Siguldiete Elīna Barreta: Arī šajā laikā socializēšanās ir nepieciešama (2.daļa) Apriņķis.lv
- Autors: Marta Dzintare
Iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids Elīnai Barretai ir pastaigas pa Siguldas takām kopā ar ģimenes mīluli Ripsi. Suns mantots no mūžībā aizgājušajiem vecvecākiem. Foto – no Elīnas Barretas privātā arhīva
Iespējams, grāmatnīcu plauktos esat pamanījuši nelielu, baltu grāmatu ar nosaukumu “Socializēšanās rokasgrāmata latvietim. Ko (kur, kāpēc, kam un kā) teikt?”. Grāmatas autore ir siguldiete Elīna Barreta, kura astoņus gadus dzīvoja un strādāja Anglijā. Atgriežoties mājās, latviešu savstarpējās saskarsmes īpatnības viņai iekritušas acīs jo īpaši un radusies doma par grāmatu.
Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.
– Kā nonāci līdz idejai par grāmatu?
– Esmu no tā sauktajiem komunikablajiem latviešiem, esmu radusi uzsākt sarunu pirmā un izrādīt iniciatīvu. Te jāpiemin, ka apmēram katrs trešais manis iepazītais svešinieks saka, ka es atgādinot kādu radinieci, kolēģi vai paziņu. Tā ir bijis vienmēr – kaut kur redzēta, kaut kam līdzīga utt. Lūk, tā es uzņēmos tiesības uzrakstīt par šo tēmu kā tāds vidējais aritmētiskais, pārstāvot visus man līdzīgos! (Smejas.)
Ja nopietni, sākotnēji biju iecerējusi rakstīt publikāciju par atsevišķiem saskarsmes paradumiem. Kopš studijām Kultūras akadēmijā un Rīgas Stradiņa universitātes antropoloģijas maģistrantūrā paralēli pamatdarbam un mammas lomai esmu rakstījusi publikācijas par sev interesējošām tēmām. Sāku pētīt latviešu socializēšanās paradumus, līdz sapratu, ka šī tēma ir pārāk plaša. Turklāt mums, latviešiem, taču nav sava komunikācijas koda, tāds kā ABC, uz ko atsaukties vai pasmelties padomu tik daudzšķautņainajā socializēšanās procesā. Tā arī radās tāds nopietni nenopietns izdevums, kurā izklāstīti galvenie principi vieglai nepiespiestai saskarsmei. Mērķis bija drīzāk izskaidrot, kāpēc, nevis norādīt uz striktiem etiķetes vai jābūtības likumiem, jo socializēšanās procesā tādu nemaz nav.
– Kas ir veiksmīgas socializēšanās pamatelementi?
– Veiksmīga socializēšanās vienmēr tiek uzsākta caur elementāru laipnību – tā atbruņo, tā ir cieņas paušana otram un ļauj tevi uztvert kā draugu, nevis draudu. Vienkārša, līdzvērtīga un laipna attieksme ļauj sadraudzēties vieglāk. Galvenais ir ļauties un atsaukties uz otra izrādīto uzmanību. Tālākais nosacījums ir intereses atgriešana otram cilvēkam. Abpusējība ir jebkuras izdevušās saskarsmes pamatformula. Spontāno saskarsmi ar svešiniekiem raksturo nerakstīts princips: tāpat kā likuma priekšā, tā arī socializēšanās procesā visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Tā ir saskarsmes zona, kurā cilvēki satiekas kā baltas lapas, cilvēcisku iemeslu vadīti, bez uzsvara uz nacionalitāti, statusu, amatu vai apziņu par sevi kā par veiksminieku, neveiksminieku, turīgu vai trūcīgu.
Satiekas cilvēki ar vai bez kopīgiem mērķiem, lai saskarsmes gaitā izzinātu un apmainītos ar dažāda rakstura informāciju. Pretējā gadījumā sarunā var noiet gaužām greizi – notiek pozēšana, mērīšanās, zīmēšanās, līdz patiešām tas viss kļūst par vienu tukšu salmu kulšanu. Šādas neizdevušās sarunas arī ir iemesls, kāpēc latvieši izvēlas atturēties no komunicēšanas ar mazpazīstamiem cilvēkiem.
– Manuprāt, pozitīvi, ka grāmatā mini arī to, kā komunicēt ar personām, kurām ir invaliditāte vai autisms. Kā tu vērtē personu ar invaliditāti integrāciju Latvijas sabiedrībā?
– Tas ir viens no mūsu vājajiem punktiem – ignorēt vai pavirši izturēties pret šo sabiedrības grupu, pat neaizsākot komunikāciju. Anglijā, tāpat kā visur citur Eiropā, cilvēkus, kurus skārusi invaliditāte, sastop visur publiskajā telpā un viņi ir pilntiesīga sociālās vides daļa. Valsts un uzņēmēju privātais sektors aktīvi iegulda šādas līdzvērtīgas sabiedrības uzturēšanā. Tā vietā, lai izvērtētu un pieņemtu, ka daudz ko nosaka apstākļu sakritība – gēnu loterija, vide, ģimene, veiksmīgs starts u.tml. –, ko neietekmē nedz personīgā mērķtiecība, nedz darba tikums, pie mums vēl var izjust pašlepnu attieksmi “katrs pats savas laimes kalējs”.
– Mēdz teikt, ka latvieši ir atturīgi, introverti. Vai tas ir zinātniskos pētījumos pierādīts?
– Protams, nē. Arī pie mums viss ir absolūtā līdzsvarā. Latvijā kā postpadomju valstī ir pieredzēts skarbs pārrāvums šajos labās saskarsmes paradumos. Un tas ir ļoti būtisks faktors normām, kas pārņemtas, pat nedomājot, – iespējams, lai pielāgotos nežēlīgajam režīmam, ko latvieši sīksti pārdzīvojuši kā nācija, nevis asimilējoties.
Tā ir mūsu vēsture, un tā ir sagādājusi reālus iemeslus dažādām sajūtām (piesardzība, norobežošanās) un veidojusi konkrētus paradumus saskarsmē citam ar citu. Arī šodienas ekonomiskie apstākļi var būt nomācoši, kas, iespējams, neliek iziet uz savstarpējo saziņu brīvāk un nepiespiestāk. Bet tā vai tā tas ir apburts loks – mazliet vaļsirdības, atraisītība veicinās informācijas apriti, uzticēšanos un sadarbību dažādos līmeņos un tādējādi labvēlīgi ietekmēs arī kopējo tautsaimniecības dinamiku. Mūsdienās tas vismaz ir pašu rokās.
Jā, esam ziemeļos, lai gan man gribētos izmantot apzīmējumu “ziemeļu dienvidi”, un tas ir dabiski, ka mums nepieciešama lielāka piepūle pietuvoties otram cilvēkam, izvilkties no tā fiziski savrupā “es” un nodibināt kontaktu. Taču tieši tādēļ mūsu gadījumā vēl jo svarīgāk ir piekopt nerakstītos saziņas principus, laipnības formulas, lai automātiski notiktu ledus kausēšana un virzība vienam pie otra.
Visi cilvēki ir ieprogrammēti pievilkties un atgrūsties viens no otra, bet kā ētiskiem un sociāliem dzīvniekiem tā vienalga ir mūsu nepieciešamība – kontaktēties un izzināt pasauli caur otru cilvēku. Jau aptuveni 30 gadus cenšamies aizvietot vecās normas ar mūsdienām piemērotākām. Jautājums ir par labo ieradumu praktizēšanu, līdz tie sāks dominēt un veidos mūsu savstarpējo attiecību klimatu sabiedrībā.