Baldones novads laiku lokos (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Četras versijas par nosaukuma izcelsmi

Lai gan vietvārda “Baldone” izcelsme un nozīme nav zinātniski pierādīta, pastāv vairāki varianti. Pirmais un visticamākais ir to saistīt ar purvaino apkārtni. Valodniece Vallija Dambe uzskata, ka vietvārdu ar bal(i), bel(i), bil(i) saknē pamatnozīme saistāma ar jēdzienu “purvs”, “muklājs” vai “purvaina, slapja vieta”. Līdz ar to vietvārdi “Bals”, “Baliņi”, “Balvupe” u.c. savā pamatnozīmē raksturo attiecīgās reālijas atrašanos purvainā vai zemā, slapjā vietā.

Valodnieks Jānis Endzelīns uzskatījis, ka vārds “baldone” ir sens baltu cilmes vārds, kura nozīme mūsdienās ir aizmirsta.

Trešā versija: vārdu “Baldone” var saistīt ar vārdu “baldīt” – ‘stipri sist’, ‘notriekt gar zemi’. Tādā gadījumā Baldone savu vārdu dabūjusi laikposmā no 1100. līdz 1106. vai 1107. gadam, kad Polockas kņazs mēģinājis iekarot Zemgali. Krievi pa Daugavu nonākuši Daugmalē, bet tikuši stipri sakauti un zaudējuši lielu daļu karaspēka. Par šīm cīņām rakstīts arī Nestora hronikā: “В тот же год победила зимигола Всеславичей, всех братьев, и дружины их перебила 9 тысяч.”

Un ceturtā versija atklāj, ka vārda “balduone” sakne ir pazīstama arī citās valodās. Profesors Blese min senlatviešu personvārdu Tālibaldis – ‘tālsitējs’, tātad saliktenis no vārda “baldīt” – ‘sist’. Vācu vārda bald agrākā nozīme – ‘tāds, kas nebaidās, uzdrošinās’, ‘kauslīgs’.

Tas, kāda ir šīs apdzīvotās vietas nosaukuma patiesā izcelsme, acīmredzot paliks noslēpumā tīts. Taču zināms, ka 18. gadsimtā parādās vietu nosaukumi Baldone, Avoti, Dzelzāmurs, Mercendorf, Bahd-Baldone. Baldones miestā bija divdesmit mājas un viena baznīca, 1850. gadā Baldonē ir 145 iedzīvotāji.

No Jaunības avota līdz slavenam kūrortam

Kad pagājušajā gadā, apceļojot Pierīgas novadus, viesojos Baldonē, apskatīju arī kādreizējās sanatorijas ēkas, un vienīgais apzīmējums, kas tobrīd ienāca prātā, ieraugot, kā tagad izskatās slavenā kūrorta teritorija, bija “spožums un posts”. Taču, lai būtu kā būdams, vēstures faktus mainīt nevar, un šogad tiek atzīmēta kūrorta 223. gadskārta. Tiesa, vēstures avoti gan liecina, ka Baldones vārds diezgan bieži ticis daudzināts jau ordeņa laikos sakarā ar sēravotu.

Vēsturiskos dokumentos, kas kādreiz glabājušies Pēterburgas ķeizariskajā bibliotēkā, bijis lasāms, ka 15. gadsimta sākumā pie Baldones sēravota atradies tā sauktais mestra tornis, kur vasarās apmeties Livonijas ordeņa mestrs Bernts fon der Borhs (valdīšanas laiks no 1472. līdz 1483. gadam) ar saviem draugiem un augstākajām amatpersonām – ne tikai lai ārstētos, jo pārsvarā tie bija veselīgi un stipri vīri, bet lai saglabātu spēkus arī vecākos gados. Bruņinieki šo vietu dižodamies saukuši par Jaunības avotu.

Jāpiebilst gan, ka “mestra torņa” atrašanās vieta nav zināma. Iespējams, ka tas atradies aiz Riekstukalna apmēram kvadrātkilometru lielā meža klajumā, no kura tika padzīti vietējie zemnieki. Šajā klajumā ierīkoto medību mežiņu vēlāk nosauca par Mercendarbi (no vācu mercendorf – ‘iznīcinātais ciems’). Baldones Tūrisma attīstības biedrības vadītāja Zane Ulmane gan skaidro, ka šī versija varētu būt radoša interpretācija: “Muižas nosaukumā lietotais dorf – ‘ciems’ vedina domāt, ka vieta jau bijusi nosacīti blīvi apdzīvota vēl pirms muižas izveidošanās, jo visas citas apkārtnes muižas ir hof – ‘sēta’.”

Sēravots palīdz cīņā ar mēri

Atzīmējot kūrorta apaļo gadskārtu, Zane Ulmane savā publikācijā apraksta gan kūrortu un tā izveidošanos, īpaši izceļot pirmo oficiālo kūrorta veidotāju – Fridrihu Georgu fon Līvenu, kuram nākamgad apritēs 270. gadskārta un par kura piemiņu tagad liecina tikai padzisis akmens profils uz senas piemiņas vāzes, kas apskatāma Daugavas muzejā Doles salā, pīšļi Daugavas dzelmē, viņa dibinātais kūrorts un Mercendarbes muiža.

“Kad fon Līvens pēc tēva nāves saņēma mantojumā Līves (Dunhof) muižu, viņš palielināja īpašumus, 1786. gada 11. augustā no Kurzemes hercoga Pētera nopērkot kaimiņos esošo Mercendarbes (Merzendorf) muižu, kā arī turpināja nomāt Baldones muižu. 1795. gadā Kurzemes hercogiste iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā, un nekavējoties tika pieņemts lēmums dibināt Baldones kūrortu, jo sērūdens dziedinošās spējas bija zināmas jau izsenis. Aktīvais Fridrihs Georgs, Baldones muižas nomnieks, kura teritorijā atradās slavenais sēravots, ķērās pie tā labiekārtošanas un izbūvēja jumtu, kas iemūžināts Johana Broces zīmējumā (1795).

Diemžēl sakarā ar Katrīnas II nāvi tajā pašā gadā aktīva kūrorta izveide pierima, bet atjaunojās pēc 1797. gada 5. septembra, kad Pāvils I parakstīja pavēli par kūrorta dibināšanu. Jau 1796. gadā bija sastādītas tāmes, plāni, medicīniskā un apkalpojošā personāla štatu saraksti, tomēr aktīva darbība nenotika un sēravots bija atstāts, kā rakstīts senā ziņojumā, “privātā pieskatīšanā Baldones muižas nomniekam fon Līvenam, kurš to ir apbūvējis saglabāšanai”. Pēc Fridriha Georga nāves 1800. gadā Baldones muiža ar topošo kūrortu tika nodota nomā Bauskas apriņķa bijušajam civilajam gubernatoram Arseničam, bet 1805. gadā – apakšnomā brāļiem fon Korfiem, ar kuru vārdu arī saistās kūrorta tālākā izaugsme.

Starp citu, 18. gadsimta 80. gados, kad Rīgas garnizonā plosījās mēris,  toreizējais ģenerālgubernators Brams uz Baldoni sūtīja ārstēties savus slimos kareivjus un informēja hercogu Pēteri, ka ir spiests izmantot viņa avotu. Pie sēravota tika uzcelta nometne, un daudzi karavīri, dzerdami avota ūdeni, esot izveseļojušies, turklāt apkārtējiem muižniekiem kareivju nometne un pie sēravota atbraukušie slimnieki palīdzējuši tikt pie prāvas peļņas.”