Menu
 

Kristīne Zadovska: Beidzot varu atdot parādu bērniem! Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Ja dzīvi varētu sākt no jauna, operdziedātāja un šā mēneša jubilāre Kristīne Zadovska, visticamāk, izvēlētos to pašu profesiju. Foto: Gunārs Janaitis; publicitātes; no K. Zadovskas privātā arhīva Ja dzīvi varētu sākt no jauna, operdziedātāja un šā mēneša jubilāre Kristīne Zadovska, visticamāk, izvēlētos to pašu profesiju. Foto: Gunārs Janaitis; publicitātes; no K. Zadovskas privātā arhīva

Ar operdziedātāju Kristīni Zadovsku tiekos nedēļu pirms viņas jubilejas koncerta 13. martā Latvijas Nacionālajā operā. Mūsu saruna notiek Kristīnes māsas Andas vadītajā mūzikas namā "Daile". Ik pa brīdim mūs atskrien apraudzīt Andas kolēģes suns Vesters. Viņš pieglaužas Kristīnei, ieliek galvu klēpī un tad atkal dodas tālāk savās gaitās. Sarunas laikā Kristīne atzīst, ka varēja kļūt par veterinārārsti, nevis operdziedātāju, taču savu izvēli nenožēlo. Turklāt tagad, pēc aiziešanas no operas, viņa var veltīt daudz vairāk laika bērniem – Magdalēnai un Ādamam.

– Ja reiz tu rīko jubilejas koncertu, tātad tev patīk jubilejas svinēt?

– Esmu dziedājusi savu kolēģu jubilejas koncertos, bet pati galīgi neesmu cilvēks, kam patiktu kaut ko tādu rīkot. Taču šis koncerts notiek pēc manas māsas Andas iniciatīvas. Viņa kā koncertu rīkošanā pieredzējis cilvēks teica: "Ir jāņem opera!" Gan koncerta programma, gan viesi būs atbilstoši – pirmo daļu diriģēs Gintars Rinkēvičs, ar kuru kopā esmu iestudējusi savas skaistākās lomas un gadiem dziedājusi viņa vadībā, bet otrā daļa pieder Jānim Liepiņam. Mums ir brīnišķīgs stāsts, kāpēc izvēlējos tieši viņu: laikā, kad Latvijas Nacionālajā operā tika iestudēta Zigmara Liepiņa opera "Parīzes Dievmātes katedrāle", Jānis, kurš toreiz vēl bija puika, caurām dienām dzīvojās pa operteātra namu. Viņa mamma [dziedātāja Mirdza Zīvere, – red.] ar smaidu teica: "Tā ir platoniska mīlestība!", jo, kad nācu uz skatuves pirms sava Gudulas dziedājuma "Aiju, eņģelīt", Jānītis mani vienmēr gaidīja un katru reizi teica: "Labvakar, Kristīne!"


"Vistuvākā man ir Amnerisas loma Verdi operā "Aīda". Un dziedāt to Latvijas Nacionālās operas krāšņajā uzvedumā, ko veidojuši Māra Ķimele un Ilmārs Blumbergs, ir kaut kas īpašs."

– Koncerts būs nostalģisks tavu daudzo nodziedāto lomu pārskats?

 Nē, un man galvā to palīdzēja sakārtot otrās daļas muzikālais vadītājs komponists Juris Vaivods, kurš teica, ka nevajag tam visam pieiet nostalģiski! Gatavojot otrās daļas programmu, lapas ar jau saliktajām dziesmām, šķiet, kādas septiņas reizes izmetām ārā, līdz nolēmām konceptuāli palikt pie trim komponistiem, jo visus mūsu dižgarus nevaram paņemt. Palikām pie Jāņa Lūsēna, Raimonda Paula un Zigmara Liepiņa – trim mūsu dižgariem. (Smaida.) Tad būs mazs pārsteigums – priekšnesums kopā ar trim mūsu izcilajiem ģitāristiem Aivaru Hermani, Kasparu Zemīti un Mārci Auziņu. Būs trīs lieliski aktieri – mans vīrs Andris Keišs, Artūrs Skrastiņš un Gundars Āboliņš. Vairāk gan neko pagaidām nestāstīšu, citādi nebūs interesanti. (Smaida.) Bet par to, ko darīšu... Kāpēc man nenodziedāt sev un visiem, kas būs zālē, ja es to varu?

– Ko tu ar šo koncertu vēlies pavēstīt?

 Ja Dievs man stāvēs klāt, ja būšu pie balss un veselības (un tā tam jābūt!), man gribas gan sev, gan citiem parādīt, ka joprojām esmu formā, ka varu dziedāt, ka patiesībā kā dziedātāja es nekur neesmu pazudusi – neskatoties uz to, ka pati labprātīgi aizgāju no štata vietas Latvijas Nacionālajā operā. Kā ar smaidu reiz teica Baiba Sipeniece-Gavare, ļoti augstu mēs sevi nevērtējam, bet zemu – pavisam noteikti ne! (Smejas.) Protams, tā ir liela atļaušanās un uzdrīkstēšanās, bet, pateicoties māsai, to varu izdarīt. Un kāpēc gan ne?


Kristīnes Zadovskas repertuārā ir arī viena no mecosoprāna skaistākajām lomām – Bizē "Karmena". To viņa nodziedājusi tik daudz reižu, ka vairs pat neatceras ciparu. Un viens no viņas Hozē ir bijis arī dziedātājs un ilggadējais skatuves partneris Ingus Pētersons.

– Apaļu jubileju šopavasar svin Jānis Lūsēns, Ingus Pētersons, arī tu. Vai gadskaitlis tev ir svarīgs vai arī tas ir tikai cipars pasē?

 Mēs reiz savā meiteņu lokā par to pakoķetējām, un es noteikti nebūšu nedz pirmā, nedz pēdējā, kas teiks: es absolūti nejūtos tādā vecumā, lai kas būtu rakstīts manā pasē! (Smejas.) Kā teicis Valters Krauze, tā būs normāla pusgadsimta ballīte. Neuzskatu, ka tā būtu kaut kāda robeža, jo viss jau iet uz priekšu: paiet viens koncerts, nāk nākamais… Zinu kolēģus, kuri apzināti negrib šādus ciparus demonstrēt, bet mums abiem ar Jāni Lūsēnu šis ir tāds skaists gads un jubilejas koncerti. Nekas briesmīgs tas nav, un tas nav arī apaļš bubulis. (Smaida.) Vienīgi, man šķiet, kolēģiem vīriešiem ir vieglāk novecot – viņi var ilgāk pagrozīties skaistajās partijās, savukārt dāmām jādomā, ko viņas dziedās četrdesmit, četrdesmit piecos un tā tālāk.

– Vai tad mecosoprānus arī tas skar? Man šķita, ka tas attiecas tikai uz soprāniem…

 Patiesībā mecosoprānam tiešām ir paveicies, jo mēs varam dziedāt ne tikai Karmenu vai valdnieces, bet arī tantukus – visas raganas, Marselīnu, mātes, Mocarta operu varones… Mecosoprānam ir arī ļoti skaistas otrā un trešā plāna lomas, kur vienmēr būs kāda ārija vai duets, kas dziedātājas piespiež sevi turēt formā. Jo tā tikai liekas – kas tur ko nenodziedāt Bertu «Seviļas bārddzinī»! Lai tas teicējs paņem un atver Bertas notis, tad redzēs, ka tas nav nekāds sīkums! Varbūt tas ir pat grūtāk, nekā vienreiz mēnesī iziet un nodziedāt «Tosku»! (Smaida.)

– Tavs 25 gadu laikā nodziedāto lomu saraksts ir patiešām iespaidīgs. Bet kuras ir trīs tavas vismīļākās lomas? Varbūt Karmena?

 Mīļākā – diez vai, bet ļoti nozīmīga gan. Diemžēl neesmu pierakstījusi blociņā, cik reižu, bet esmu to dziedājusi tik daudz, ka tas cipars ir prātam neaptverams. Bet vismīļākā man laikam tomēr ir Amnerisa Verdi operā «Aīda». Biju Gintara Rinkēviča «ieskatīta» dziedātāja, un, sākot ar brīdi, kad viņš man uzticēja Fenēnas lomu Verdi «Nabuko», mūsu sadarbība šā komponista operu iestudējumos turpinājās. Amnerisas loma man mīļa arī tāpēc, ka tā ir viena no grūtākajām un skaistākajām partijām Verdi operās. Tie, kuri ir redzējuši mūsu Latvijas Nacionālajā operā iestudēto Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga «Aīdas» versiju, piekritīs, ka tas ir visskaistākais uzvedums! Un to nepārspēj arī «Aīdas» iestudējums «Metropolitan» operā Ņujorkā. Tas stils, varenība un krāsainība, kas bija mūsu izrādē, – tas ir nepārspējami! Man vēl tagad skudriņas skrien pār kauliem, atceroties, kā pirms iznāciena liku galvā Amnerisas galvassegu, kā bija jāstāv taisnu muguru un kā sēdēju nestuvēs, kur nedrīkstēju pakustēties, lai neizkristu… No dramatiskajām lomām Aīda bija mans augstākais punkts. Profesore Larisa Brauna teica, ka šī loma būs mani griesti. Ļoti gribēju dziedāt Azučenu «Trubadūrā», taču skolotāja teica: «Tavs tembrs nav loterijā vinnēts. Ja gribi Azučenu dziedāt kā savu pēdējo skaisto lomu, vari to darīt, bet labāk padomā, vai kādreiz vēl gribēsi nodziedāt kaut ko citu.» Visas pārējās manas lomas varētu salikt iekšā vienā skaistā ziedā un to nosaukt par Polinēziju Jāņa Lūsēna «Putnu operā». Šajā lomā es apvienoju visu – Oļečku, Karmenu, Madalēnu, Amnerisu… Esmu izdomājusi, kas es kurā brīdī esmu, un vēl varu izdauzīties uz skatuves.

– Kādu brīdi esi prom no operas. Tev nepietrūkst tā ritma?

 Protams, ka pietrūkst. Ik pa laikam jau mani izsauc nodziedāt kāda saslimuša kolēģa vietā, bet tā nostalģija man ir pēc sava stūrīša 303. grimētavā, kur diendienā pavadīju 25 gadus. Ja man aizsietu acis, es pilnīgi mierīgi atrastu ceļu. Un tas skats pa mūsu grimētavas logu… Emocionāli tā visa pietrūkst, un ir jocīgi neredzēt savu uzvārdu apzeltītajā plāksnītē pie durvīm. (Klusē.) Pēc aiziešanas man sākās pilnīgi cita dzīve – ar manu laiku, bērniem, kam esmu vajadzīga. Esmu brīvāka laika ziņā – tagad varu piedalīties arī koncertos un citos projektos, kurus līdz tam nācās atteikt, jo biju vajadzīga operā. Man likās: kam es tagad būšu vajadzīga? Vai Dieviņ, cik daudziem es esmu vajadzīga! Un par to man ir gandarījums. Nāk tik interesanti projekti, un man tagad ir tāda paralēlā dzīve. Visvairāk tie ir Jāņa Lūsēna projekti, bet «Melodiju serpentīnā» esmu varējusi izdziedāties Margaritas Vilcānes dziesmas! Esmu tās paaudzes bērns, kas skatījās «Mikrofona aptaujas» un klausījās plates. Tagad ir ļoti interesanti to iedzīvināt pašai. Viss iet uz priekšu, un pats galvenais, ka varu atdot parādu saviem bērniem. Viss tā sakrita, ka mūsu ilggadējai auklītei pavērās cita darba iespēja, un tad es sev teicu: sāku citu dzīvi! Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad viens vai otrs bērns slimo un pār mani nogāžas ikdiena – tā vietā, lai es, piemēram, mācītos vārdus dziesmām, ko dziedāšu koncertā. Toties es varu būt kopā ar saviem bērniem.

– Jau minēji Gintaru Rinkēviču, bet kuri vēl ir tavi īpašie cilvēki?

 Šodien ir ļoti grūti un skumji par to runāt, bet visas manas skaistās lomas un iestudējumi bija laikā, kad Latvijas Nacionālo operu vadīja Andrejs Žagars. Jā, mums visādi gāja – strīdējāmies, priecājāmies... Tajā namā ir tā – ja tu esi sīka puķe, tevi samaļ. Taču, jā, es biju Žagara laika dziedātāja! Domāju un ceru, ka kultūrvēsturē tiks definēts, ka viņš bija nevis vienkārši kaut kāds operas direktors, bet ka viņš tai atdeva 17 savas dzīves gadus! Tas ir kaut kas vērā ņemams. (Domā.) Ārkārtīgi nozīmīgs diriģents manā dzīvē ir Tadeušs Voicehovskis, pie kura nodziedāju pirmo lielo lomu – «Karmenu» Gunta Gailīša režijā. Un tad nāca Vorena Moka (ķīniešu tenors, – red.) lielā draudzība ar mūsu operteātri. Viņš bija viens no maniem Hozē «Karmenā». Arī Aleksandrs Antoņenko bija mans Hozē, bet tas jau bija mazliet vēlāk. To Hozē man ir bijis ļoti daudz! (Smejas.) Tagad, pārskatot arhīvus un skatoties raidījumu «Daudz laimes, jubilār!», sapratu – jūs, žurnālisti, darāt tik labu darbu, ka mēs, mākslinieki, esam spiesti atskatīties uz savu daiļradi, darbiem un varoņdarbiem! (Smejas.)

– Ja tagad tev ļautu izvēlēties dzīvi sākt no gala, tu atkal ietu operdziedātājas ceļu?

 Nu gan jautājumu tu man uzdevi! (Smejas.) Varbūt esi dzirdējusi, ka patiesībā man bija jābūt veterinārārstei, nevis dziedātājai? Mamma man ir teikusi, ka trīs gadu vecumā, tiklīdz sāku aktīvi staigāt un varēju ieraudzīt plašāku apkārtni, tā esmu bijusi prom uz lauka pie zirga, un viss! Man bija tikai dzīvnieki! Es esot teikusi, ka būšu zvēru daktere, un, lai gan reiz noslaktēju deviņus tītarēnus, jebkurš dzīvnieciņš, kuru es esot paņēmusi rokās, kā apgalvo mana mamma, vienkārši kļuvis vesels. Ja kāds nav varējis saprast, kas dzīvniekam kaiš, viņam ieteica sameklēt Kristīni!

– Kāds ir stāsts par tītarēniem?

 Varens! (Smejas.) Tā kā pēc rakstura esmu ļoti pedantiska, reiz, kad tītarēni bija izsprukuši no aploka, vecmamma man lūdza viņus pārskaitīt. Lauku cilvēki zina, cik šie putni ir grūti izaudzējami un ka mazi tītarēni ir ļoti trausli un vārīgi. Protams, es viņus saskaitīju, ņemot aiz kakla un noliekot rindiņā… Pēc tam vecmamma teica, ka nekad nav redzējusi tik kārtīgi rindā saliktus tītarus. Kad man to atstāstīja, es domāju: ārprāts, cik šausmīgi! Savukārt patiesi lepojos, ka raidījumā «Ķepa uz sirds» man izdevās tā noreklamēt sunīti Džastinu, ka nu viņš ir atradis jaunus saimniekus un guļ siltā mājā uz dīvāna.

– Un, ja atgriežamies pie operdziedāšanas?

 Tajā citā dzīvē es gribētu būt operdziedātāja. Tiesa, ar vienu nosacījumu – ja kāds mani būtu vedis uz mūzikas skolu. Tā pamata man ļoti pietrūkst, jo neesmu mācījusies ne bērnu mūzikas skolā, ne Mediņos. Tāpēc man ir tas slavenais stāsts par iestāšanos konservatorijā, kāds bija iespējams tikai tajos laikos, – kā skolotāja Larisa Brauna mani paņēma, sakot: «Oна моя!» (Viņa ir manējā! – krievu val.). Tiesa, man bija iespēja divus gadus mācīties sagatavošanas kursos, lai vispār varētu «iebraukt», kas ir kas. Un tad solfedžo eksāmenā Brauna manā vietā uzrakstīja diktātu, bet viņai neviens neko nevarēja izdarīt, jo viņa bija profesore ar lielu burtu! (Smejas.) Viņa mani būtībā uztaisīja par operdziedātāju no A līdz Z, par ko viņai esmu ļoti pateicīga. (Klusē.) Taču vēlme strādāt ar dzīvniekiem man arī nekur nav pazudusi. Protams, būtu smieklīgi, ja Latvijas Nacionālās operas soliste pieteiktos darbā par sanitāri veterinārajā klīnikā, bet zinu, ka labāk par mani to neviens izdarīt nevar. Tā man ir tāda vīzija, jo šī lieta mani tiešām saista un sēž galvā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.