Menu
 

Linda Kalniņa: Man ir labi izdevusies stunda, kad skolēna acis iedegas Apriņķis.lv

  • Autors:  Monika Griezne, "Ādažu Vēstis"
Linda Kalniņa: Man ir labi izdevusies stunda, kad skolēna acis iedegas Foto no L. Kalniņas privātā arhīva

"Esmu cilvēks–rokenrols, cilvēks–kustība," – tā par sevi saka aizrautīgā, izdarīgā, entuziastiskā un dzīvespriecīgā Ādažu vidusskolas angļu valodas skolotāja Linda Kalniņa. Linda ir viena no tiem skolotājiem, kas nepārtraukti turpina attīstīties un izglītoties, un laikam tieši tāpēc viņas skolotie audzēkņi ir tik motivēti mācīties. Kā citādi valsts centralizētajā angļu valodas eksāmenā skolēnu vidējais rādītājs būtu 74 procenti?

Bez pedagoga talanta Lindai piemīt arī citas prasmes: viņa ieguvusi balvu par labāko tēlojumu, atveidojot Džesikas lomu amatierteātra "Kontakts" izrādē "Priekuliene", viņa apveltīta ar lieliskām organizatora spējām – jau divus gadus Linda Ādažu vidusskolā koordinē "Erasmus+" projektus, bet vasarās, atvaļinājuma laikā, viņa jau piekto gadu aktīvi darbojas dažādos mūzikas festivālos kā aizskatuves koordinatore, palīdzot Latvijas un pasaules mūzikas zvaigznēm sagatavoties skatuves uznācienam.

– Stāstījāt, ka pirmā skolotāja jums bija vecmāmiņa...

– No bērnības esmu saistīta ar skolotājiem. Mana pirmā skolotāja bija mana vecmāmiņa, līdz pat 4. klasei. Ne tikai mana vecmamma no tēva puses bija skolotāja, arī vectēva brālis un citi vectēva radi. Mana vecmamma bija ļoti ieturēta, inteliģenta, viena no labākajām skolotājām. Nekad skolas gados nedomāju, ka būšu skolotāja. Nāku no Neretas, mani vecāki dzīvo 15 kilometru uz Jēkabpils pusi. Kad mācījos vidusskolā, vecmamma teica: "Tev vajadzētu mācīties vai nu par skolotāju, vai ārsti, tad tev vienmēr būs darbs." Savos pusaudzes gados atbildēju: "Nekad mūžā!" Protams, jau skolas gados sapratu, ka manas stiprās puses ir vēsture, ģeogrāfija, kultūras vēsture, valodas, sacerējumi. Eksāmenus šajos priekšmetos nokārtoju ar izcilību. Matemātika un fizika bija otrajā plānā. Latvijas Universitātē braucu uz sagatavošanas kursiem vēsturniekos. Tāpat, papētot piedāvājumu, kā norisinās mācības filoloģijā, sapratu, ka šī joma man tomēr ir nedaudz par sausu. Negribēju nodarboties ar valodas ķidāšanu vien. Draudzene, kura bija pāris gadu vecāka, studēja Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē. Viņas pieredze mani ieinteresēja, sapratu – jā, tas varētu būt man! Studēju programmā "Vidusskolas angļu valodas skolotājs". Priekšmetu klāsts bija ļoti daudzveidīgs: psiholoģija, pedagoģija, franču valoda, spāņu valoda un, protams, angļu valoda no visvisādiem rakursiem – metodika, vēsture, literatūra. Trešā kursa laikā strādāju  Rīgas 2. vidusskolā (tagad Rīgas Valsts 2. ģimnāzija), 20 gadu vecumā mācīju angļu valodu vidusskolēniem.

– Jums bija divu gadu starpība ar saviem audzēkņiem. Nebija lampu drudža?

– Nē!  Ar šo darbu ir tā – vai nu vari to darīt, vai nevari, un viss! Šī ir profesija, kurā nevari katru otro dienu pārdomāt – patīk vai tomēr nepatīk šis darbs. Jauniešu reakcija bija absolūti normāla. Daži varbūt bija spuraināki, bet viss bija labi.

– Tad laikam bijāt pašapzinīga un drosmīga…

– O, jā! 12. klases izlaidumā, ejot saņemt savu diplomu, man veltīja šādus tautasdziesmas vārdus: "Kas var mani aizrunāt, kas var mani aizdziedāt!" Nekad nav bijis problēmu stāvēt jebkādas auditorijas priekšā. Vienīgais, ko vidusskolas laikā nedarīju, nedejoju tautas dejas. Dziedāju korī, ansamblī, biju skolas avīzes galvenā redaktore, darbojos skolēnu parlamentā, un visam pāri – sports! No 5. līdz 11. klasei mūsu klases audzinātājs bija fizkultūras skolotājs. Bijām maza klase – 11 skolēnu –, un teju visi piedalījāmies sporta sacensībās! Pēc vidusskolas sāku īrēt Rīgā istabiņu. Pirmais darbs man bija Bērnu klīniskās slimnīcas acu nodaļā. Strādāju par sanitāri, mēnesī saņemot kādus 30 latus. Gribēju sakrāt naudu, lai aizbrauktu uz Francijas dienvidiem.

– Izdevās?

– Jā, protams! Vecāki, novērtējot manas pūles, palīdzēja piepildīt šo sapni. Ar sanitāres algu tas laikam nebūtu izdevies.


Linda (pirmajā rindā pirmā no kreisās) kopā ar kolēģiem un skolēniem no citām valstīm Eiropas Savienības programmas "Erasmus+" projektā "Viss sākas ar pirmo soli".

– Minējāt, ka vienmēr esat varējusi uzstāties jebkādai auditorijai jau skolas gados. No kurienes tāda drosme?

– Ar vislielāko pārliecību varu teikt, ka man aiz muguras stāv stipra ģimene. Cilvēki, kuri palīdzēs un nekad neatteiks. Šo mīlestību esmu jutusi visu mūžu. Ģimenē esmu vienīgais bērns. Vecāki izšķīrās, kad man bija astoņi gadi, un abi vecāki apprecējās otrreiz. Sanāk, ka uz četriem vecākiem biju vienīgais bērns. Abu ģimeņu attiecības bija ļoti tuvas, kā inteliģentiem un saprātīgiem cilvēkiem. Nekad nebija nekādu drāmu. Uz mani neviens nekad pat nav pacēlis balsi.

– Metodes, kā mācīt valodu, esat attīstījusi pati vai vadāties pēc kādiem priekšrakstiem?

– Protams, ir daudz avotu, kas vēsta par to, kā ir pareizi, bet viss ir jājūt. Skolotāji ir dažādi. Es neesmu izteikti strikta plānotāja, teorētiskais «sausiņš» – ja grāmatā rakstīts tā, tad darīšu tieši tāpat. Ik pa laikam darbojos frīstailā (no angļu val. free style – brīvs stils; M. G.), bet tas nenozīmē, ka daru sliktāk vai nepareizi. Uzskatu, ka nevar darboties pēc "skaldi un valdi" principa. Izsakoties krievu valodā – ģelo tonkoje (krievu val. дело тонкое – smalka lieta; M. G.). Lai būtu skolotājs, jābūt aicinājumam, jo jāsaskaras ar visu krāsu spektru. Varu izplānot stundu līdz sīkumam, bet pat tad, ja stundā sēž novērotājs, vērtētājs, jūtu, ka pēkšņi kaut kas jāmaina un jādara citādi.

– Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt labam skolotājam?

– Jābūt ļoti elastīgam, jāspēj piemēroties situācijai, jābūt daudzpusīgi attīstītam – tas nekas, ka mācu angļu valodu, es nevaru būt nezinoša citas sfērās. Jāpatīk strādāt ar cilvēkiem. Jāgrib uzzināt vairāk. Nevar ieiet klasē ar sausi sagatavotu stundu: "Tagad uzdevums no 3. lpp., tagad noklausīsimies šo materiālu, atbildēsim uz jautājumiem. Paldies par uzmanību!"

Man ir labi izdevusies stunda, kad redzu, ka skolēna acis iedegas... Kad stāstu kādu tēmu, rādu piemērus un cilvēks izrāda interesi, uzdod jautājumus, kad atmosfēra klasē ir dzīva... Esmu maksimāliste, sevī izteikti jūtu "visu vai neko" principu. Ja stāstu, tad tas jāpaveic tā, lai skolēns tiešām saprastu, nevis uzzīmēju tabulu, pateicu, kur to var izlasīt, apskatīties, un viss. Ja daru, tad daru no sirds. Un kas tik nav darīts! Ar piektajām klasēm gada beigās uzliekam mūziku un dziedam dziesmas angļu valodā. Tad viņi aplīp apkārt: "Skolotāj, jūs esat visforšākā!" Pagājušajā gadā Liānas Pumpures klasei pēdējā stundā pirms Ziemassvētku brīvdienām sagatavoju Ziemassvētku cienastu. Reizēm gribas sagādāt prieku vienkārši tāpat. Pret cilvēkiem cenšos izturēties tā, kā gribētu, lai viņi attiecas pret mani.

– Ko pedagoga darbs prasa no jums?

– To, ka visu laiku jādomā un jābūt kustībā, bet visam jābūt veselīgā balansā. Cietais disks griežas nepārtraukti. Nav gluži tā, ka katru dienu ar "Maximas" maisiem stiepju mājās pa 10 kilogramiem burtnīcu, nē. Katram skolēnam esmu iekārtojusi savu mapi, kur var krāt kopētos materiālus vai esejas. Taču ir arī brīži, kad vienlaikus jāizlabo 38 esejas. Mājās vai skolā izveidoju sev vajadzīgo atmosfēru, lai ar kaut kādu komfortu, nesēžot skolā pie galda, izlabotu darbus. Es par sevi neaizmirsīšu nekad. Es netaisīšu no sevis baigo varoni – tas nav tā vērts. Ir pietiekami daudz piemēru redzēts, ka nedrīkst sevi izdzīt līdz pēdējam. Dažkārt ir tā, ka nevari kājas pavilkt, bet pēc tam vajag tā kārtīgi atpūsties. Pēc deviņu mēnešu intensīva darba klasē vajag sevi sakārtot, nepieciešams atjaunoties. Viena pati iekāpju mašīnā un aizbraucu līdz Kolkai. Izbraucu cauri Ragaciemam, nopērku kūpinātu zivi, apstājos pie Lāčupītes dendrārija, kas atrodas starp Apšuciemu un Klapkalnciemu Engurē. Tas man ir ļoti mīļš maršruts Kurzemē. Esmu ļoti pašpietiekama. Galu galā – mēs katrs vispirms dzīvojam ar sevi un tikai tad ar kādu citu. Cilvēkam vajag laiku, lai apkopotu domas. Baterijas ir jāuzlādē! Rudens pusē pēc stundām skolā bieži braucu sēņot. Arī tas ir veids, kā sakārtot sevi.


Linda Kalniņa, koordinējot aizkulišu darbu Pasaules džeza festivālā, kopā ar slaveno saksofonisti Kendiju Dalferi.

– Bez skolotāja profesijas jums ir arī citas aizraujošas nodarbes...

 Neliegšos, ka skolotāja profesijas bonuss ir atvaļinājums no Jāņiem līdz pat augusta pēdējai nedēļai. Bet pauzei ir jābūt, lai savāktos, restartētos. Pa deviņiem mēnešiem šī profesija arī pamatīgi izsūc. Ar visu to, ka neatdodu sevi visu, darbs vienalga paņem daudz. Daļu šīs vasaras, tāpat kā četras iepriekšējās, pavadīju, koordinējot aizkulišu darbu Pasaules džeza festivālā (World Jazz Festival), ko organizēja krievu producents, komponists Arkādijs Ukupņiks un džeza saksofona zvaigzne Igors Butmans. Aizskatuves darbā esmu strādājusi arī Pasaules koru olimpiādes ietvaros un Kuldīgas "Live Fest", kas trīs gadus norisinājās Kurzemē un pulcēja dažādas mūzikas grupas gan no Latvijas, gan ārvalstīm.

Tā bija lieliska pieredze, satiku daudzus fantastiskus pasaules līmeņa māksliniekus. Tāpat daļa vasaras pagāja, darinot somas no lina dvieļiem, ko kopā ar citiem suvenīriem uzdāvināju Eiropas Savienības projekta dalībvalstu skolotājiem, kuri viesojās Latvijā, projektam noslēdzoties. Arī pats projekts bija saistīts ar vides aizsardzību, otrreiz pārstrādājamiem materiāliem. Projekta ietvaros kopā ar skolēniem divu gadu laikā izzinājām vides jautājumus piecās valstīs – Turcijā, Portugālē, Itālijā, Austrijā un Rumānijā. Mācību braucienu laikā uz citām Eiropas valstu skolām tiek īstenotas plašas programmas gan mācību iestādēs, gan ārpus tām visdažādākajās iestādēs, nacionālajos parkos, biedrībās, uzņēmumos, viesnīcās, organizācijās, muzejos. Šie mācību braucieni paliek atmiņā uz mūžu un dod neatņemamu pieredzi gan skolēniem, gan skolotājiem, tā ir iespēja izkāpt no savas komforta zonas, paplašināt redzesloku un iegūt citādu pasaules skatījumu nekā skolas solā, iepazīt citas mācību metodes un formas. Pati esmu vadījusi stundas gan Turcijā, gan Austrijā. Viens no projekta mērķiem bija izveidot reāli izmantojamus mācību materiālus par vides aizsardzību, ko mēs arī izdarījām. Doties tik tālā braucienā kopā ar svešu cilvēku bērniem, uzņemoties par viņiem 100% atbildību – tas ir nopietni! Šāda projekta atslēgvārdi  ir koordinēšana un organizēšana, un tas man gan patīk, gan padodas!

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.