Menu
 

Sīpolciems vēlas pievienoties Jūrmalai Apriņķis.lv

  • Autors:  Ingus Kuplais
Ilggadējais Sīpolciema iedzīvotājs Jānis Celms jau gadiem ilgi ceļ gaismā sava reģiona daudzās problēmas, kuras nespēj vai nevēlas risināt ne pašvaldības, ne valsts iestādes. Foto - Ingus Kuplais Ilggadējais Sīpolciema iedzīvotājs Jānis Celms jau gadiem ilgi ceļ gaismā sava reģiona daudzās problēmas, kuras nespēj vai nevēlas risināt ne pašvaldības, ne valsts iestādes. Foto - Ingus Kuplais

Netālu no Priedaines, pie Ventspils šosejas posmā starp Babītes ezeru un Lielupi, ir apdzīvota vieta Sīpolciems. Šī teritorija patlaban atrodas Babītes novadā, bet vietējie iedzīvotāji ar to ir ļoti neapmierināti – viņu ikdiena daudz ciešāk esot saistīta ar Jūrmalu nekā ar Babīti. Tāpēc viņi būtu priecīgi, ja administratīvi teritoriālās reformas rezultātā teritorija starp ezeru un Lielupi nonāktu Jūrmalas sastāvā kā, piemēram, lauku teritorija.

Ne Sīpolu, bet Sūnu ciems

Šā gada janvārī “Apriņķis.lv” jau rakstīja par problēmu, kas 21. gadsimta Eiropas valstī varētu šķist absurda, bet diemžēl Latvijā ir pavisam reāla. Sīpolciema un blakus esošo apdzīvoto vietu iemītnieki, kuriem nav personiskā transportlīdzekļa, gadu desmitiem nespēj cilvēcīgi nokļūt ne pie ārsta, ne uz veikaliem, ne arī pie saviem deputātiem Babītes novada domē, kas atrodas Piņķos, vien 12 kilometru attālumā.

Sīpolciems nosaukumu ieguvis jau pirms vairākiem gadsimtiem, kad tas bijis slavens ar savām sīpolu audzēšanas tradīcijām – tie vesti arī pāri Lielupei uz tagadējās Jūrmalas tirgiem (ciems atrodas iepretim Jaundubultiem). Vēl padomju gados tur darbojusies pārceltuve, un cilvēki bez problēmām varējuši tikt uz Jūrmalu un atpakaļ, bet pēdējos 30 gados situācija kļuvusi arvien bēdīgāka, un patlaban sabiedriskā transporta pakalpojumus var dēvēt vien par simboliskiem.

“Mums te nav vairs nekāds Sīpolciems, bet visīstākais Sūnu ciems!” šķendējas vietējais iedzīvotājs pensionārs Jānis Celms. “Tagad pie mums pat autobusi negrib apstāties. Ir te viens reiss, kas kursē pāris reižu dienā no Bulduriem uz Slokas pusi un atpakaļ, bet tikai darbdienās. Brīvdienās vispār nav nekādu iespēju tikt uz Jūrmalu!”

Šeit jāatzīmē, ka ķīlnieku lomā nonākuši ne tikai minētā ciema, bet faktiski visi iedzīvotāji, kam nav sava auto, posmā no Priedaines līdz tiltam pār Lielupi pie Slokas. Tikai spuņciemieši ir relatīvi labākā situācijā, jo viņu pieturā apstājas tālsatiksmes autobusi. Savukārt, kā stāsta J. Celms, pārējo minētā šosejas posma pieturvietu tuvumā dzīvojošajiem ceļš uz novada centru Piņķiem, lai tiktu uz veikalu, pie ārsta vai pie pašvaldības speciālistiem, ir vesels piedzīvojums.

“Vispirms mums ar busiņu no Bulduriem jātiek līdz Spuņciemam,” stāsta J. Celms, “pēc tam tur jāsagaida autobuss līdz Rīgai, bet Rīgā jāpārsēžas uz autobusu līdz Piņķiem, jo tiešas satiksmes ar pagasta centru mums nav! Tad nu varat iedomāties, cik ilgs laiks jāpavada ceļā cilvēkam bez mašīnas, lai gan pēc kartes Piņķi atrodas vien 12 kilometru attālumā no mums!”

Pastnieki un “ātrie” nebrauc

Patiesību sakot, minētā reģiona iedzīvotāju stāvoklis ir dēvējams pat par riskantu un dzīvībai bīstamu, jo – ja vasarā pa vietējiem meža ceļiem, kas daudzas mājas savieno ar Ventspils šoseju (nav runa par jaunajiem gar Babītes ezeru sabūvētajiem privātmāju ciematiem, kur ienākuši turīgāki cilvēki un ceļi līdz ar to ir sakārtoti), iespējams izbraukt bez īpašām problēmām, tad laikposmā no rudens līdz pavasarim ne pastnieks ar pensiju, ne “ātrie”, ne ugunsdzēsēji izsaukumu nevar izpildīt vai arī spēj to paveikt ar pamatīgu nokavēšanos.

“Ar pastnieku mazākā bēda,” savu stāstu turpina J. Celms. “Pensijas gandrīz visiem ieskaita bankas kontā, kas grib saņemt uz rokas, tos uz Kauguriem, kur ir mūsu pasta nodaļa, aizved radinieki vai kaimiņi, daži vēl paši brauc pie stūres... Bet, ja gadās nopietnas problēmas ar veselību, tad gan ir dimbā – ja nav pie rokas neviena šoferīša, vari sākt rakstīt testamentu! It kā līdz šosejai pārsimt metru, bet, kad reāli jāpiebrauc pie mājas...” Par pēdējā apgalvojuma patiesumu pārliecinājās arī “Rīgas Apriņķa Avīze” – ceļš uz J. Celma dzīvesvietu tiešām ir tik samezglots, ka māju atrast izdevās tikai pēc tam, kad, trīs reizes sazvanoties, saimnieks sniedza papildu norādes.

“Mēs gribam pie Jūrmalas!”

Sarunas turpinājumā Jānis Celms atklāj: viņš, tāpat kā daudzi viņa tuvākie un tālākie kaimiņi, daudz labprātāk nonāktu Jūrmalas pašvaldības paspārnē, nekā paliktu Babītes novadā. Lieta tā, ka kontakti ar Jūrmalu jau vēsturiski esot ciešāki nekā ar Babītes novadu, arī iespēju daudz vairāk gan medicīnas, gan citu sadzīvē vajadzīgu pakalpojumu ziņā. Arī sabiedriskā transporta jautājumu Jūrmala varētu atrisināt krietni vienkāršāk, proti, izveidojot vienu maršrutu, kas kursētu pa apli: Bulduri–Spuņciems–Sloka–Kauguri–Bulduri un atpakaļ.

“Pietiktu, ja šādi autobusi kursētu kaut ik pa divām trim stundām, jau būtu vieglāk,” pauž J. Celms. “Ja esmu pareizi sapratis, pašvaldības šādus jautājumus nerisina, tomēr, domāju, ka Jūrmalas domei iespējas mūsu problēmu pabīdīt uz priekšu ir lielākas nekā Babītes novada pašvaldībai. Bez tam mēs šeit neesam tikai dažas mājas, iedzīvotāju ir gana daudz. Un mēs maksājam nodokļus, tāpat, izmantojot Jūrmalā pieejamos pakalpojumus, atbalstīsim pašvaldības budžetu. Jā, arī patlaban noraktā iecere par tilta būvniecību pāri Lielupei mūsu rajonā varbūt atdzīvotos.”

Tiesa gan, Jūrmalas domes speciālisti par šādu iespēju acīm redzot nav sajūsmā, jo, aicināta paust savu nostāju šajā jautājumā, domes Sabiedrisko attiecību nodaļa “Rīgas Apriņķa Avīzei” atsūtīja vien sausi formālu atbildi: “Sīpolciems, Spuņciems un vairākas blakusesošās apdzīvotās vietas atrodas Babītes novada administratīvajā teritorijā. Atbilstoši Sabiedriskā transporta pakalpojuma likuma 5. panta 2. un 3. daļai republikas pilsētas sabiedrisko transportu organizē un pārrauga savā administratīvajā teritorijā, savukārt reģionālās nozīmes maršrutus, tajā skaitā reģionālās nozīmes vietējos autobusu maršrutus, organizē un pārrauga attiecīgais plānošanas reģions un VSIA “Autotransporta direkcija”.”

Savukārt Babītes novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Andrejs Ence vēl janvārī skaidroja, ka pašvaldības amatpersonas ir darījušas visu iespējamo, lai risinātu šo problēmu, bet sabiedriskais transports neietilpst pašvaldības funkcijās. “Par šiem jautājumiem atbild Autotransporta direkcija, taču pašvaldības viedoklis nav īsti saistošs problēmas risināšanai. Risinājumu pašvaldība ir meklējusi ar Rīgas plānošanas reģiona speciālistu palīdzību, bet nav izdevies.”

Citiem vārdiem, kā jau prognozēja J. Celms, Jūrmalas pašvaldība atbild un var ietekmēt tikai sabiedrisko transportu savā teritorijā, bet par problemātisko teritoriju starp ezeru un Lielupi atbildīgs ir Babītes novads. Diemžēl atliek secināt, ka teritorija starp divām pašvaldībām vēl ilgi paliks bārenītes lomā. Cik daudz te patiesas nevarēšanas atrisināt samilzušo problēmu, cik nekompetences vai vienkārši nevēlēšanās iedziļināties – kas to lai zina...

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.