Ieva Struka: Tā ir unikāla iespēja – piedzīvot mūsu teātra simtgadi! ^{Apriņķis.lv}

– Simt gadu teātrim – tas ir daudz vai maz?

– Ja reiz valstij ir simts un uzreiz pēc tam ir nodibināts teātris – tas ir ļoti daudz.

– Kādi šie simts gadi teātrim ir bijuši?

– Raibi, jo ir bijuši dažādi kāpumi un kritumi, un tas nav saistīts tikai ar mākslinieciskiem sasniegumiem, bet arī ar politisko situāciju un ievirzi. Piemēram, ekonomiskā krīze nereti ir nozīmējusi uzplaukumu teātrim, jo cilvēki aiz rūgtuma un izmisuma teātrī atrod patvērumu. Arī padomju laikam ir sava pozitīvā puse, jo uzspiestas ideoloģijas ietvaros skatītāji teātrī meklēja protesta garu un iemācījās lasīt starp rindiņām. Un, protams, arī otrādi – gan padomju laikā, gan 30. gadu beigās, kad tika iestudēti daži izteikti pozitīvisma darbi, arī tie kaut kādā veidā konkrēto skatītāju zālē ietekmēja. Tomēr visos laikos ievirze, ko dod nosaukums «nacionālais», pat ja no oficiālā nosaukuma šis vārds gan padomju, gan vācu okupācijas gados pazuda, ir nozīmējis piesaisti latviešu literatūrai un kultūrai – latviešu autoru darbiem, Latvijas vēstures tēmām. Vienlaikus tā ir liela atbildība – veidot repertuāru tieši šajā teātrī. Šeit tu domā par to, lai nedarītu kaunu savai valstij un tautai, un ceru, ka arī turpmākajos gados atradīsies cilvēku kopa, kurai tas šķitīs svarīgi – noturēt latvisko un nacionālās piederības sajūtu.

– Kuri ir bijuši grūtākie gadi un kritumi Nacionālajam teātrim?

– Domāju, ka lielā pasaules ekonomiskā krīze 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad teātris neattapa neko labāku, kā izlaist 30 izrādes sezonā. Skaidrs, ka tas nebija viegli. Tās nebija tādas izrādes, kā tagad, ar divus mēnešus ilgu mēģinājumu periodu, kas vienalga šķiet par īsu; toreiz tikai pārkrāsoja dekorācijas, iemācījās tekstu un… Līdz ar to, iestudējot sezonā 30 izrādes, mērķis un ideāli, kādam būtu jābūt teātrim, nonāk pretrunā ar realitāti un to, ko tur dari un kādu kvalitāti vari nodrošināt. Otrs smagais posms bija pēckara gadi līdz Staļina nāvei, kad viens solis pa kreisi vai pa labi reāli varēja nozīmēt karjeras beigas.

– Ir bijuši konkrēti piemēri?

– Traģiskākais piemērs, bet no 1941. gada, varētu būt aktieris Reinis Parņickis, kurš cieta represijās tādēļ, ka bija bijis strēlnieks, savukārt Latvijas laikā viņš savu militāro pieredzi lika lietā, darbodamies kā jauno aizsargu instruktors. Šā iemesla dēļ viņu 1941. gada 14. jūnijā aizveda uz neatgriešanos…

– Kā šajos simts gados mainījies tas, ko grib pateikt režisori, un tas, ko pieprasa skatītāji? Vai viņu vēlmes un intereses saskan?

– Šis ir ļoti viegls jautājums. (Smaida.) Visos laikos lielākā daļa cilvēku uztver teātri kā vietu, kur viņi no ikdienas problēmām vēlas atpūsties, un tas nav mainījies. Tajā pašā laikā skatītāji ir iecienījuši tēmas, kas ir saistītas ar mūsu nācijai svarīgām lietām. Ir ļoti daudzi režisori – mākslinieki bez izteiktas nacionālās piederības, kuri tādas pašas izrādes varētu taisīt visur citur pasaulē, bet ir arī režisori, kuri asi izjūt piederību mūsu zemei un tautai. Un viņi visbiežāk arī ir tie, kuri savās izrādēs ļoti jūtīgi rezonē par šīm nacionālajām tēmām. Ne vienmēr tas ir kāds estētiski izsmalcināts jaundarbs, bet – šos režisorus tauta mīl, jo viņi runā par tautas izdzīvošanai būtiskām tēmām. Pie šādiem darbiem varam minēt gan tautas lugas, gan Blaumani, tomēr es vēlos piesaukt arī Raini un viņa lugu spēcīgos iestudējumus no pēdējās desmitgades: Viesturam Kairišam tāds bija «Uguns un nakts», Elmāram Seņkovam – «Pūt, vējiņi», Kirilam Serebreņņikovam – «Raiņa sapņi». Cilvēku interese par šīm izrādēm bija liela, un viņi tās sajuta kā sev nozīmīgas. Man šķiet, ka tas ir vajadzīgs – laiku pa laikam atgriezties pie Raiņa.

– Vai ir apkopots iecienītāko izrāžu tā sauktais TOP 5? Šķiet, «Latgola.lv» tika nospēlēta 150 reižu…

– Jā, un domāju, ka tas ir atjaunotās Latvijas Republikas lielākais rekords, visos teātros kopā ņemot. Savulaik, 70. un 80. gados, skatītākās bija Paula Putniņa «Ar būdu uz baznīcu», Harija Gulbja «Aijā, žūžū, bērns kā lācis», «Silta, jauka ausainīte». Patiesībā iecienītākie vienmēr ir bijuši latviešu autoru darbi, nemaz nerunājot par Blaumaņa «Skroderdienām» – bez šī darba mūsu teātri nevar iedomāties. No ārzemju autoru darbiem noteikti tāda izrāde ir Tenesija Viljamsa «Ilgu tramvajs» ar Antru Liedskalniņu galvenajā lomā, kas nekādā gadījumā nebija komēdija, bet nopietna drāma.

– Labi atceros laikus, kad skatītāji uz teātri brauca ar autobusiem. Vai tā notiek joprojām?

– Stipri mazāk, bet brauc. Tā pati «Latgola.lv» nebūtu nospēlēta 150 reižu tikai ar Rīgas publiku vien; uz to brauca no visiem Latvijas nostūriem, ne tikai no Latgales. Šī kustība ir atjaunojusies, bet vienmēr jau var vēlēties, lai tas būtu vēl plašāk. Tiesa, mēs neaizdomājamies, ka cilvēkam, kurš brauc uz teātri, pie teātra biļetes cenas vēl jāpieskaita izdevumi par benzīnu un ēšanu, un beigu beigās tas izmaksā ļoti dārgi. Taču, ja cilvēkam patīk teātris, viņš atradīs tikpat fanātisku sekotāju pulciņu, un viņi visi kopā dodas uz teātri, kas ir lieliski!

– Ēnu dienā pagājušonedēļ teātrī bija daudz jauniešu. Vai skatītāju paaudžu maiņu mana arī izrādēs?

– Skatītāju loks ir nomainījies, un katrai no mūsu trim zālēm ir sava auditorija, turklāt teātri nāk skatīties ļoti daudz jaunu cilvēku! Tas cilvēks, kurš atnācis līdz teātrim, pat ja viņam ir 80 gadu, nav no «naftalīna», jo viņš kaut ko grib redzēt un uzzināt.

– Vēl viena vēsturiska lieta noteikti ir slavenā aktieru bohēma, par kuru dzirdēts daudz stāstu. Vai tāda pastāv joprojām?

– Pēc pirmizrādēm, protams, notiek svinības, taču tādu lielu bohēmu mūsdienās nevar atļauties. Jo, ja tu esi ļoti tendēts uz bohēmu, tad, visticamāk, tas visai drīz ietekmēs tava darba kvalitāti, un neviens par to vairs nebūs gatavs maksāt. Ir drusku mainījušies laiki. Mēs labi zinām, ar ko dažiem aktieriem ir beigusies pievēršanās bohēmai… Protams, droši vien ir bohēmiskas izpausmes, par ko mēs neuzzinām, jo, kamēr cilvēki ir jauni, viņi turpina priecāties, būt kopā un kontaktēties, bet tas nedrīkst ietekmēt darbu.

– Pieļauju, ka tu par teātra ēku un cilvēkiem zini ļoti daudz, bet, vai veidojot šo digitālo lapu, uzzināji kaut ko tiešām pārsteidzošu un negaidītu?

– Mani tiešām pārsteidza, ka Latvijas laikā šeit strādāja vairāki aktieri, kuri bija piedalījušies Pirmajā pasaules karā. Jaunie, skaistie, stiprie aktieri, par kuriem meitenes jūsmoja, patiesībā bija puiši, kuri «ar puķi pogas caurumā» bija cīnījušies.

– Varbūt vari atklāt vēl kādas ar šo māju saistītas leģendas?

– Nu, mums ir pilni šņorbēniņi ar bijušo mākslinieku gariem. (Smaida.) Teātris naktī ir vismistiskākais, kas vien var būt, – gluži kā Māras Zālītes «Poēmā par skatuvi». Bet lai šie noslēpumainie stūrīši tādi arī paliek… Protams, Hamleta gars mums apkārt neklīst, bet aktieru gari gan.

– Tu pati to esi izbaudījusi?

– Ja ļoti vēlā nakts stundā uzej uz skatuves, var sajust tās enerģijas, ko šie cilvēki ir atstājuši, un tas ir ļoti pašsaprotami. Tiesa, man vairāk spoku stāsti saistās ar Valmieras teātri, kad patiešām divus gadus nodzīvoju teātra ēkā. Lai gan arī šeit nesenā pagātnē ir bijusi viena mistiska epizode – «Raiņa sapņu» ģenerālmēģinājumā, kad Maija Doveika beigu ainā sauc: «Jāni, Jāni!», pēkšņi atvērās jumta lūka un visā teātrī nodzisa gaisma. Pirmoreiz visi par to vienkārši pasmējās, bet, kad tas pēc dažām minūtēm atkārtojās otrreiz, neviens vairs nesmējās. Režisors Kirils Serebreņņikovs uzskatīja, ka fināla skats tomēr ir jāizmēģina, jo vakarā jau nāks publika, tāpēc galu galā Maija šajā ainā sauca: «Ojār, Ojār!» To translācijā dzirdot, toreizējais teātra direktors Ojārs Rubenis atskrēja uz skatuvi, bet pirmizrādes dienā visi aizbrauca uz kapiem, lai pie Raiņa pieminekļa noliktu svecīti.

– Savulaik Ritas Melnaces vadībā esmu izstaigājusi visu teātri un zinu, ka visai ievērojams priekšmets ir 1. balkona drēbju pakaramais. Kurām vietām un lietām tu ieteiktu pievērst uzmanību?

– Ejot uz 2. balkonu, labajā pusē var apskatīt no Rīgas pilsētas II (Krievu) teātra laikiem saglabājušos uzrakstu, kas tika atklāts, kad ēku restaurēja. Arī pašai skatuvei ir vērts pievērst uzmanību – cik daudz ievērojamu cilvēku uz tās spēlējuši teātri! Tāpat nekad nedrīkst aizmirst faktu, ka šeit dibināta Latvijas valsts. Vispār kādreiz būtu interesanti pajautāt kādam pēckara gados dzimušam aktierim, kurš šeit ienācis 70. vai 80. gados, vai par to tika runāts, ka šeit proklamēja Latvijas valsti. Un vēl man patīk tā leģenda par četriem kilogramiem zelta, jo, piemēram, 2. balkonā tas zelts ir ļoti tuvu un vēlme to pakasīt ir liela, sevišķi bērniem. (Smaida.) Tas ir lapiņu zelts, kas tika izmantots teātra restaurācijā. Un, kaut arī pati teātrī esmu nostrādājusi 15 gadu, tikai pagājušovasar pirmo reizi redzēju, kā tīrīšanai tika nolaista lejā lielā lustra, un tad bija iespēja tai pieskarties. Tā man bija lieliska dāvana simtgadē, un tas tiešām ir iespaidīgs skats!

– Ar Nacionālā teātra vēsturi ir saistītas arī izcilas personības, piemēram, Rainis. Kurus četrus cilvēkus vēl tu gribētu pieminēt?

– Jā, Rainis tas būtu noteikti, lai gan šeit viņš bija direktors vien četrus gadus. Otrs cilvēks, ko noteikti gribu nosaukt, ir Ojārs Rubenis, ar kuru kopā mēs ļoti daudz esam izdarījuši. Domāju, ka viņa vadībā teātris tiešām ir uzplaucis. Noteikti ir jāpiemin režisori Alfreds Jaunušans un Edmunds Freibergs, jo viņi ir bijuši tie, kas prata ieklausīties tautas sirdī un izjūtās. Un, ja runājam kopā par pieciem, man paliek iespēja pieminēt tikai vienu aktieri, tāpēc es to nedarīšu, bet gan atgādināšu, ka 1932. un 1933. gadā šeit strādāja izcilais režisors, aktieris un skatuves mākslas pedagogs Mihails Čehovs, un viņš ir pasaules mēroga personība. Fakts, ka Čehovs šeit ir strādājis, piesaista teātra zinātniekus no visas pasaules, viņi zina vārdu «Latvija» un «Rīga».

– Pie teātra leģendām pieder arī skatītāju mīlestības izpausmes – stāvēšana pie aktieru ieejas, ziedu nešana un mākslinieku foto piesavināšanās…

– Jā, aktieru fotogrāfijas no teātra foajē ir zudušas, un domāju, ka diezgan daudz. (Smaida.) Vienīgi tagad pielūdzēju vēstules ir aizstājusi komunikācija sociālajos tīklos. Un, paldies Dievam, ka šī skatītāju interese nemazinās, lai gan pie aktieru ieejas laikam pielūdzējas vairs nestāv, jo cilvēki ir kļuvuši diskrētāki. Tiesa, vai aktieriem tā nepietrūkst, jāprasa viņiem pašiem. (Smaida.) Taču noteikti jāpiebilst, ka mūsu intervija notiek Ēnu dienā, un šis skolēnu bariņš, kas šodien ir teātrī un ēno mūsu aktierus, liecina, ka interese par teātri ir. Tas ir pozitīvi.

– Vai skatītāji joprojām uz teātri nāk kā uz svētkiem?

– Joprojām ir cilvēki, kuri tiešām uzpošas un pirms izrādes pārauj kurpes. Tā ir arī cieņas izrādīšana pašam pret sevi, jo teātra izrāde tomēr ir svētku notikums, un to pieprasa arī teātra interjers. Tāpēc es ļoti ceru, ka mēs nepārņemsim no Rietumeiropas to, ka zālē nāk ar virsdrēbēm un pabāž tās zem krēsla. Daudz kur pasaulē par garderobes pakalpojumiem ir jāmaksā, un tas ietekmē skatītāju attieksmi, taču ceru, ka mēs šo pakalpojumu arī turpmāk saglabāsim bez maksas. Nacionālais teātris tomēr ir vieta, kur uzvilkt grezno kleitu, jo – kur tad vēl?

– Sestdien teātrī svinēsiet simto jubileju. Kāda jums būs šī diena?

– Vakarā būs svētku koncerts, citu teātru apsveikumi un balle, bet viss sāksies jau no rīta ar svētbrīdi Rīgas Domā un atjaunotā karoga iesvētīšanu. No vienas puses – būs darbs, no otras – ceru, ka arī pati varēšu šo mirkli izbaudīt. Līdzīgi kā Latvijas simtgades svinībās – bija gan darbs, gan svētki, bet, ja tu apstājies un aizdomājies, tad saproti, ka esi priviliģēts, ka vari piedzīvot šo mirkli. Tas ir unikāli.