Komponists Gaitis Lazdāns: Laiks iznākt no ēnas saulītē ^{Apriņķis.lv}

Ar darbu ierakstu studijā Gaitis ir saistīts jau kopš 1996. gada, un papildus komponēšanai viņš strādā arī kā mūzikas producents un aranžētājs. Kopumā Gaita kontā ir aptuveni pustūkstotis dziesmu, no kurām daudzām viņš ir arī vārdu autors. Gaitis Lazdāns sadarbojas arī ar daudziem dzejniekiem, kuru vidū ir Jānis Peters, Guntars Račs, Guntis Grigalis, Roberts Gobziņš, Iveta Priede un citi. Vairāk nekā divdesmit piecu gadu laikā komponists savās melodijās un dziesmās ir strādājis ar aptuveni piecdesmit populāriem solistiem, grupām un aktieriem. Gaitis gan nereklamē sevi, jo uzskata, ka vislabāk par viņu runā viņa radītie darbi.

– Mūsu saruna sākas uz skumjas nots – mūžībā aizgājis grupas “Pērkons” līderis Juris Kulakovs. Cik lielā mērā jūsu muzikālā dzīve ir krustojusies ar Jura Kulakova darbību?

– Mēs īsti nebijām personīgi pazīstami. Tomēr atceros, ka savulaik esmu bijis ciemos pie Jura viņa mājās Līvānos. Tas gan bija kopā ar vienu kolēģi pirms kādiem trīsdesmit gadiem. Uz skatuves mūsu ceļi gan nav krustojušies. Tiesa, esmu aranžējis vienu no Jura dziesmām kā studijas producents. Tā bija no “Pērkona” repertuāra, kaut ko regeja stilā tur vajadzēja uztaisīt. Protams, par šo bēdīgo ziņu biju pārsteigts, jo vēl pirms neilga laika VEF Kultūras pilī notika “Pērkona” koncerts, turklāt “Pērkons” nesen jau zaudēja vienu dalībnieku – mūziķi Uģi Muzikantu. Bet tā dzīvē notiek, nekad neko nevar zināt… Dzīvība ir tāda smalka lieta, par gaidāmo jau neviens nebrīdina, viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es uz to raugos tā, ka ikvienas beigas ir sākums kaut kam jaunam. Domāju, ka Jurim Kulakovam beidzās šis posms un iesākās jauns.

– Nesen beidzās “Supernova”, un Latviju Eirovīzijā pārstāvēs Dons. Kā jūs domājat – vai mums beidzot ir cerība pārkāpt pāri pusfināla neveiksmju svītrai un tikt finālā?

– Teikšu, ka Dona uzvara “Supernovā” laikam nevienam nebija pārsteigums. Neko sliktu par to nevaru pateikt, tikai labu. Es domāju, ka šoreiz tik tiešām Latvija beidzot tiks ārā no tās nelaimīgās bedres, kur mūžīgi iestiegam, un iekļūs finālā. Es ļoti ceru, ka šoreiz tas tiešām izdosies.

– Lai piepildās Dona vēlme atvest Eirovīziju uz Latviju!

– Par to noteikti būs jāpacīnās, jo viņam gaidāmi spēcīgi konkurenti. Bet lai izdodas – es novēlu tikai to labāko.

– Kā jums pašam šobrīd klājas? Saprotu, ka pēdējā laikā jūsu dzīvē bijis ļoti daudz kā jauna: saksofonista Raivo Stašana koncerts, tikko jaunu dziesmu iedziedājusi Maija Lūsēna...

– Īsumā varu pateikt, ka radošajā ziņā man klājas tīri labi. Raivo Stašana koncerts VEF Kultūras pilī izskanēja ļoti veiksmīgi, cilvēki izteica daudz atzinīgu vārdu par šo pasākumu. Nācās uzklausīt komplimentus, kas bija ļoti patīkami. Es domāju, ka Raivo Stašana projektu mēs turpināsim nest plašumā, un vairākas idejas un plāni šajā sakarā ir arī uz tuvāko nākotni un vasaru.

Aizvadītajam Raivo Stašana koncertam odziņu pielika Maijas Lūsēnas radītais pārsteigums. Mums ar Maiju beidzot izdevās realizēt sen lolotu kopīgu ideju – ierakstīt dziesmu “Es tevi mīlu rītos...”, ko papildina Raivo Stašans ar savu burvīgo saksofona spēli. Es uzrakstīju šo dziesmu ar Ernesta Austruma vārdiem, kuru man ieteica pati Maija. Izrādījās, ka neesmu pazīstams ar šī autora daiļradi, – Ernests Austrums ir mūsdienu dzejnieks, kas raksta ļoti fantastisku dzeju. Šī dziesma šobrīd ir pats jaunākais mans darinājums. Manuprāt, viss izdevās ļoti labi.

Vēl var pieminēt, ka turpinās arī grupas “Hameleoni” divdesmit piecu gadu jubilejas svinības un 8. jūnijā “Hameleoni” uzstāsies savā dzimtajā Liepājā, koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”, ar lielu jubilejas koncertu un nakts balli. Viss, kā pienākas kārtīgā jubilejā.

– ”Hameleoni” ir viens no jūsu pirmajiem lielajiem projektiem?

– Tā var teikt. Tas ir mans muzikālais lolojums, kurā es varu pilnībā izpausties kā mūziķis, dziesmu un tekstu autors. Savukārt “Hameleoni” kā izpildītāji manas muzikālās fantāzijas ļoti labi aiznes līdz klausītājiem.

– Varbūt ir kādi plāni attiecībā uz “Latvijas Sirdsdziesmu”?

– Šogad šajā aptaujā nestartēju. Jāsaka, sen neesmu nekur piedalījies. Varbūt īsti laika nepietiek. Kad beidzot par ko iedomājos, nereti jau ir mazliet par vēlu. Viens no plāniem man ir kopā ar Maiju Lūsēnu iesniegt dziesmu šī gada sezonas “Muzikālajā bankā”.

– Jūs ļoti bieži pieminat to, ka jums klājas tīri labi, bet reizē uzsverat, ka visam nepietiek laika…

– Jā, es raujos uz dažādām pusēm. Manu ikdienu aizpilda ne tikai koncertdarbība, bet arī studijas darbi, kuri varbūt nav plaši redzami. Tās ir dažādas lietas. Jākārto arī organizatoriskie jautājumi, un tas viss prasa pārslēgšanos, līdz ar to man šobrīd nav viegli, jo es nodarbojos ar to faktiski viens. Kad man izdosies nokomplektēt nelielu komandu, kurai varēšu uzticēt koncertu lietas, tad, es ceru, parādīsies mazliet vairāk laika, ko veltīt tieši studijai un komponēšanai.

– Jūs darbojaties arī kā producents.

– Protams. Es reizē esmu koncertu organizētājs, producents un scenāriju autors, tādēļ patlaban faktiski viss balstās uz maniem pleciem. Līdz ar to nav tik viegli paspēt izdarīt visu iecerēto. Gribas savus uzdevumus izpildīt kvalitatīvi, tāpēc darbi prasa diezgan daudz laika, un reizēm tā pietrūkst. Turklāt vēl jākārto arī dažādas saimnieciskās lietas.

– Neatņemama jūsu rakstura īpašība laikam ir tas, ka visus darbus cenšaties izdarīt pēc iespējas kvalitatīvāk?

– Protams! Galvenais, lai man pašam patīk un ir prieks par padarīto, un tikai pēc tam es varu paveikto rādīt tālāk citiem cilvēkiem. Tā man bijis vienmēr, un tāpēc es cenšos visu paveikt maksimāli labi. 

– Kāpēc Gaita Lazdāna vārds nav tik pazīstams, ja jūsu radītās dziesmas ir ļoti populāras? Tās ir dziedājis arī Jānis Paukštello, turklāt jums par to ir kas interesants stāstāms…

– Tā nu ir sanācis. Jānis Paukštello man ir stāstījis, un arī daudzi cilvēki patiešām tā domā, – ja ir skaista dziesma, tad to noteikti ir komponējis Maestro Raimonds Pauls. Bet ne vienmēr tā ir. Protams, mani varbūt tik ļoti nezina vai nepazīst, bet negribu teikt, ka tā ir mana nolaidība. Es drīzāk apzināti esmu izvēlējies tādu kā aizkulišu pozīciju, lai gan manas dziesmas dzied ļoti daudzi izpildītāji ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā, Igaunijā un vēl šur tur. Klausītājus īpaši neinteresē, kas ir dziesmas autors. Tāpēc arī mana atpazīstamība nav tik liela, kā varētu būt. Šobrīd es dažādu koncertprogrammu ietvaros cenšos publiku iepazīstināt ar sevi vai, precīzāk sakot, caur paša komponētajām dziesmām un to izpildītājiem mēģinu pateikt, ka tie ir mani darbi. Viegli nav, bet pamazām ar to strādāju. Ir programmas, kurās arī es pats kāpju uz skatuves, līdz ar to apmeklētāji arī mani pamana.

– Kāpēc esat izvēlējies tādu aizkulišu pozīciju? Esat kautrīgs pēc dabas? Parasti ir tieši otrādi – visi tagad sevi rāda “Instagram”, “Facebook” un citur, stāstot pat par dažādām privātās dzīves niansēm. Bet jūs joprojām sevi pasniedzat diezgan kautrīgi.

– Jā, es neesmu īpaši aktīvs sociālajos tīklos. Kaut ko jau tur ielieku, jo saprotu, ka mūsdienās bez tā nevar. Bet man nav tādas vēlmes pēc katra soļa atskaitīties vai parādīt, kur esmu bijis, ko darījis. Nedomāju, ka tā ir kautrība, drīzāk man sagādā baudu izdarīt kaut ko labu un redzēt, ka cilvēkiem tas patīk. Viņi nesaista to ar mani, bet es pats no malas varu apskatīties, un tas savā ziņā dod gandarījumu. Arī tas, kā cilvēki to uztver vēlāk, teiksim, kad sarunā ar mani uzzina, ka esmu šīs iecienītās dziesmas uzrakstījis. Tādos brīžos kādam tas ir liels pārsteigums, un man ir interesanti to vērot.

Es vienmēr esmu mēģinājis būt mazliet ēnā. Es kā studijas producents uzrakstu mūziku un tekstu, noaranžēju, atrodu izpildītāju, to visu iesaiņoju un vēroju. Klausītāji parasti uzskata, ka grupa pati to visu ir izdarījusi, bet lielākoties tas tā nav. Daudzi domā, ka “Hameleoni” paši dziesmas raksta un aranžē. Bet, teikšu godīgi, ir ļoti interesanti realizēt sevi, sadarbojoties ar citiem. Katrs jau ar savu talantu dod ikvienam kopdarbam tikai papildu pienesumu. Jo es taču, protams, nevarētu nodziedāt tā, kā to dara profesionāli dziedātāji. Šobrīd mums ar “Hameleoniem” ir izveidojusies apjomīga sava veida sadarbība, kas ļauj man radoši izpausties dažādās krāsās, un rezultāts sagādā gandarījumu manai dvēselei un prieku klausītājiem.

– Bet tajā pašā laikā, ja jūs turaties ēnā, kā jūsu talanta cienītāji zinās, ka “Sirdsdziesmā” visiem jābalso tieši par jūsu dziesmu, lai jūs tiktu finālā un iegūtu augstu vietu?

– Jā, par to esmu daudz domājis, tāpēc pēdējo septiņu gadu laikā es tomēr cenšos kāpt uz skatuves koncertprogrammās, kuras pats organizēju un kur mūziķi izpilda manas dziesmas, mēģinu parādīties plašākai publikai. Protams, ka atpazīstamība nāktu par labu arī visai koncertdarbībai. Tāpēc pamazām cenšos publiku iepazīstināt ar sevi. Man ir padomā dažas ieceres, kuras plānoju realizēt, iespējams, tuvāko pāris gadu laikā. Piemēram, uztaisīt tādas koncertprogrammas kā, teiksim, “Uzlūdz Gaitis Lazdāns”, un tad kopā ar manis izvēlētiem izpildītajiem mēs to visu varētu realizēt.

– Vai vēl joprojām savām dziesmām vārdu autors lielākoties esat jūs pats?

– Jā, nekas jau nav mainījies, ar nelieliem izņēmumiem. Teiksim, šobrīd es neesmu teksta autors jau pieminētajai Maijas Lūsēnas dziesmai. Man patīk, ka ir gatavs labs dzejolis, kurš mani uzrunā, jo tad arī mūzikas rakstīšanai ir nedaudz atšķirīga pieeja. Tā man bija ar Jāņa Petera dzeju Jāņa Paukštello albumam. Sanāk kaut kas citādāks un noteikti ne sliktāks. Esmu diezgan daudz par dažādām tēmām rakstījis, un, teikšu godīgi, sacerēt dziesmai vārdus, ja tev nav ko teikt, man nešķiet pareizi. Labāk tad es nerakstu vai atrodu kādu skaistu dzejoli. Jo ir ļoti daudz labas dzejas, līdz ar to pēdējā laikā es cenšos vairāk sadarboties tieši ar dzejniekiem un tekstu autoriem.

– Pastāstiet mazliet vairāk par savu studiju – ar ko tā atšķiras no citām un kas pie jums nāk ierakstīt savas dziesmas?

– Īstenībā tā ir parasta studija, kas nestrādā, teiksim, uz publiku no ielas, bet vairāk ir kā mana mākslinieciskā darbnīca, kur es varu realizēt jaunas ieceres, sagatavoties un sevi radoši piepildīt. Tajā es realizēju savas idejas jaunām koncertprogrammām attiecībā uz dziesmām, skaņdarbiem sadarbībai ar citiem izpildītājiem. Retos gadījumos es aranžēju vai ierakstu kaut ko, kas atnāk no malas, pārsvarā tie ir pazīstami dziedātāji vai sadarbības partneri, kam dažreiz ir sava dziesma, kuru vajag apstrādāt vai aranžēt studijā. Tad es, bez šaubām, neatsaku un to izdaru.

– Cik ilgā laikā top viena jūsu dziesma? Gan tad, kad tai ir jūsu melodija, bet cits vārdu autors, gan tad, kad dziesma ir ar jūsu mūziku un arī vārdiem...

– Grūti pateikt. Protams, ja ir ļoti labs gatavs teksts, kas mani uzrunā, tad dziesma var tapt salīdzinoši ātri. Es sākumā ideju nēsāju galvā, bet, kad sāku strādāt, kādreiz tā var būt vien pusstunda, bet citreiz arī diena, divas. Principā vairāk laika varbūt prasa noslīpēšana, bet pamatā tas var notikt ātri. Kad pašam ir jāizdomā teksts dziesmai, man ir svarīgi saprast, kam es to rakstu, par kādu tēmu tas varētu būt, un reizēm šāds process var arī ievilkties.

Pieredze ir bijusi ļoti dažāda. Ātrākā dziesma ir tapusi, teiksim, dienas ietvaros, bet citreiz radošais ritums ir ieildzis līdz pat pusgadam. Nereti man ir viss skaidrs, kam jāuzraksta un par ko vajadzētu rakstīt. Taču paralēli vienmēr ir daudz dažādu darbu, tādēļ vispirms ideja galvā nosēžas, un tikai tad, kad esmu visu sapratis, es sēžos pie klavierēm un mēģinu visu likt kopā.

– Sarunas laikā vairākas reizes esat teicis, ka jums ir daudz dažādu darbu. Vai, tā sakot, 24/7 nav par maz, lai visu iecerēto pagūtu izdarīt?

– Es domāju, vairāk tāpat no sevis nevar izspiest. Manuprāt, varbūt nebūs pareizi teikt, ka par maz laika. Iespējams, reizēm vajadzētu piespiest sevi nepaslinkot, bet man arī pēc pamatīgāka projekta pabeigšanas tomēr ir vajadzīgs kāds laiciņš, lai atpūstos, un tad jau var ķerties atkal pie jauniem darbiem. Acīmredzot kaut kas tāds ir vajadzīgs, un katram tas ir citādāk. Tad šajos atslodzes brīžos es mēģinu atslēgties no visa, lai pēc tam ar divreiz lielāku jaudu atkal pieslēgtos jauniem darbiem. Es kā pie konveijera varu nostrādāt, pieņemsim, mēnesi, varbūt divus, bet tad man obligāti vajag nedēļu atpūsties.

– Cik sen jūs dzīvojat Pierīgā, un vai ir tāda vieta, kuru saucat par savējo?

– Es vispār esmu dzimis, audzis un mācījies Jēkabpilī, bet pēc tam, kad 1996. gadā sāku strādāt studijā, ierakstu kompānijā Rīgā, pamazām ar visiem darbiem pārcēlos uz galvaspilsētu. Tomēr nedēļas nogalēs es braucu atpakaļ uz Jēkabpili. Taču kopš 2001. gada es pilnībā dzīvoju Rīgā, bet no 2011. gada – Pierīgā, šobrīd Inčukalna pusē. Nu jau daudzus gadus esmu Pierīgas iedzīvotājs. Pirms tam es vēl dalīju māju sajūtu starp Jēkabpili un Rīgu, jo nācās ļoti bieži braukt uz dzimto pilsētu. Tagad aizbraukt uz turieni sanāk gaužām reti, varbūt reizi vai divas gadā, kad apciemoju vecākus.

– Kā jums vispār patīk dzīvot Pierīgā? It kā tuvu galvaspilsētai, bet tajā pašā laikā ne pašā lielpilsētā… Varbūt jums ir arī savs zemes pleķītis, kas ļauj atslābināties un pabūt tuvāk pie dabas?

– Jā, īstenībā mani Rīga jau no paša sākuma ar savu burzmu un nerimtīgo kustību acīmredzot nedaudz nogurdināja. Teikšu godīgi – man labāk patīk dzīvot un arī strādāt tādā mierīgākā vidē, ārpus lielo pilsētu kņadas, tuvāk dabai – meža ielokā. Uz Rīgu ir labi aizbraukt, izdarīt darāmo un prom. Protams, bez tās lielpilsētas tomēr mēs nevaram iztikt, bet savu ikdienu es tomēr labprātāk pavadu rāmākā vidē.

– Vai citi mūziķi pie jums bieži brauc ciemos?

– Jā, diezgan bieži. Protams, pārsvarā viņi ierodas darba darīšanās, bet tā nekad jau nav tikai šance vien, tā ir parunāšanās, papļāpāšana un plānu apspriešana. Ir bijušas reizes, kad viņi ierodas un apsveic mani dzimšanas dienā, lai arī šajā dienā es strādāju pie kāda ieraksta, bet ciemiņi atbrauc, un tas darbs tajā dienā sanāk visai saraustīts. Atskrien vienkārši ciemos, un tas ir ļoti patīkami.

– Gads ir tikko ieskrējies, varbūt jums ir arī kādi jauni plāni pavasarim, vasarai?

– Šobrīd domājam, kā aizpildīt “Hameleonu” divdesmit piecu gadu jubilejas koncertu programmu. Par pavasari vēl skatīsimies, bet noteikti plānojam vasaru, iespējams, arī rudens pusi. Tāpat jāturpina ar Raivo Stašanu izveidotā koncertprogramma, un būtu jauki to noorganizēt arī ārpus Rīgas. Esmu pārliecināts, ka cilvēkiem tā patiks, jo tiešām ir izdevusies. Noteikti radīsies arī jaunas idejas un sadarbības. Paskatīsimies, kā veiksies Donam Eirovīzijā, iespējams, ka uz nākamo “Supernovu” kaut kas labs taps. Noteikti turpināsim sadarbību arī ar Maiju Lūsēnu.

Tuvojoties ziemas sezonai, pie plašākas publikas nāksim ar koncertprogrammu “Sniegpārslas stāsts”, kurā izpildītāji Normunds Pauniņš un Kristīne Šomase, dzejnieks Ints Kalns un es aicināsim klausītājus uz akustisko ziemas dziesmu koncertstāstu visai ģimenei. Mēģināsim visu ieplānot tā, lai šo pasākumu var redzēt ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Šī programma man ir ļoti mīļa – tā tapusi jau pirms četriem gadiem, taču, tā kā tas bija dažādu ierobežojumu un aizliegumu laikā, tā pa īstam toreiz nemaz neizskanēja.

Novēlu visiem jauku, mīlestības pilnu un veiksmīgu šo gadu, un tiekamies kādā no koncertiem!