Foto: Klāt ilgi gaidītā "Baltiešu gredzena" pirmizrāde

“Mēs neesam tikai mēs, mēs dzīvojam un topam citiem līdzās. Vairāku gadsimtu garumā - vācbaltiešiem, aizgūstot viņu dziesmas un daudz ko citu. Retrospekcija no Aurela bērnības līdz 1939. gadam dos iespēju iepazīt vairāku muižu ļaudis un viņu likteņus, bet pirmām kārtām ļaus ieraudzīt Latviju un tās lauku ainavu no vācbaltu skatupunkta. No nogrimušas un izzudušas Atlantīdas skatupunkta,” vēsta izrādes anotācija.

Romāns “Baltiešu gredzens” ir četru nelielu romānu tetraloģija, atgādina Nacionālā teātra Mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Līga Rimšēviča. Izrādes pamatā būs tā ceturtā daļa “Pēdējais cēliens” (latviešu versijā “Baltiešu mijkrēslis”), kurā darbība notiek 1939. gadā, kad tā galvenais varonis Aurels pēc pasaules klejojumiem atgriežas mājās Latvijā – īsi pirms Hitlera uzsaukuma visiem vāciešiem atgriezties vēsturiskajā dzimtenē.

Protams, Aurels atgriežas uz īsu laiku, jo pavēle skar visus. Arī Aurelam būs jākāpj uz pēdējā kuģa, kas atiet no Rīgas ostas un aizved uz Vāciju. Tomēr šis Latvijā pavadītais laiks nav nejaušs, te viņš satiek savu mīlestību, reiz jaunībā apjūsmotās un klusībā iecerētās Varinkas meitu Madelēni. Taču stāsts, kas būtu tikai par mīlestības dzimšanu, šoreiz nebūtu pilnīgs. Ar Aurela - bērna, pusaudža, jaunekļa - acīm mēs varam ieraudzīt to Rīgas un jo īpaši Latvijas lauku ainavu, kuru esam pieraduši skatīt no sava skatpunkta.

Lomās: Arturs Krūzkops, Agnese Cīrule, Uldis Dumpis vai Voldemārs Šoriņš, Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, Lolita Cauka, Maija Doveika, Kaspars Zvīgulis, Laura Siliņa, Raimonds Celms, Jēkabs Reinis, Kārlis Reijers, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Artis Drozdovs.

Viestura Kairiša scenogrāfija, scenogrāfa asistents Toms Babčuks, kostīmu māksliniece Rūta Kuplā, horeogrāfe Jana Jacuka, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, Māras Uzuliņas leļļu režija, producents Jānis Kaijaks.

1914.gadā sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotājs. Visi vācbaltieši prata arī pārējās vietējās valodas – latviešu vai igauņu, vai krievu. 1920.-1925. gadā latviski runājošo vāciešu īpatsvars Latvijā pieauga no 74,1 % līdz 80,5 %.