronzas rotām.

Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām ciltīm bija savdabīgas apģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat no 7. līdz 13. gadsimtam valkāto apģērbu. Gan pie Gaujas, gan jūras krastā līdz 13. gadsimtam dzīvojuši lībieši.

Standarta tērpā ietilpa krekls, svārki vai bikses, kājauti, apavi un apmetnis. Uz pleciem segtas tumši zilas villaines, rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem ceļu apaudiem. Nereti apbedījuma vietā atrasto apģērbu rekonstruēt nav iespējams, taču, tā kā metāls augsnē saglabājas labāk nekā audums, daudzveidīgās rotas varam apskatīt vēl līdz šai dienai.

Ādažu novadā apbedījumos atrastas vairākas interesantas un novadam gan raksturīgas, gan neraksturīgas rotas vai to fragmenti. Pašā Ādažu centrā, paplašinot slimnīcas ēku, 80. gados atrasts 13. gadsimtā darinātas meitas rotas – bronzas kakla riņķa – fragments. Interesanti, ka šāda rota nav lībiešiem raksturīga. Visdrīzāk, meita nākusi no citas tautas un ieprecējusies šajā apvidū.

Lībiešiem 13. gadsimtā raksturīgais bronzas piekariņš – dubultzirdziņš (fragments no greznās krūšu važiņrotas) 20. gadsimta 80. gados tika atrasts, paplašinot Vējupi, netālu no Podniekiem.

17.gadsimtu var uzskatīt par lībiešu kultūras noietu, bet arī šī perioda rotas atrastas Ādažu novada teritorijā. Tā, 17. gadsimta bronzas pakavsakta ar ornamentiem atrasta pie Ledoņu mājām, Ādažu pagasta teritorijā atrasta arī 17. gadsimtā darināta sirdsveida bronzas sakta. Visas šīs rotas pašlaik glabājas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā.

Mūsdienās arheoloģiskajos tērpos bieži uzstājas folkloras kopas un kolektīvi. Ādažu novada folkloras kopa “Ābols” izvēlējusies tradīcijas izdzīvot, tērpjoties seno tērpu atdarinājumos.

Etnogrāfiskais tērps – jaunas līdz mūsdienām saglabājušās tradīcijas

Ādažiem nav sava klasiskā Vidzemes etnogrāfiskā tērpa. Šāds skarbs secinājums izriet, izpētot etnogrāfiskā tērpa pirmsākumus un īpatnības. Bet vai tas nozīmē, ka nav arī mūsu senču seno tērpu darināšanas tradīciju? Nē, tā nebūt nav.

Etnogrāfiskie tērpi attiecināmi uz 18. un 19. gadsimtu. Par latviešu etnogrāfisko tautastērpu sauc zemnieku apģērbu, kas tika radīts līdz 19. gadsimta vidum, kad to pakāpeniski papildināja vai nomainīja pilsētas modes apģērbs. 19. gadsimtā Latvijas lauku iedzīvotāji sadzīvē lietoja ikdienas darba apģērbu un goda jeb svētku tērpu. Goda tērpi bija grezni gan krāsās, gan rakstos. Par spīti tam, ka 19. gadsimtā par lībiešu mantojumu Gaujas krastos un piekrastē liecināja galvenokārt vietvārdi – toponīmi un hidronīmi –, Ādažos un Carnikavā bija sastopamas lībiešu apgabaliem līdzīgas īpašības.

Brunčiem lībiešu un piekrastes novados vairāk raksturīgs tumšs fons ar nelielām krāsainām svītrām, kreklu rotājumi bija ļoti vienkārši, tāpat jakas vai ņieburi – tumši, bez rotājumiem. Lībieši, ja jūrā nebūtu zivju, ko zvejot, būtu bijuši trūcīgi, jo zeme piekrastē ir smilšaina un neauglīga. Kā zināms, jūra bieži ir tumša un skarba, tāpēc tie, kas savā etnogrāfiskajā latviešu tautastērpā grib pieturēties pie lībiskās un piekrastes tradīcijas, var droši meklēt līdzības ar tuvākajiem novadiem gar jūru un ap Rīgu Vidzemes daļā. Piemēram, tautas lietišķās mākslas studijas “Auseklītis” vadītāja Zane Ulmane sarūpējusi sev Tūjas tērpu, jo tuvāk Carnikavai nekas autentisks netika atrasts.

Kopš senākiem laikiem katra sevi cienoša zemnieku vai zvejnieku mājas saimniece centās iegādāties kaut ko no Rīgas vai Pērnavas tirgotājiem. Pirms tam, ko varam redzēt senajās 18.–19. gadsimta zvejnieku sievu darba vai goda drēbēs, darba brunči bijuši pelēki, melni un brūngani no pusvilnas, bet goda reizēm tika pietaupīts kāds audums zilā krāsā, jo tā ir bijusi dārga un tikusi eksportēta no siltākajām zemēm.

19.gadsimta 60.–80. gadi ir krāsainākā sieviešu apģērba periods, jo, pilnveidojoties šķiedru krāsošanas mākai, ienāca daudzkrāsu gareniski austie svītrainie un vēlāk arī rūtainie audumi. 1856. gadā tika sintezētas ķīmiskās krāsvielas, ar kurām varēja nokrāsot dzijas rozā, koši zaļā, dzeltenā, violetā, melnā un citās krāsās. Tajā pašā laikā lauku mode iespaidojās no pilsētas.

Ādažiem parādījās baltbrūni brunči, šūti divkāršās dubultielocēs. Brunči vienmēr veidojuši galveno tērpa akcentu. Ādažu novada senākie brunči atrodas Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pamatkrājumā. Jau 19. gadsimta beigās apģērbs ir kļuvis par muzejisku vērtību, tā 1896. gadā Latviešu etnogrāfiskajā izstādē tika veidota nodaļa “Apģērbi”.

Interesanti, ka pavisam nesen Blusu kroga ēkā Carnikavā tika atrasti brunči, krekls, josta un cepure. Tas ir gandrīz pilns Liepas pagasta tērps. Carnikavas Novadpētniecības centra speciālistiem tā arī nav izdevies atminēt noslēpumu, kā tērps nonācis līdz Blusu krogam.

20.gadsimta 30.gadu tautastērpa stilizācija un kultūras mantojuma novērtēšana

20.–30.gados izveidojās Latvijas valsts un uzziedēja kultūras dzīve. Pirms Otrā pasaules kara Ādažu pagastā darbojās vairāki pašdarbības kolektīvi. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas tautastērps uzplaukst novadu daudzveidībā, turpinot saglabāt modernā tērpa iezīmes. Pirmo reizi tautiskie tērpi parādās arī vīriešiem. 

Mēs esam pieraduši, ka dziedātāji un dejotāji uzstājas vienādos tautiskajos tērpos, bet šāda mode radās padomju gados un nostiprinājās 60.–70. gados kā atsevišķa stilizētā skatuves tērpa kultūra. Pirmskara gados bija laiks, kad zēla un plauka individuālisms un radošums. 20. gados arī kara ietekme vēl bija jūtama, tērpa košums bija atkarīgs no rocības, bet kara izpostītajā zemē vispirms domājuši par pārtikas sagādi. Tāpēc VI Vispārējos latviešu dziesmu svētkos (1926) bieži varēja redzēt dāmas dažādos tērpos – viena mammas brunčus izgreznoja ar kādu no rada atvesto villaini, bet cita, iedvesmojoties no senču tradīcijām, darināja tērpu no jauna. Daudz meitu un sievu staigāja nu jau tradicionālajos brūni rūtainajos brunčos vai izvēlējās rūtainos brunčus citā krāsā.

Šī tendence īpaši iezīmējās 30. gados. Pilnīgi jaunu, bet senču tradīcijās veidotu tērpu radīja grāmatas “Mēs esam carnikavieši” autora Ulda Siliņa māte Elza Vilhelmīne Siliņa, kura pēc Pirmā pasaules kara, 1927. gadā, ieprecējās Carnikavā. Jaunā skolotāja esot bijusi radoša, dziedājusi, spēlējusi teātrī un goda reizēs nav gribējusi tērpties Ādažu pārāk drūmajos rūtainajos brunčos. Drosmīgā skolotāja izlēmusi uzšūt sev tautastērpu jūras zilā krāsā un izrotāt to ar spēka zīmju rakstu. Kara gados Siliņu ģimene emigrēja uz Austrāliju, bet tērps ir palicis Carnikavā, kur ilgus gadus nostāvējis Siliņu omammas pūra lādē.

Carnikaviete Astra Zonne atceras, ka viņas māte ir bijusi bārene, dzīvojusi pie Siliņiem, tie pret viņu ļoti labi izturējušies, ikdienā jokoja un palīdzēja darbos. Jaunajai paaudzei izbraucot no dzimtās Latvijas, pēc vairākiem gadiem Siliņas kundze atdeva tērpu viņas mātei Amālijai.

Vēlāk, jau padomju gados, vietējām meitenēm radusies traka ideja – pavairot 1930. gada tērpu. Jau 50. gadu fotoattēlos var redzēt, ka Carnikavas koristēm, piedaloties Zvejnieksvētku svinēšanā Ziemeļblāzmā, mugurā ir slavenais Carnikavas tērps.

Mūsdienās tautastērpus pēta ne tikai vēsturnieki un etnogrāfi, bet arī kolektīvu vadītāji un kopienas pārstāvji. Šobrīd Carnikavas Novadpētniecības centrā blakus sadzīvo “Blusās” atrastais Liepas tērps un no tautas nama “Ozolaine” deponētais jūras zilais carnikaviešu tērps.

Aicinām dalīties ar mūsu speciālistiem tautastērpa stāstos, dzimtas pieredzē, fotoattēlos, kā arī sniegt idejas, kā Ādažu novada tērpi un tradīcijas mainīsies, ietekmējoties no mūsdienu modes tendencēm un tehnoloģijām.

P.S. Carnikavas Novadpētniecības centrā izstādē var apskatīt tautas lietišķās mākslas studijas “Auseklītis” audēju darbus, bet 9. decembrī varēs piedalīties rokdarbnieču organizētajā meistarklasē.

Pateicamies Zaigai Zaļkalnei, Zanei Ulmanei un Elitai Pētersonei par palīdzību raksta tapšanā!