Menu
 

Vecās zivju fabrikas stāsti (turpinājums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Ilva Erkmane, Saulkrastu novada kultūras centrs, “Saulkrastu Novada Ziņas”
Pēteris Ūdrs pie savas fotogrāfijas. Septiņdesmito gadu bilde no personīgā arhīva. Foto – Pēteris Gertners Pēteris Ūdrs pie savas fotogrāfijas. Septiņdesmito gadu bilde no personīgā arhīva. Foto – Pēteris Gertners

Vecā, 1939. gadā uzbūvētā Skultes zvejniecības sabiedrības zivju kopžāvētava, vēlāk Skultes zivju fabrikas cehs un administratīvā ēka, Zvejniekciemā, Ainažu ielā 113, jau vairākus gadu desmitus pārtraukusi darbību un aiz žoga gaida savu jauno dzīvi.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

“Muzeju nakts 2022” piedzīvojums

Pēc veiksmīgām pārrunām ar projektēšanā iesaistīto arhitektu biroju “LOFT” un arhitektu starpniecību, kā arī pateicoties ēkas pašreizējā īpašnieka atsaucībai, 14. maija vakarā, Muzeju naktī, Saulkrastu Kultūras centrs aicināja apmeklētājus uz īpašu vēstures piedzīvojuma vakaru “Vecās zivju fabrikas stāsti” laika zoba nesaudzētajā, bet autentiskajā vidē. Pēc mūsu novērojumiem, veco zivju fabriku šajās trīsarpus stundās apmeklēja aptuveni tūkstotis apmeklētāju.

Ieejas telpā blakus apaļajai metāla krāsnij sarindotās solu rindas ir pilnas – ik stundu vietas ieņem jauni un jauni kinofilmas “Lomi” skatītāji. Aktiera Jura Strengas stāstījums par Zvejniekciemā kopā ar zvejniekiem pavadīto vasaru mijas ar filmas komponista lietuvieša Ļudgarda Gedrāviča komponētās ērģeļmūzikas pavadījumu, kas vakara saules apspīdētajiem, reņģu pilnajiem tīkliem ekrānā ļauj iemirdzēties kā sudrabā, bet rāmo tīklu vilkšanas ritmu un spēcīgos veco zvejnieku stāvus apvij ar meditatīvu noskaņu.

“...mēs esam radīti no oļiem, no izskalotām grantēm.
Tā zeme nav mūsu soļiem, tā pieder sievām un tantēm.
Visa dzīve ir jūra, un tāds šņauciens zemes gar malu,
kur stāv tava māja un bode ar maizi un alu [..].
Tu, milzīgā peļķe,
šis mūžs ir tik īss!
Varbūt dēli labāk
tevi sapratīs...”

Filmā skan Imanta Ziedoņa dzeja, kas no pārdomu pilnas melodeklamācijas pāraug vīru kora balsu šaltīs.

Improvizācija par strādnieku brokastīm Skultes zivju fabrikā. Priekšmeti no Saulkrastu Kultūras centra krājuma.


Saulkrastu Kultūras centra muzejisko priekšmetu krājuma ekspozīcija paspilgtina Zvejniekciemā 1967. gadā uzņemtās filmas gaisotni: motociklista ķivere, garie zvejnieka zābaki strādnieka pārģērbšanās skapītī un vecs brezenta mētelis – gluži kā toreiz filmētajiem vietējiem zvejniekiem ekrānā dažādās dzīves situācijās. Tie ir savējie vīri – daža laba bērni un mazbērni, kuri vēl arvien mīt tuvākajā apkārtnē, kaimiņi, kas viņus atceras, raugās sen neredzētajās, vēja aprautajās sejās, kuras ataust atmiņā kopā ar reiz piedzīvotajām sarunām, jokiem, dzīves atziņām.

Turpat, improvizētās kinozāles malā, uz viena no vecajiem vērtuves galdiem itin kā nupat saklāts strādnieku brokastu galds ar ķilavām vecā Kuzņecova porcelāna fabrikas šķīvī, rabarberu ķīseli krūzē un rupjmaizes ķieģelīti. Galda stūrī vienkāršs grozs, kas pīts no krāsainiem vadiņiem, un fonā VEF radio, bet uz blakusgalda gaida darbs – smagi metāla svari, koka skaitīkļi, zivju kastes un uzskaites grāmata dzeltenīgos kartona vākos.

Galvenajā kopžāvētavas telpā vecajās ķieģeļu mūra zivju kūpinātavās sarkanas blāzmo prožektoru gaismas, atklādamas skatam arī milzīga izmēra dūmeni, bet vecajos zivju žāvēšanas rāmjos ievietotas bildes ar zivju vērējām, uz irbiņiem savērtu reņģu rāmjiem un fabrikas veco autoparku. Varam tikai iztēloties, kā toreiz atklāšanas dienā zemkopības ministrs aizdedzināja skaidas pirmajā zivju kūpināšanai sagatavotajā namiņā, jo telpā tika atskaņota ēkas atklāšanas runa aktiera Kaspara Znotiņa ieskaņojumā. Blakus mazākās, dziļiem skapjiem līdzīgās delikatešu kūpinātavās zilu prožektoru gaismā kā jūras viļņos zaigo bildes ar zivīm.

“Kur jūs tagad esat redzējuši dzīvu mencu?” no televizora ekrāna atskan kādreizējās fabrikas darbinieces Dzintras Tomsones jautājums; tepat telpas stūrī mums iekārtota mazā kinozāle ar gandrīz 40 minūšu videoierakstu – četru bijušo zivju fabrikas darbinieku atmiņām.

Sarunā ar Rutu Petrovsku tiek izzinātas visas zivju karstās un aukstās kūpināšanas tehnoloģiju nianses. Pabažu nodaļā neesot bijis darba, ko Ruta nav darījusi, bet dažreiz aizvietojusi citus darbiniekus arī vecajā zivju kopžāvētavā vai strādājusi administrācijā. Vai zinājāt, kā agrāk bez termometriem noteica kūpināšanas temperatūru un bez pulksteņa tās ilgumu? Jāpatausta, vai zivij aste nav kļuvusi mīksta. Ja mīksta, tad par vēlu, – jānotrāpa, lai nenokavētu!

Ar dzirkstošu humoru par kūpināšanas darbiem stāsta Dzintra Tomsone, kura joprojām precīzi nosauc, cik zivju vērts uz viena irbiņa (iesma), kas vēlāk tiek ievietots rāmītī. Pēc tam rāmīši viens virs otra savietoti metāla truļos, bet metāla truļus pa sliedēm no abām pusēm stūmuši kūpināšanas namiņos. Namiņos jau bijis silts, bet vēsajā kūpinātavas telpā sēdējuši biezās pufaikās. Tad, nedaudz aizdomājoties, Dzintra stāsta par auksto pilnmēness nakti, kad viņa nākusi pasaulē: bijis decembris, tēvs koka laiviņā jūrā zvejojis, bet Dzintras mamma gaidījusi – pārnāks, nepārnāks?

Pēteris Ūdrs, kurš savas šofera prasmes apguvis Sibīrijā, kur bija izsūtīti viņa vecāki, stāsta par agrajiem rītiem, kad darbi vēl nav uzsākti un pa piejūras cehiem jāizvadā strādnieki, – jau puspiecos vajadzējis būt Jelgavkrastos! Un turpina par nedēļas nogales vakariem, kad darbinieki rīkojuši ballītes “Biķerniekos”. “Mums bija savi Biķernieki, tepat priedītēs, jūras malā,” šķelmīgi smaidot, viņš dalās ar stāstiem un pārcilā savas vecās fotogrāfijas.

Bet administrācijas bijušās darbinieces Mārītes Krūmiņas iespaidīgākais stāsts ir par skarbajiem deviņdesmitajiem – laiku, kad algu nav bijis iespējams saņemt naudā. Tad saņēmuši atalgojumu dažādās precēs, bet produkciju mainījuši pret KAMAZ – kravas mašīnām. “Varu teikt, ka es biju pēdējā, kas aizslēdza šo telpu durvis. Žēl!” viņa nosaka.

Uz interviju līdzi atbraukušā Mārītes dzīvesbiedra Jāņa Krūmiņa bērnu dienu atmiņas atgriež mūs atpakaļ piecdesmitajos gados. Jāņa tēvs pirms kara ieguldījis savu artavu kopžāvētavas būvniecībā. Pēc kara piedzimis Jānis, un jau mazotnē viņš esot vests uz sarīkojumiem svinību zālē. “Uzcēla mani uz krēsla, un bija jāskaita dzejolis. Bet, kad nācām skatīties kino – man liekas, tā bija filma “Uz jauno krastu” –, es ar interesi domāju: kā to zirgu filmā var uzvest par kāpnēm uz otro stāvu?” stāvot vecās ēkas pagalmā, atceras Jānis.

Muzeju naktī bija iespēja iepazīt arī jūras zivis. Fotogrāfijas ierāmētas zivju žāvēšanas rāmītī. Foto - D.Vijgrieze


Pie ārdurvīm, blakus Skultes ostas un piekrastes zvejas vēstures stāstu stendiem novietotajā koka kastē (agrākajā vēlēšanu urnā) tiek iemesta ne viena vien zīmīte ar norādēm, kur vēl meklēt informāciju, kam taujāt, zvanīt, rakstīt. Vakars vecajā zivju fabrikā nes pārsteigumus pat klātienē – kādreizējā zvejniecības sabiedrības valdes locekļa Vilhelma Zvejnieka ģimenes locekļi ieradušies ar fotogrāfijām un tepat, žāvētavas plašajā zālē, dalās ar Vilhelma skarbo bēgļu gaitu stāstu.

Varu tikai pateikties vecās zivju fabrikas tagadējam īpašniekam par ieinteresētību ēkas vēsturē, viesmīlību un drosmi ielaist tik daudz cilvēku savā īpašumā, nebaidoties nopēluma par stāvokli, kādā ēka saņemta, kad tā iegādāta pēc daudziem pamestības gadiem. Lai īstenojas jaunās idejas un vēlme padarīt liedagu pieejamu gan vietējiem, gan novada viesiem!

Līdz ar jaunajiem informācijas pavedieniem Saulkrastu Kultūras centrs turpina izzināt vecās zivju fabrikas stāstus un vēstures kaleidoskops iegūst jaunus rakstus.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.