Menu
 

Ādažu novads – no 13. gadsimta līdz mūsdienām (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškevica
Iespējams, šāda ir izskatījusies Ādažu (Bukultu) pils un pilsētiņa Livonijas ordeņa laikā. Tiesa, J. P. Šilinga 1878. gada pētījumā par Ādažu pili publicēts Jirgena Helmsa (1603–1655) hronikas zīmējums, kuru vēstures pētnieki uzskata par autora fantāziju, jo viduslaiku pils bez dziļa grāvja nav iedomājama, arī torņu un vārtu izvietojums neatbilst īstenībai. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni” Iespējams, šāda ir izskatījusies Ādažu (Bukultu) pils un pilsētiņa Livonijas ordeņa laikā. Tiesa, J. P. Šilinga 1878. gada pētījumā par Ādažu pili publicēts Jirgena Helmsa (1603–1655) hronikas zīmējums, kuru vēstures pētnieki uzskata par autora fantāziju, jo viduslaiku pils bez dziļa grāvja nav iedomājama, arī torņu un vārtu izvietojums neatbilst īstenībai. Attēls no Elitas Pētersones grāmatas “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”

“Rīgas Apriņķa Avīzei” šķita interesanti kaut nedaudz papētīt Pierīgas novadu vēsturi – izcelsmi, nosaukuma rašanos, ar ko nodarbojušies šeit dzīvojošie cilvēki. Šo rakstu sēriju aizsākam ar Ādažu novadu, un visplašāko informāciju par novadu šoreiz guvām Ādažu muzeja projekta vadītājas Elitas Pētersones pērn izdotajā grāmatā “Ādaži. Pagātnes dialogs ar tagadni”.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

No pils palikušas tikai atmiņas

Tagad gan ir grūti to iedomāties, bet Ādaži (jeb Bukulti) 13. gadsimtā varēja lepoties ar savu Livonijas ordeņa pili. Kā vēsta “Vikipēdija”, Bukultu viduslaiku pils (latīņu val. Novum Molendinum, vācu val. Schloß Neuermühlen) jeb Ādažu pils bija Livonijas ordeņa nocietinājums uz Rīgas–Ādažu ceļa pie dzirnavu tilta pāri Bukultu strautam jeb Bērzupītei. Viduslaiku pils vieta tagad atrodas Rīgas Bukultu apkaimē, uzkalniņā Juglas kanāla ziemeļu krastā. K. Lēvisa of Menāra grāmatā “Seno Livonijas piļu leksikons” ir minēts, ka pils celtniecība noritējusi divās kārtās. Sākotnēji konventa tipa pils bijusi kvadrāta formas ar četriem korpusiem apkārt iekšējam pagalmam un vārtiem ziemeļrietumu pusē. Pēc šaujamieroču parādīšanās papildus uzbūvēti vēl divi apaļie torņi pils austrumu un rietumu stūros. Ziemeļu pusē bijis kvadrātveida tornis, kas izmantots galvenās ieejas apsargāšanai.

Pils atradās stratēģiski svarīgā vietā, kur Lielais ceļš (latīņu val. Via magna), kas veda no Rīgas uz Gaujas ielejas pilīm, šķērsoja mitrāju starp Juglas ezeru un Ķīšezeru. Livonijas pilsoņu kara sākumā, 1297. gadā, Livonijas ordenis uzcēla mūra pili ar ūdens dzirnavām. Tā kā Daugavgrīvas klostera mūki pie Mīlgrāvja jau bija ierīkojuši ūdens dzirnavas, šīs sāka saukt par Jaunajām dzirnavām.

Ādažu ordeņa pils drupas; uzspridzinātas 1706. gadā.


1298.gada 29. jūnijā apvienotais Rīgas un Lietuvas karaspēks uzbruka pilij, bet kaujā pie Bukultiem cieta lielu sakāvi, un bojā gāja aptuveni 400 rīdzinieku. 1334. gadā lietuviešu karaspēks pa ceļam uz Siguldu atkal bez sekmēm uzbruka Bukultu pilij. 1482. gada 17. janvārī šeit notika rīdzinieku kavalērijas kauja pret ordeņa vasaļiem, kurā piedalījās aptuveni 500–600 karavīru. 1491. gadā ordeņa landmaršals Valters fon Pletenbergs pie Bukultu pils pieveica Rīgas karaspēku un Valmieras landtāgā piespieda parakstīt miera līgumu.

Laika gaitā ap pili izveidojās neliels ciematiņš un baznīca. 1559. gada sākumā, Livonijas kara laikā, Krievijas caristes armija nodedzināja dzirnavas un pili, bet Rīgai neuzbruka. Pēc kara beigām, 1586. gadā, pili atjaunoja un šeit notika Livonijas bruņinieku sapulce. Polijas-Zviedrijas kara (1600–1629) laikā pils atkal tika nopostīta, un 1624. gadā Zviedru Vidzemes revīzija konstatēja, ka izmantojami palikuši vienīgi pagrabi. 1656. gadā, otrā Ziemeļu kara laikā, pili atkal iznīcināja. 1706. gadā, Lielā Ziemeļu kara laikā, šeit tika ierīkots mācību laukums, kuru izmantoja spridzināšanas treniņiem. Akmeņu pārpalikumi tika izmantoti Ādažu baznīcas būvei tagadējā Baltezerā (1772–1775). Vēl 1798. gada attēlā redzamas nelielas drupas uzkalniņā pie dzirnavām.

Pēc vietējo zemnieku lūguma 1894. gadā dzirnavas slēdza, jo dzirnavu dīķis nopludināja viņu laukus. Kādu laiku šeit bija kokzāģētava, kas tika slēgta 1910. gadā. Pēc Otrā pasaules kara šajā teritorijā atradās Padomju armijas daļa un šī vieta tika izpostīta pilnībā, jo nebija ierakstīta aizsargājamo objektu sarakstos.

Pils pirmais zīmogs.


Saimnieciskā dzīve – no lauksaimniecības līdz plostu pludināšanai

Elita Pētersone savā grāmatā stāsta arī, ar ko savulaik nodarbojušies novada iedzīvotāji. “Nenoliedzami, senatnē Ādažu apkaimes saimnieciskās dzīves attīstību lielā mērā noteica Ādažu pils (Neuermuhlen Schloss). Pils apdzīvotājiem bija nepieciešama iztika – maize, speķis, sviests, alus, vīns, zivis, sīpoli, arī sausiņi, lai dotos kādos tālākos pārgājienos. Pils nevarēja iztikt arī bez kalējiem, segliniekiem, ratniekiem, galdniekiem, namdariem, mūrniekiem, skroderiem, arī bruņu meistariem, šaujamieroču izgatavotājiem, t. i., amatnieku pakalpojumiem, kas nepieciešami pils normālai funkcionēšanai. Ap pili valdīja rosība jeb, kā mūsdienās teiktu, aktīva saimnieciskā darbība.”

Stāstot par novada iedzīvotāju saimniecisko darbību un nodarbošanos, noteikti jāatgādina par 1903. gadā izbūvēto trīs kilometrus garo Gaujas–Daugavas kanālu, pa kuru no Vidzemes uz Rīgas ostu savulaik tika pludināti baļķi. Lai gan pašlaik šajā hidrotehniskajā būvē nekādas aktivitātes nenotiek, šur tur vēl manāmas veco slūžu atliekas un ozola dēļi, kas izmantoti kanāla sienu stiprināšanai. Kad pērn “Rīgas Apriņķa Avīze” viesojās Ādažos, Elita Pētersona zināja teikt, ka ir tapis kanāla atjaunošanas projekts. Tagad bijušajā plostnieku ciematā Alderi par seno godību liecina vien saglabājušās plostnieku mājas, kurās aizvien dzīvojot vecie šā amata meistari, bet iepretim vienai no ēkām apskatāma būdiņa, kas savulaik atradās uz plosta un bija plostnieka dzīvesvieta vismaz divus mēnešus gadā.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.