Menu
 

Arno Jundze: Laiks ir tāds, ka romānos vajag visu Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
"Vienīgā reize, kad, izsakot visādus minējumus, par mani rakstīja dzeltenā prese, bija tad, kad nogriezu matus. Par manām grāmatām viņi neraksta," ar mazliet ironisku smaidu saka Arno Jundze, piebilstot – labāk ir, ja tevi pamana, nevis neviens nekad neko neuzzina. Foto: Edgars Groševs,  LETA "Vienīgā reize, kad, izsakot visādus minējumus, par mani rakstīja dzeltenā prese, bija tad, kad nogriezu matus. Par manām grāmatām viņi neraksta," ar mazliet ironisku smaidu saka Arno Jundze, piebilstot – labāk ir, ja tevi pamana, nevis neviens nekad neko neuzzina. Foto: Edgars Groševs, LETA

Tikko trešo reizi pārvēlēts Rakstnieku savienības priekšsēdētāja amatā, Arno Jundze atzīst – beidzot ir skaidra vīzija, kādā virzienā jādarbojas viņa vadītajai Latvijas literātu organizācijai. Tiesa, jaunu grāmatu rakstīšanai līdz ar to viņam laika atliek aizvien mazāk, jo Rakstnieku savienība iesaistās diskusijās par jautājumiem, kas skar viņu interešu sfēru – piemēram, literatūras mācīšanu skolās un latviešu valodas jautājumus. Savukārt, vērtējot latviešu literatūrā notiekošo, A. Jundze uzskata – spektram ir jābūt daudzveidīgam un ir nepieciešama visdažādākā literatūra.

– Tu nedzīvo Rīgā, bet gandrīz katru dienu esi šeit. Kā Rīgā notiekošais izskatās nerīdzinieka acīm?

– Tuvākos divus gadus nekas nemainīsies, un domāju, ka ārkārtas vēlēšanas arī nebūs. Manuprāt, domē esošie cilvēki nebūs tik traki, lai tagad atteiktos no varas. Spekulācijas "mēs tagad aiziesim un tad visus kritizēsim par to, ka jūs neko neizdarījāt" – protams, tas tā interesanti izklausās, lai uzsistu asinis un diskusija būtu karstāka. Domāju, ka tīri pragmatiski diez vai viņiem tas būtu izdevīgi, jo – ej nu sazini, vai tiksi atpakaļ pie tās varas. Protams, būs juceklis, haoss un nestabilitāte.

– Vai, tavuprāt, Rīga nav zaudējusi savu šarmu?

– Es drīzāk teiktu, ka Rīga daudz no sava šarma ir atguvusi. Atceros Rīgu no savas bērnības, kad pilsēta likās briesmīga un netīra. Agrāk, deviņdesmitajos gados, ārzemnieki teica, ka Rīgā neviens nesmaida, un mēs nesmaidījām, bet tagad smaidām. Tagad, ja ārzemnieks kādam uz ielas prasa ceļu, viņam atbild, skaidro, izvelk karti, lietā liek telefonu… Tātad cilvēki mainās un kļūst rietumnieciskāki.

Nesen Rīgā notika Eiropas Rakstniecības padomes (European Writer’s Council) sanāksme, uz kuru atbrauca rakstnieki no vairāk nekā divdesmit valstīm. Daudzi vispār nekad nebija bijuši Latvijā un ļoti maz zināja par šo valsti, bet viņiem patika mūsu krodziņi un vecpilsēta. Konferences dalībniekiem bija ekskursija Nacionālajā bibliotēkā, kur viņus pārsteidza ēka, arhitektūra, Tautas grāmatu plaukts, kam viņi uzdāvināja savas grāmatas. Domāju, ka patiesībā mums ir daudz labu lietu, ko parādīt citiem, vienīgi tas, ka mums ir slikta dzīve, traucē pašiem bieži vien to saskatīt. Aiz tā pelēkā blāķa, kas ir apkārt, diemžēl daudz kas pazūd.


Rakstnieks, žurnālists un literatūras zinātnieks Arno Jundze uzrunā klātesošos sava romāna "Sarkanais dzīvsudrabs" atvēršanas svētkos Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

– Ja tev būtu jāraksta grāmata par šo laiku, tā būtu traģēdija, komēdija, farss?

 Man īsti nav atbildes uz šo jautājumu, jo patiesībā visas manas grāmatas ir par šo laiku, kurā es dzīvoju. Kamēr tu raksti, tas, kas bija šodien, jau ir kļuvis par vakardienu, un tu drusku vienmēr tā kā atskaties. Domāju, ka tur būtu viss kopā, tas nebūtu viens tīrs žanrs. Kā intervijā teica režisors Jans Villems van den Boss, kurš Dailes teātrī nesen iestudēja izrādi "Bīstamie sakari", tagad ir tas mikslis, kad vajag nedaudz traģēdijas, nedaudz farsa, nedaudz komēdijas, un tas viss sakausējas. Tāds nu tas laiks ir.

– Kā mēs ar savu literatūru izskatāmies uz pasaules un Eiropas fona?

 Jau sen esmu pārliecināts, ka latviešu literatūra ne par matu nav sliktāka par citu valstu literatūru, un to es saku kā literatūrzinātnieks. Deviņdesmitajos gados darbojās apgāds "Atēna", kas sākumā bija ļoti intelektuāls, bet pēc tam drukāja arī lubenes, kas tik un tā bija intelektuālas un smalkas. Viņiem bija ziemeļu ievirze, un dažkārt, lasot apgāda izdotās grāmatas, bija doma – tas nav nekas, kas varētu pārsteigt vai ko mēs šeit nebūtu redzējuši. Toreiz sāku domāt – ar ko mūsu rakstnieces ir sliktākas par skandināvu dāmām?! Ne ar ko! Ja pašlaik pasaulē ir deviņi miljardi iedzīvotāju, uz viņiem ir apmēram miljons rakstnieku, un patiesībā ne cilvēks ir unikāla suga, ne rakstnieks ir unikāls. Mēs esam ļoti parasti un vienkārši – tā kā tāds ķērpis mežā. (Smaida.) Ļoti daudz cilvēku labi raksta, tāpēc brīnums, ja kādu ievēro, jo patiesībā valda baigā konkurence. Uzskatu, ka latviešu grāmatas vajag izdot vairāk, bet to nevar mākslīgi atbalstīt vai subsidēt.

– Vai jauni autori nāk klāt jau esošajiem, un vai par rakstīšanu ir interese?

 Jā, taču nevar teikt, ka tie ir gados jauni cilvēki – puikas un meitenes no vidusskolas pēdējās klases. Prozā galvenokārt ienāk cilvēki, kuriem ir pāri trīsdesmit un četrdesmit – tas ir laiks, kad vari sākt rakstīt, balstoties uz pieredzi, kas sakrāta; dažs savu pirmo grāmatu uzraksta arī septiņdesmit gadu vecumā. Šobrīd literatūrā notiek liela tektoniska kustība. Domāju, ka pēc desmit gadiem latviešu literatūra izskatīsies daudz citādāk; pieļauju, ka tur būs arī citi līderi un citas vērtības. Visi jaunie jeb, kā mēs viņus saucam, iesācēji var apmeklēt Ronalda Brieža vadīto Literāro akadēmiju, kur reizi nedēļā viņi apgūst literatūras pamatus, apmeklē dzejas un prozas meistardarbnīcas. Uz tām nāk dažādu vecumu cilvēki ar dažādām interesēm. Turklāt pēdējā laikā literatūrā ienāk un gūst panākumus tieši tie, kuri apmeklējuši Literāro akadēmiju. Pēdējais piemērs ir Jana Egle, kuras grāmata “Miļeņkij ti moi” ir gan labi uzrakstīta, gan to novērtējuši lasītāji.

– ”Facebook” darbojas grupa “Izcilas grāmatas”, kur cilvēki dalās viedoklī par izlasīto. Tavuprāt, tā ir laba iniciatīva?

– Atceries, deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā bija situācija, kad lasīt grāmatas skaitījās ārkārtīgi prasti un nožēlojami un dāvināt grāmatas bija sliktais stils. Tagad grāmatu lasītāji ir sasparojušies, literatūra iet uz augšu un lasīšana kļūst aizvien prestižāka un augstāk vērtēta. Cilvēki bieži vien šajās grupās raksta: lūdzu, iesakiet man kaut ko palasīšanai! Tas ir ļoti skaisti, ka tiek ieteikta dažāda, ne tikai tā dēvētā augstā literatūra, – arī detektīvromāni, dāmu romāni un tā tālāk. Cilvēki ir sapratuši, ka tas nav nekas slikts, ja es vakarā sēžu un lasu grāmatu, nevis skatos kārtējo seriālu.

– Kāds ir pētījis lasīšanas tendences?

– Atceries, bija šovs “Lielā lasīšana”, un mums bija bail, ka par grāmatām balsos tikai vecāka gadagājuma cilvēki. Pēc statistikas izrādījās, ka lielākā daļa balsotāju bija vecumā līdz 30 gadiem. Pēc tam secinājām, ka tie ir bērni un jaunieši, kuriem ir ielikti lasīšanas pamati.

– Vai šo visu lasītprieku neizbojās jaunās izglītības tendences – piemēram, mēģinājumi samazināt literatūras stundu skaitu?

– Mums jau vispār ir ļoti viegli sabojāt valsti ar muļķīgiem lēmumiem, tā nav nekāda lielā māksla. Rakstnieku savienība aktīvi iesaistījās šajās diskusijās, lai gan biju dzelžaini apņēmies – tagad rakstīšu savu romānu! Biju visu saplānojis, sagatavojis materiālus, bet divi mēneši pagāja diskusijās. Tobrīd Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņus izdevās pārliecināt, ka tas nav labākais risinājums, bet, domāju, vēl ir iespējami visādi pārsteigumi. Es tikai negribētu, ka Rakstnieku savienībai būtu jāveido izglītības programmas, likumi Saeimā, jo esam radoša organizācija literatūras attīstībai. Protams, iesaistāmies diskusijās tad, ja redzam, ka tiek apdraudēta kāda no mūsu interešu sfērām – latviešu valoda, literatūra –, pat tad, ja kādam tas nepatiks un mūs apsaukās par veciem bļauriem un vainos nekompetencē. Lai gan – mums Rakstnieku savienībā ir daudz pedagogu, no kuriem daudzi ir beiguši tos pašus filologus, tāpēc nevajadzētu runāt par nekompetenci. Šeit daudziem ir labāki diplomi nekā daudziem šodienas ekspertiem.

– Vēl viena diskusija bija par to, cik daudz literatūras stundās jāmāca mūsdienu autori, cik – klasiķi. Kādai vajadzētu būt šai proporcijai?

 Šajā ziņā būšu nepopulārs, un man ir savs īpašais viedoklis – kā latviešu valodas un literatūras skolotājam, proti, vispirms ir jāiemāca mīlēt grāmatas, lai bērni sāktu lasīt. Ja viņi sāks lasīt, tad vēlāk vidusskolā viņi nonāks pie klasiķiem un sapratīs viņus. Jo mūsu skolas gadu lielās traumas bija Andreja Upīša “Zaļā zeme”, Raiņa “Zelta zirgs”, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki” – darbi, kurus tolaik neviens bērns ar toreizējo domāšanu nesaprata. Teikšu godīgi, ka es arī skolas laikā tos neizlasīju un vienkārši izšļūcu uz trijnieku, izmantojot mazu konspektu grāmatiņu, kuru bija aizliegts lasīt. Ironiski, jo tagad pats esmu kļuvis par rakstnieku. (Smaida.)

– Ja bērns ir iegrimis savā planšetē, kā tu viņu iemācīsi lasīt?!

 Ar varu tiešām neiemācīsi, bet var neuzkrītoši parādīt, ka dažas grāmatas ir foršākas par planšeti. Tas, ko izdarīja Harijs Poters grāmatu lasīšanas veicināšanā, ir nenovērtējami! Tas pats ir ar “Grega dienasgrāmatām”, kas ir ļoti iecienīta literatūra tieši puiku vidū. Jaunieši iemīl grāmatas, un var cerēt, ka bibliotēkā viņi ar laiku pievērsīsies nopietnāku grāmatu plauktiem. (Domā.) Mums bija Karlsons, Pepija Garzeķe, trollīši Mumini – grāmatiņas, par ko skolā nerunāja, bet kuras tāpat visi bija izlasījuši un kas patiesībā ir pasaules klasika.

– Tagad topā ir Indriķa Latvieša “Bailes”, “Nauda”, “Vara”, Karīna Račko… Vai kopainai ir vajadzīgi arī šādi darbi?

 Nu, padomju laikā jau arī izdeva politiskās grāmatas – piemēram, “Misters miljards” un tamlīdzīgas par pūstošajiem kapitālistiem, ko visi lasīja, jo tā bija vienīgā iespēja uzzināt, kā Amerikā kļūt par miljonāru, bet politisko pusi neviens nopietni neņēma.  Arī pie mums politiskā literatūra – Indriķis Latvietis, Māris Ruks un citi autori – vienmēr būs populāri, un tas ir diezgan perspektīvs virziens. Šī literatūra veido sapratni par procesiem, pat ja reizēm tā ir greizi taisīta izsmejot vai izņirdzot. Man liekas, ka Priverta gabals par kokaīna propagandu patiesībā ir kolosāls, un Holivudā par viņu varētu taisīt filmu. Ja mums prese nepiedāvā analītisko žurnālistiku, kas Latvijas medijiem ir pārāk dārga, tad šāda literatūra aizpilda to nišu. Un tāda tipa romāni, kā raksta Karīna Račko, patiesībā arī ir ļoti vajadzīgi, – viņa ir latviešu autore, viņa ir izveidojusies par redzamu “dzeltenās pasaules” zvaigzni, un tas ir pozitīvi vērtējams. Tagad man saklups virsū, bet es tiešām domāju, ka labāk ir, ja tevi pamana, nevis neviens nekad neko neuzzina. Varbūt precei nav jābūt tik literāri augstvērtīgai, bet cilvēkiem tā ir vajadzīga. Laikā, kad mūsu sabiedrība kļūst aizvien tikumīgāka, konservatīvāka un nu jau arī seriālā kailas sievietes krūtis tiek aizsegtas ar mirgojošiem kvadrātiņiem, par seksualitāti ir jārunā. Varam jau izlikties, ka tās nav, bet vienmēr tā ir bijusi tēma, kas cilvēkus interesējusi.

– Joprojām tāds kā karstais kartupelis ir čekas maisi. Daži rakstnieki par to vispār nevēlas runāt, bet kāds ir tavs viedoklis?

 Nu, Rakstnieku savienība jau dabūja uz skausta visu, kas notika pēc dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās, ka viņš ir bijis ziņotājs, savukārt tagad dažs labs, kas toreiz ķērca, tagad klusē. Būtu interesanti toreiz un tagad viņu teikto salikt kopā un paskatīties, kā viedokļi ir mainījušies. Tagad runāšu vienkārši kā privātpersona: manu vectēvu, kurš bija mācītājs, arī 1949. vai 1950. gadā izsūtīja uz Sibīriju, pirms tam uztaisot paraugprāvu un apsūdzot par to, ka viņš zadzis ķieģeļus Gulbenes baznīcas atjaunošanai. Tiesa, viņš gan ķieģeļus pirka, kur vien varēja, lai atjaunotu baznīcu. (Domā.) Tāpēc manī ir tā sajūta, ka nedrīkst nepatiesi nevienu apsūdzēt, ja tev nav pierādījumu. Var kādreiz būt situācijas, kad kāds kaut ko safabricē vai atriebjas. Šā iemesla dēļ es esmu par maisu atvēršanu, bet lielāks stulbums par to, kas izdarīts, maisus atverot un nometot… Tagad redzam, kā viens bijušais aģents par interviju prasa 500 eiro, otrs iesūdz savu kolēģi ētikas komisijā par to, ka viņa atļāvusies publicēt soctīklos viņa kartīti… Patiesībā jau šāda kartīšu publicēšana internetā pa labi un pa kreisi ir nelikumīga. Bija farsa pirmā un otrā sērija, tagad ir farsa trešā sērija. Farss turpinās, un nekādu patiesību neviens neuzzinās.

– Par šo tēmu Gintam Grūbem ir filma, Alvim Hermanim – izrāde. Vai savā jaunākajā romānā arī pieskarsies šim “maisu” jautājumam?

– Domāju, ka topošajā nebūs. Es jau “Sarkanajā dzīvsudrabā” par to izteicos, un man šis temats vienkārši vairs nešķiet interesants no pētniecības viedokļa. Aģents Valis man ir, un ar to pietiek.

– Ar visām šīm aktivitātēm – triju raidījumu vadīšanu televīzijā, lielas organizācijas vadīšanu un viedokļa paušanu – tev rakstīšanai laiks paliek?

– Nepaliek. Romāns jau sen būtu pabeigts, ja es tikai rakstītu, bet, darot tikai to, kas patīk, dzīvi nevar nodrošināt. Ja es būtu bagāta sieviete un man būtu bagāts vīrs… Šajā gadījumā gan man meklēt bagātu sievu nav jēgas, jo viena sieva man ir, otru nevajag, jo te jau nav arābu valstis… (Smejas.) Ja man šī organizācija ir jāvelk, tad es to daru. Pirmajos gados man nebija īstas sapratnes un nebiju atskārtis, kas jādara, bet pēdējo gadu esmu sapratis, ka jāpanāk, lai Rakstnieku savienība kā organizācija ir finansiāli stabila un neatkarīga. Diemžēl tas vairāk nozīmē saimniecisku jautājumu risināšanu, bet, ja esi neatkarīgs no dažādiem lēmumiem, arī – piešķirs tev naudu vai nepiešķirs, tad vari daudz stabilāk uz savām kājām. Tas ir tas, kas Rakstnieku savienībai jāpanāk. Var jau dzīvot kā pa viļņiem, taču nedomāju, ka esam organizācija, kam uzsit ar knipi, un mēs skriesim. Esam pietiekami veca organizācija, un viens piemērs jau ir, kā no pakalpiņa un sulaiņa Dziesmotās revolūcijas laikā iznāca tas, kas iznāca. Arī perspektīva mums ir, un darāmā nudien netrūkst.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.