Saulkrasti – gluži kā lente starp jūru un dzelzceļu (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Ienākumu avots – zveja, vasarnīcu izīrēšana, smilšu un akmeņu vākšana

“Katrīnbāde jeb Pabažu jūrmala straujāk sāka attīstīties pēc 1898. gada, kad kronim piederošo muižas zemi sadalīja apbūves gabalos un te tad varēja celt vasarnīcas. Arī vietējie Katrīnbādes zvejnieki vasarās savas mājiņas izdeva vasarniekiem, bet paši mitinājās šķūnīšos un klētīs. Vietējo iedzīvotāju papildu ienākumu avots bija nelielu akmeņu vai grants savākšana pēc vētrām un pārdošana rīdziniekiem, kuri tos bēra ūdensvadu filtros vai nokaisīja ar tiem apstādījumu celiņus. Pabažu muižas zemnieki audzēja arī bites,” par vietējo iedzīvotāju nodarbošanos stāsta Saulkrastu Kultūras centra novadpētniecības speciāliste Dagnija Gurtiņa.

Inteliģences iecienīta atpūtas vieta

1912.gada rudenī kapteinis S. Reisons savas meitas izglītošanai no Rīgas uzaicināja mājskolotāju Olgu Veicmani, taču arī citi vecāki vēlējās savus bērnus izglītot. Tādēļ, bērnu skaitam pieaugot, jau 1913. gada rudenī Pabažos sāka darboties piecklasīga ģimnāzija ar divām sagatavošanas klasēm. 1933. gadā skola pārgāja uz bijušajām doktorāta telpām Pēterupē, kur arī vēl šodien mācās Saulkrastu vidusskolas mazākie skolēni. 1935. gadā Katrīnbādē dzīvoja jau 339 iedzīvotāji. No 1935. gada līdz 1938. gadam “Cepļu” māju šeit nopirka un tajā saimniekoja rakstnieks Vilis Lācis ar saviem vecākiem. Šeit viņš sarakstīja romānu “Zītaru dzimta” (“Vecā jūrnieku ligzda”), garo stāstu “Akmeņainais ceļš”, stāstu “Vanadziņš”, lugu “Kristaps Kaugurs”. Vasarās Pabažu jūrmalā atpūtās arī dzejniece Paulīna Bārda un komponists Jāzeps Vītols.

Vikingu bieds un zvejnieku kolhoza sākums

Īpašs stāsts ir arī par Zvejniekciemu pie Aģes grīvas, kur vienmēr esot dzīvojuši drosmīgi cilvēki, no kuriem, kā vēsta leģendas, baidījušies pat vikingi. Savukārt Aģes upes grīva visos laikos bijusi patvēruma vieta laivām, kuģīšiem un vēlāk – arī lieliem kuģiem. “19. gadsimtā izveidojās arī neliels ciems pie Skultes jūrmalas, kuru apdzīvoja zvejnieki. Zvejniekciema nosaukums tā arī vēlāk radās no iedzīvotāju pamatnodarbošanās – zvejnieku ciems. Uz Skultes muižas zemes dzīvojošiem dzīve bija smaga, jo viņiem nekādi neveicās nodibināt attiecības ar muižu. Cietēji, protams, bija paši,” stāsta novadpētniecības speciāliste.

Pirmās Latvijas Republikas laikā uzplaukumu piedzīvoja arī Skultes Zvejniekciems, kur strauji attīstījās zvejniecība. 1919. gadā nodibinātā Vidzemes jūrmalas zvejnieku sabiedrība Pēterupē 1936. gadā Ernesta Brinkmaņa vadībā tika pārveidota par Skultes zvejnieku biedrību – kooperatīvu “Jūras zivs”. Tajā ietilpa 75 Skultes un 35 Pabažu zvejnieki. Strauji pieauga motorlaivu skaits (1939. gadā bija 40 motorlaivu), radās nepieciešamība pēc lielākas laivu piestātnes. 1937. gadā pēc Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosinājuma sākās pirmās Vidzemes jūrmalas ostas – Skultes ostas – būvniecības darbi. 1939. gadā jaunā osta, kur uzcēla arī zivju pārstrādes fabriku un žāvētavu, tika pabeigta. Pie ostas tika atklāts piemiņas akmens ar uzrakstu: “Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosināta, Jūrniecības departamenta celta, 1937.–1939. gadā tapa Skultes zvejnieku osta.” K. Ulmanis Zvejniekciemu apmeklēja 1937. gadā, kad tika izlemts ieguldīt valsts līdzekļus arī Skultes zvejniekciema izaugsmē.

1956.gadā ekspluatācijā tika nodots arhitektes Martas Staņas projektētais zvejnieku kolhoza klubs ar administrācijas telpām. Jāpiebilst, ka Marta Staņa bija izprojektējusi visu kolhoza “Zvejnieks” teritoriju, taču īstenot paguva tikai divus projektus – divas daudzdzīvokļu mājas un Zvejniekciema vidusskolu.

Novadam – desmit gadu jubileja

Ar dzelzceļa līnijas Rīga–Rūjiena Saulkrastu posma atklāšanu 1934. gadā šeit arvien vairāk ieradās Rīgas inteliģence, kas vēlējās atpūsties klusumā, taču, kā stāsta Dagnija Gurtiņa, diemžēl Otrais pasaules karš novadam un pilsētai radīja ievērojamus zaudējumus. Pēc kara kūrorta dzīve pašos Saulkrastos attīstījās salīdzinoši lēni.

Savukārt novads tā pašreizējās robežās veidojies pakāpeniski, apvienojoties vairākām apdzīvotām vietām Inčupes, Pēterupes un Ķīšupes krastos. 1950. gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus, 1967. gadā – Zvejniekciemu. 20. gadsimta 60. gados Saulkrastu izaugsme bija saistīta ar apbūves gabalu piešķiršanu individuālo ēku celtniecībai, dārzkopības kooperatīvu izveidošanai. Tolaik Saulkrasti attīstījās kā kūrortpilsēta ar vasarnīcu un dārziņu apmetņu apbūves teritorijām, tika izveidotas uzņēmumu atpūtas bāzes, sanatorijas, pionieru nometnes. 70. gados atpūtnieku skaits sezonā aptuveni desmit reizes pārsniedza Saulkrastu pastāvīgo iedzīvotāju skaitu.

Saulkrastu pilsētciemats ar administratīvi teritoriālo iedalījumu saskaņā ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija 1991. gada 14. novembra dekrētu tika pārveidots par Saulkrastu pilsētu ar lauku teritoriju, kad Saulkrasti ieguva pilsētas statusu. Savukārt 2009. gada 1. jūlijā, reorganizējot Saulkrastu pilsētu ar lauku teritoriju, tika izveidots tagadējais Saulkrastu novads.