Egils Siliņš: Mums laiks tikt ārā no bedres rakšanas citiem! ^{Apriņķis.lv}

– Kļūstot par Latvijas Nacionālās operas un baleta direktoru, esat nonācis pastiprinātā mediju intereses lokā. Vai tas jūs mazliet nemulsina?

– Nojautu, ka interese būs, bet tiešām nedomāju, ka tik liela. (Smaida.) Manuprāt, Opera un balets ieņem ļoti nozīmīgu vietu mūsu kultūrpolitikā, tāpēc medijiem interese pēc sešu gadu iepriekšējās direkcijas darba varētu būt liela, un, iespējams, to pastiprina arī mana kā operdziedātāja atpazīstamība. Vispār jau esmu pie intervijām pieradis – parasti to gana daudz ir tieši pirms jauniestudējumu pirmizrādēm, un īpaši intensīvi tas notiek divas trīs dienas pirms pirmizrādes. Tas man nav nekas jauns. Tiesa, kopš manas stāšanās jaunajā amatā Latvijā man ir nācies ar presi runāt ļoti daudz – nu jau intervijas iesniedzas otrajā desmitā.

– Kā jutāties brīdī, kad uzzinājāt par iecelšanu amatā, un kas ir mainījies tagad?

– Mainījies ir tas, ka tagad jau esmu ķēries pie darba. Par pašu faktu, ka esmu kļuvis par direktoru, – manuprāt, ja tu piedalies konkursā, tad tikai ar domu, ka uzvarēsi. (Smejas.) Domāju, ikviens uz mērķi iet ar šādu domu, jo slikts ir tas karavīrs, kurš negrib kļūt par ģenerāli. Esmu piedalījies daudzos vokālistu konkursos un vienmēr to darījis ar domu, ka uzvarēšu. Ja šādu mērķi sev nenosprauž, tad varbūt nemaz nav vērts piedalīties. Latiņai ir jābūt mērķa zenītā, lai to varētu sasniegt.

– Vai kādreiz vispār jums bija ienākusi prātā doma, ka varētu kļūt par sava dzimtā opernama direktoru?

– Speciāli par to iepriekš nebiju domājis, bet šad tad mani uzrunāja kolēģi, īpaši gadījumos, kad ar ironiju piebildu, ka, manuprāt, kādā situācijā vajadzētu rīkoties tā vai citādi un ka būtu jādara tas vai tas. To klausoties, viņi teica: “Kāpēc tu neķeries pie kādas Operas vadīšanas?” Tad parasti atteicu, ka man jau balss vēl nav pazudusi un ka esmu gana noslogots ar savām operlomām.

– Kāda bija jūsu vīzija, piesakoties šim amatam, un kas jūs pamudināja piedalīties konkursā? Varbūt vēlme kaut ko mainīt?

– Tas ir grūts jautājums. No vienas puses, es varēju mierīgi un ērti turpināt dziedāt, piedalīties projektos, kas mani interesē, skatīties uz zilām debesīm Spānijā un dzert labu vīnu. Bet kaut kas mani urdīja būt atkal biežāk Latvijā, paburzīties kultūrvidē un varbūt parādīt savu rokrakstu Operā – attiecībā uz repertuāra izveidi, mākslinieku piesaistīšanu. Tā kā es šo “drēbi” labi pazīstu, man liktos interesanti redzēt, kā top viens mākslas darbs, kā notiek vienas jaunas izrādes nokomplektēšana, pieaicinot solistus, daudzsološus solistus, kas vēl nav tik augstu zenītā, lai mūsu Opera varētu tos apmaksāt; pieaicinot režisorus, ar kuriem kopā esmu strādājis un labi pazīstu. Tas ir tāds lolojums, kas rada gandarījumu. Turklāt, ņemot vērā, ka valdē darbojamies trijatā (abi pārējie ir Sandis Voldiņš un Inese Eglīte, – U.G.), tas dod man pašam iespēju šad un tad pašam uzstāties kādā operas izrādē.

– Vai turpmāk jūs dzirdēsim arī mūsu opernamā?

– Jā, bet ceru, ka tas nebūs interešu konflikts – tāds rastos, ja es dziedātu visās izrādēs. (Smejas.) Pašreizējā Operas vadība man ir piedāvājusi piedalīties trīs “Klīstošā holandieša” izrādēs jaunajā sezonā, un tas tika aizrunāts vēl tad, kad nemaz nebiju parādījies pie apvāršņa kā nākamais Latvijas Nacionālās operas un baleta direktors.  Mums jaunajā sezonā ir četri jauniestudējumi un viens koncertizpildījums, vienā no tiem plānoju piedalīties arī pats. Uz piecu vai četru jauniestudējumu klāsta tas nav daudz.

– Starp citu, vai vēl kaut kur pasaulē operdziedātājs ir kļuvis par kāda opernama direktoru vai arī šī prakse nav pārāk izplatīta?

– Piemēram, Plāsido Domingo joprojām vada Losandželosas operu un pats tur dzied vismaz trijos iestudējumos. Pirms tam viņš vadīja Vašingtonas operu, kur dziedāja un diriģēja. Līdzīgi ir ar izcilo baroka dziedātāju Čečiliju Bartolī, kura sešus vai septiņus gadus vada Zalcburgas Lieldienu festivālu un arī pati dzied vismaz vienā izrādē. Tenors Rolando Vilazons vada Mocarta festivāla nedēļu un pats gan dzied, gan veido režijas. Mēs jau aizmirstam, ka operas mēdz vadīt diriģenti, kuri paši gan vada opernamus, gan diriģē visur pasaulē – piemēram, Herberts fon Karajans, kurš bija gan Vīnes Valsts operas galvenais diriģents, gan Berlīnes filharmoniķu galvenais diriģents. Šī tendence mainījās 90. gados, kad operu vadību pārņēma dramaturgi un režisori.

– Ja basa un baritona repertuāra lomas salīdzinātu ar direktora amatu, kura jums pašam liktos pēc rakstura visatbilstošākā?

– To ir grūti salīdzināt. Jau pirmajās darba dienās pārliecinājos par to, ka direktoram diemžēl mazāk sanāk nodarboties ar mākslinieciskajiem jautājumiem, jo daudz vairāk laika aizņem saimnieciskie un juridiskie jautājumi, turklāt rindām vien. (Smaida.) Tajā ziņā manu darbu atvieglos tas, ka abi pārējie valdes locekļi koncentrēsies uz praktiskajām lietām, lai gan man būs jābūt lietas kursā, jāpiedalās sēdēs un beigās visur jāliek savs paraksts, par ko es arī pats atbildēšu. Man nāksies iedziļināties visās lietās, un tas jau arī nav nekas tik nesaprotams un svešs, lai es teiktu: vai dieviņ, vai dieviņ! Protams, man vairāk gribētos analizēt mākslas procesus, bet tā nu tas ir.

– Esat jau paveicis kaut ko radikālu? Jo, manuprāt, oficiāli amatā jūs stājaties tikai 4. novembrī.

– Pagājušajā nedēļā tikos ar pašreizējo Nacionālās operas un baleta direktoru Zigmaru Liepiņu, un viņš mani koleģiāli pabrīdināja par iespējamajām briesmām, kas varētu sagaidīt. (Smejas.) Esmu ticies arī ar saviem kolēģiem no valdes, darbu sarakstā bija arī tikšanās ar Operas fondu, ar kuru beidzas sadarbības līgums. Jauno līgumu parakstīja Zigmars, bet sekas būs jājūt man. (Smaida.) Tas ir apmēram tas pats, kad lēmumu pieņem vecā valdība, bet putra jāstrebj jaunajai valdībai. Taču pagaidām viss izskatās labi un koleģiāli, tāpēc ceru, ka rudenī negaidīti neparādīsies zemūdens akmeņi. Pagaidām jūtos mierīgs.

– Mūsu dziedātāji, kas uzstājas visur pasaulē, intervijās ir teikuši, ka, dziedot Latvijā, dzimtās sienas palīdz. Vai tas varētu attiekties arī uz jums kā direktoru?

– Ja runājam par emocionālo atgriešanos, nekādu lielu pārtraukumu nav bijis, jo faktiski uz mūsu Operas skatuves esmu uzstājies gandrīz katru gadu. Tāpēc nekādu emocionālu diskomfortu vai uztraukumu es nejūtu. Atbildot uz iepriekšējo jautājumu par to, ar ko nodarbojos, – komplektēju tās operas, ko esmu iecerējis šeit uzvest. Nākamā sezona ir saplānota, aiznākamā, sākot no 2020. gada novembra, būs manējā. Vienīgā problēma, ka pieprasīto mākslinieku kalendārs ir aizpildīts divus trīs gadus uz priekšu, un tā nu dziedātāji, kurus vēlos kādai konkrētai lomai, lielākoties jau ir aizņemti. Ar režisoriem ir tas pats. Tā ir grūtākā kombinācija – vēlamo salikt kopā ar esošo situāciju. Ja man būtu viena gada rezerve, tas būtu labāk; tagad jālāpās, kā ir.

– Stāstījāt, ka esat vienojies ar Elīnu Garanču par to, ka viņa atkal mūsu Operā varētu viesoties kādā lomā. Vai jums padomā vēl kāda pasaules zvaigzne, kuru vēlaties atvest uz šejieni?

– Plānoju uzrunāt diriģentu Valēriju Gergijevu, lai viņš šeit nodiriģē vienu koncertuzvedumu. Viņu satikšu nākamā gada janvārī Vīnē, kur dziedāšu viņa diriģētajā “Loengrīnā”, tāpat viņš piedalīsies Baireitas festivālā, kur arī plānoju ar viņu aprunāties. Tiesa, zinot viņa noslogotību – nedēļas laikā viņš diriģē astoņas izrādes un koncertus –, tas varētu būt izaicinājums. Bet – kurš neuzdrošinās, tas arī neiegūst, kā zināms. Jeb pārfrāzējot – kurš neriskē, tas no rīta nedzer šampanieti. (Smejas.) Tāpēc uz viņu tēmēju īslaicīgam projektam – koncertuzvedumam nākamajā vai aiznākamajā sezonā, jo varētu sakombinēt trīs vai četras dienas, kad viņam atrastos laiks. Savukārt, runājot par iepriekš minēto Čečiliju Bartoli, – mēs nepacelsim viņas cenrādi, turklāt šī brīnišķīgā baroka dziedātāja uzstājas tikai zālēs ar ļoti labu akustiku, un diemžēl Operā tādas nav.

– Direktora amats uzliek savus pienākumus, tāpēc – vai jūsu attiecības ar kolēģiem paliks draudzīgas vai tomēr ievērosiet distanci?

– Ar tiem kolēģiem, ar kuriem es biežāk strādāju, uzturēšu tādas pašas attiecības, bet liela burzīšanās ar citiem kolēģiem man nav bijusi, jo pēdējos gados šeit dziedu tikai Vāgneru. Domāju, ka tur man nenāksies pārvarēt lielas grūtības, jo nekādas tuvākas attiecības ne ar vienu šeit nav izveidojušās.

– Vienu brīdi Operu atbalstīja Teterevu fonds, Adrians Dāvis… Tagad, šķiet, tas ir mainījies, tālab – vai plānojat meklēt atbalstītājus?  

– Katrā ziņā tā Operai ir liela problēma, jo saskaņā ar jaunajiem likumiem sponsori nevar ziedoto summu norakstīt no nodokļiem, kā tas bija agrāk, tāpēc, ja nemaldos, šosezon no sponsoriem saņēmām par 300 tūkstošiem eiro mazāk nekā iepriekš. Tas ir diezgan pamatīgs robs budžetā, jo viens iestudējums izmaksā apmēram 200 tūkstošus. Ja mums līdzekļi nepieciešami četriem vai pieciem iestudējumiem… (Klusē.) Acīmredzot jāprasa valdībai, ko tā ar šo lēmumu domājusi, un jālūdz, lai šo likumu pārskata, jo tagad mums ir jāiztiek ar daudz mazāku naudu, bet kvalitāti prasa tādu pašu. Tā ir problēma, kas attiecas ne tikai uz mūziķiem, bet arī sportistiem, tādēļ, manuprāt, mums visiem ir jāvēršas pie valdības ar ieteikumu, ka varbūt šo likumu var mainīt ja ne simtprocentīgi, tad vismaz daļēji. Jo tā nevar būt, ka sponsoriem vairs nav ieinteresētības sponsorēt un tāpēc jādzīvo tikai pēc pārpalikumu principa.

– Vai tas būs viens no jautājumiem, par kuru runāsiet ar jauno kultūras ministru – savu kolēģi operdziedātāju Nauri Puntuli?

– Viņš gan amatā vēl nav apstiprināts, turklāt Kultūras ministrija jau nav Finanšu ministrija. Domāju, ka mums kopā ar Kultūras ministriju jāiet pie Finanšu ministrijas un jāceļ šī problēma galdā vai arī jārunā ar premjeru. Viņš, protams, neatbild par visām sfērām, tomēr valdībai būtu jāpieņem tādi lēmumi, kuru dēļ necieš uzreiz divas nozares – sports un kultūra –, turklāt tādā apmērā.

– Tiekoties intervijā pirms pieciem gadiem, runājām arī par to, ka Rīgai beidzot nepieciešama sava koncertzāle. Tagad tiek lauzti šķēpi par tās atrašanās vietu…

– Par jautājumu, ka koncertzāle ir nepieciešama, manuprāt, nav jādiskutē – tas ir skaidrs. Es to sauktu par klausītāju apzagšanu – ja viņiem nav ļauts izbaudīt mūziku tādā kvalitātē, kādu komponists iecerējis. Manā skatījumā, šis jautājums ir jāizlemj iespējami drīz. Varam diskutēt par formu, par to, vai tā sevi atpelnīs. Un uzskatu, ka tai jābūt tieši koncertzālei, nevis daudzfunkcionālai zālei, jo nekur pasaulē tās īsti nefunkcionē. Par atrašanās vietu… Mana favorītvieta modernai koncertzālei būtu tagadējā Kongresu nama vietā, tad arī parkings nebūtu tālu jāmeklē. Kā plānu B es varētu iedomāties vietu kaut kur Uzvaras parka rajonā – tur ir iespējams izbūvēt autostāvvietas, arī sabiedriskais transports cilvēkus varētu pievest klāt, kas ir būtiski. Ja koncertzāle būtu uz AB dambja… – iedomājieties situāciju, ka tiek izsludināta trauksme vai sākas ugunsgrēks un visiem jāskrien ārā. Kur viņi panikā skries? Pa vienu tiltiņu?! Varu saprast, ka koncertzāle tur vizuāli labi iederētos un prestiži izskatītos, bet saredzu arī riskus, ka var gadīties daudzas neparedzētas izmaksas – sākot no kanalizācijas līdz elektrībai. Neesmu tehniķis, bet, ja projekts ir tapis pirms trīspadsmit gadiem, tad citas iespējas, šķiet, nav no jauna pētītas. Liekam šo pašu projektu Uzvaras parkā – tas ir pietiekami liels, un turpat ir Māras dīķis, ja kādam vajag ūdeni. Protams, es negribu kaitināt koncertzāles projekta autoru, jo katram jau savs lolojums ir vissvarīgākais, bet no praktiskā viedokļa – ļoti svarīga ir iespēja piekļūt koncertzālei. Ne vienmēr visi brauc ar mašīnu, gar AB dambi transports nekursē, savukārt februārī pamēģiniet vējā un sniegputenī no Nacionālās bibliotēkas pieturas aiziet līdz AB dambim. Jo dāmas taču gribēs iet augstpapēžu kurpēs, nevis velteņos.

– Ko novēlat sev un kolēģiem, ķeroties pie šī darba?

– Augstu profesionalitāti. Neatlaidību. (Domā.) Sev – spēju iedziļināties “parasto” cilvēku, ne tikai lielo mākslinieku problēmās. Esmu redzējis dažus teātrus, kuru iekšienē valda tik laba gaisotne, ka tu ar prieku dodies uz darbu, un viena no tādām ir Cīrihes opera. Protams, latviešu mentalitāte nav no tām spožākajām saticības, draudzības un kolektīva saliedētības ziņā, tomēr es vēlētos, lai vismaz viena daļa no tā būtu panākama – lai  vienkārši būtu laba gaisotne pašā opernama iekšienē un kolektīvā. Lai visi būtu radoši un profesionāli un visas īgņošanās un aprunāšanas, bedres rakšana citiem… – ir laiks no tā tikt ārā! Nav vairs padomju laiki, kad, lai tiktu uz ārzemēm, bija jānostučī kolēģis, jo bija tikai divdesmit vietas, bet gribētāju – trīsdesmit.