Menu
 

Anna Jurkāne. Par laiku, mantojumu un atmiņu Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Klaušinieku mājas Spāru svētkos Turaidā; 2017. gada 18. maijs. Foto - no Turaidas muzejrezervāta arhīva Klaušinieku mājas Spāru svētkos Turaidā; 2017. gada 18. maijs. Foto - no Turaidas muzejrezervāta arhīva

Anna Jurkāne Siguldas novadpētniecības muzeja direktores amatā Turaidā sāka strādāt 1973. gada janvārī. Pēc universitātes Vēstures fakultātes absolvēšanas un obligātajiem “valsts sadales gadiem” Siguldas arhīvā sākās Turaidas stāsts. Viss vairāk nekā 50 gadu darba mūžs veltīts atmiņas institūcijām, Latvijas vēsturei, kultūras mantojuma izpētei un saglabāšanai. Gan arhīvi, gan muzeji veido un glabā liecības par cilvēku darbību, iepriekšējo paaudžu uzkrātajām zināšanām, radītajām materiālajām un nemateriālajām vērtībām, kā arī uztur kultūratmiņu.

– Iespējams, jūs esat visilgāk strādājošā muzeja direktore Latvijā?

– Vai esmu visilgāk strādājošā muzeju direktore? Domāju, ka nē. Šajā ziņā vienmēr ir bijusi konkurence. Muzejā jau nevar tā ieskriet un uzreiz aptvert, kāpēc un kas noticis pirms 100 vai 1000 gadiem, uzreiz interpretēt bez ilgstoša pētniecības un krājuma vākšanas darba. Ir nepieciešams izzināt un saprast, kā cilvēks gadsimtos radījis šo materiālo un garīgo pasauli, kurā norit mūsu dzīve. Tā ir pārmantojamības apjēga.

Lai darītu šo darbu, ir jājūt mīlestība, sajūsma par mūsu zemes un tautas vēsturi un gudrība, jābūt apbrīnai par iepriekšējām paaudzēm. Katra diena ir neizsakāmi interesanta, ar kaut ko jaunu piepildīta kultūras mantojuma izzināšanas ceļā, tādēļ gadiem gan ir, gan nav nozīmes. Tas varbūt skan augstprātīgi, taču to, ko nākotnē uzzinās par mums, par mūsu paaudzi, daudzējādā ziņā noteiks atmiņas institūcijas: to saglabātais, par vērtīgu uzskatītais un nozīmīgais šajās institūcijās strādājošiem.

– Ar ko Latvijai ir svarīgs Turaidas muzejrezervāts?

– Ar to, ka muzejrezervāts rūpējas par Turaidas vēsturisko centru, kurā ietverti gandrīz visi Latvijas kultūrvēsturisko centru elementi – pilskalns ar koka pils pamatiem, viduslaiku mūra pils, baznīca, kapsēta, muižas ēkas, kolhoza centrs, parks, un to visu vieno kultūrvēsturiskā ainava. Mēs esam iedvesmas paraugs daudzu valstu speciālistiem, kuri diezgan bieži viesojas pie mums, lai uzzinātu, kā šādus centrus saglabāt un uzturēt mūsdienās, kā piepildīt ar saturu.

Muzejrezervātā vasarā ir iespēja iepazīt vairāk nekā 40 ekspozīcijas, kas parāda, ka dzīve šajā teritorijā ir nepārtrauktas pārmaiņas un izmaiņas no 10. gadsimta līdz mūsdienām. Arī Latvijas dabas un kultūras mantojums ir pasaules vērtība visā tā dažādībā, un mūsu uzdevums ir to parādīt un par to stāstīt. Jā, un ne velti mēs esam vienīgais pieminekļu komplekss Latvijā ar statusu “Īpaši aizsargājamais kultūras piemineklis”.

– Jūs savā darba mūžā esat pieredzējusi dažādus laikus. Kad, pēc jūsu domām, bija visgrūtāk strādāt?

– Tas jau ir gandrīz obligāts jautājums, it īpaši ārzemju intervijās. Mana atbilde ir: dažādi – grūtības ir gan tagad, gan bija toreiz, kad nebija iespējams patiesi parādīt pētījumos balstītu vēsturi. Šobrīd vislielākās grūtības ir ar finansējumu, jo griba attīstīt muzejrezervātu ir liela. Mums ir talantīgi muzeja darbinieki, un komanda pašlaik ir spēcīga. Taču mēs saņemam vismazāko dotāciju starp astoņiem Kultūras ministrijas pārziņā esošiem muzejiem. Mūsu attīstību sekmē muzeja popularitāte. Turpmāk ļoti ir nepieciešams plašāks apmeklētāju centrs, lai uzņemtu apmeklētājus gandrīz no 90 pasaules valstīm.

– Vai bijuši mājieni no kādām varām, ka jāatbrīvo amats jaunajiem?

– Tiešas norādes, ka jāatbrīvo, – nekad. Bet pret citādu uzskatu paušanu, kas nesaskan ar varas viedokli, ir lietotas vispārzināmas metodes – audits, finanšu pārbaudes, it īpaši, kad bez īsti izvērtēta finansiāla un juridiska pamatojuma muzejrezervāta pieminekļi un teritorija – kultūrvide, kas ir daļa muzeja, tika nodoti VAS “Valsts nekustamie īpašumi”. Tagad īpaši aizsargājamā kultūras pieminekļa – muzejrezervāta – daļa ir nevis Kultūras ministrijas, bet Finanšu ministrijas pārziņā, tādējādi radot situāciju, ka tās saglabāšanai finansējuma nav. Tādēļ mans pēdējais, sarežģītākais darbs jau drīzumā kopā ar Turaidas muzejrezervāta Atbalsta biedrību būs rast tam risinājumu. Iespējams, tiks mainīts arī muzejrezervāta juridiskais statuss, kas būtu ļoti vēlams, par ko sarunas notiek jau vairāk nekā gadu, un tad darbu varētu sākt jauna vadība.

Bet par jaunību un vecumu – tāds ir cilvēka dzīves ritējums. Tas visgudrāk un viedāk ir izteikts latviešu tautasdziesmās un tajās paustajā pasaules redzējumā, un cilvēka pašcieņā, lietu kārtībā. Arī es, sākot strādāt Turaidā, pēc augstskolas biju bez pieredzes, zināšanām un sapratnes par kultūras mantojumu un muzeja darbu. Es bieži atceros, ka vienreiz uz Turaidas pili bija atbraukuši Latvijas izcilākie arhitekti, arī Marta Staņa un Aleksandrs Birznieks, Leona Plauciņa vadībā. Burtiski “aizauļoju” uz pili. Kāda kundze no viņu grupas pienāca man klāt un izbrīnā teica: “Un šis bērniņš ir pils direktors?” Man toreiz bija 28 gadi.

Pilnu interviju ar Annu Jurkāni lasiet 9.jūlija laikrakstā “Kodols”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.