Menu
 

Liegumu izveidošanai līdzekļi ir, kompensācijām – nav un nebūs? Apriņķis.lv

  • Autors:  Ritvars Raits
Publicitātes foto Publicitātes foto

Pirms nedēļas "Rīgas Apriņķa Avīze" publicēja rakstu par dabas liegumu Garkalnē ar nosaukumu "Emigrācijas iemesls – zaļā vārna?", solot tam turpinājumu. Šis ir solītais turpinājums, kas parāda, cik Latvijā esam naski uz visdažādāko dabas liegumu izveidošanu, tajā pašā laikā aizmirstot par cilvēku – zemes un meža īpašnieku – interesēm.

Publikācijā "Emigrācijas iemesls – zaļā vārna?" bija stāstīts par Voronkovu ģimeni, kuras vienīgais nekustamais īpašums – 12,5 hektāri zemes Garkalnes novadā – tika iekļauts dabas liegumā, tādēļ īpašnieki bija spiesti emigrēt uz Īriju. Voronkovi vēl cer, ka atgūs tiesības saimniekot savā Latvijas īpašumā vai saņems atbilstošu kompensāciju, pretējā gadījumā viņi uz mūžu palikšot svešatnē. Kā izrādās, ļoti līdzīgas problēmas ir nu jau simtiem mūsu valsts iedzīvotāju, kuri dabas liegumu dēļ vairs nedrīkst pilnā apjomā saimniekot savos nekustamajos īpašumos.

Biedrība "Garkalnes meži" gatavojas Eiropas līmeņa tiesvedībai pret valsti

Kā liecina Garkalnes novada pašvaldības mājaslapā atrodamā informācija, dabas liegums "Garkalnes meži" ietekmē 81 fiziskas personas tiesības rīkoties ar sev piederošo nekustamo īpašumu. Ievērojama daļa no viņiem jeb 24 īpašnieki, tostarp arī Voronkovi, lai varētu kolektīvi aizstāvēt savas intereses, aizpērn apvienojušies biedrībā ar tādu pašu nosaukumu kā dabas liegumam – "Garkalnes meži". Biedrības valdes loceklis Aigars Orskis sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" pauda, ka viņa pārstāvētā organizācija šobrīd aktīvi komunicē ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAB): "Mēs vēlamies, lai mums tiktu dota atļauja uz katra īpašuma uzcelt vismaz vienu māju. Mēs nepieprasām, lai mums tiktu dota atļauju mūsu zemesgabalus sadalīt, tikai lai nosaka vietas, kur drīkstētu būvēt. Mēs ceram, mums kaut kur arī nāks pretī, bet to, kā būs, pagaidām nevar zināt. Dzīvosim – redzēsim."

"Šobrīd mēs gaidām atbildi no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM). Tas nekādā gadījumā nav viegls process. Par tirgus vērtību valsts no mums šos īpašumus neplāno atpirkt, jo nav pēc kā vadīties, lai tos pareizi novērtētu. Pēc kadastra datiem, tā zeme faktiski ir bez vērtības. Ceļa vienā pusē atrodas Jāņu ciems, lai gan arī mūsu īpašumi skaitās tajā pašā ciemā. Jāņu ciemā zemes vidējā cena ir 10 eiro par kvadrātmetru. Kad mēs bijām ar mieru savus īpašumus atsavināt par labu valstij par daudz mazāku cenu, par pieciem vai sešiem eiro par kvadrātmetru, tad Dabas aizsardzības pārvalde atbildēja, ka tai nav tādas naudas. Tajā pašā laikā mums ir informācija, ka, piemēram, Zviedrijā tādos gadījumos valsts nekustamos īpašumus atpērk par tirgus cenu. Arī saņemt vietā līdzvērtīgus zemesgabalus pie mums nav iespējams. Jau pirms desmit gadiem, kad es par to interesējos, zinoši cilvēki pateica, ka mēs par kaut ko tādu varam aizmirst – valstij brīvu zemesgabalu vairs nav."

A.Orskis prognozē, ka šī problēma Latvijā tiks risināta vēl ļoti ilgi, turklāt VARAM diez vai ar to tiks galā. Ja tiešām viss attīstīsies pēc tāda scenārija, tad biedrība "Garkalnes meži" ir noskaņota savu taisnību meklēt Eiropas līmeņa tiesā. Ņemot vērā citu valstu pieredzi un praksi, tiesai būtu jāatzīst Latvijas zemes īpašnieku tiesības uz adekvātām kompensācijām. Līdz tam gan, kā lēš A.Orskis, paies no trim līdz pieciem gadiem.

Pašvaldības brīvā zeme – tikai pietuvinātajiem un izredzētajiem?

Pēc publikācijas "Emigrācijas iemesls – zaļā vārna?" ar laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakciju sazinājās Garkalnes novada pašvaldības domes deputāte Inese Andersone, kura pati dzīvo gluži blakus dabas liegumam "Garkalnes meži", tāpēc par šo situāciju ir labi informēta. I.Andersone zemi savam apbūves gabalam iegādājusies ap 2000. gadu. Viņa atceras, ka jau toreiz tikusi brīdināta par to, ka blakus varētu tikt izveidots dabas liegums, lai saglabātu zaļo vārnu populāciju. Deputāte gan nevar apgalvot, ka šis fakts bijis zināms arī pašvaldībai. Andersone uz situāciju ar dabas liegumu skatās no nedaudz cita punkta, pauzdama: "Šeit saduras to zemesgabalu īpašnieku viedokļi, kuriem ir liegums, ar tiem īpašniekiem, kuru īpašumiem lieguma nav. Pēdējie, paļaujoties uz pašvaldībā sniegto informāciju, ka viņiem blakus mūžīgi būs lieguma teritorija un nebojāta daba, ir savus īpašumus iegādājušies par ievērojami dārgāku vērtību, nekā tad, ja šāda lieguma nebūtu."

Deputāte arī uzskata, ka nav tā, ka lieguma īpašniekiem nebūtu iespējas izmantot savu īpašumu, tikai to vajagot darīt gudri. Kā sliktu piemēru Andersone pieminēja gadījumu, kad pašvaldības vadībai īpaši pietuvināti cilvēki lieguma teritorijā iegādājušies angāru. Viņi zinājuši par liegumu būvēt, bet mēģina, apejot likumus, panākt sev labvēlīgākus noteikumus un iegūt atļauju veikt angāra pārbūvi. Ja viņi izvēlētos, piemēram, audzēt tur šitaki sēnes vai turēt bites, iedzīvotāji neiebilstu, bet jauno īpašnieku ideja ir ierīkot vecu SAAB automašīnu klubu. Praktiski – vecu SAAB kapsētu. Tas nekādā veidā nav pieņemams vietējiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo blakus liegumam.

Tomēr pats interesantākais, ko minēja deputāte Andersone, ir fakts, ka tiem īpašniekiem, kuri ieguva zemesgabalus, uz kuriem pēc tam tika uzlikts liegums, vēl līdz pat 2014. gadam bija iespēja tos apmainīt pret pašvaldības maiņas apbūves gabaliem. Cita lieta, ka pašvaldība aktīvi par šo iespēju neinformēja iedzīvotājus… Patiesībā Garkalnes novada pašvaldībai arī šobrīd vēl piederot brīvi apbūves gabali. Protams, Voronkovu ģimenei tāds variants diez vai derētu, jo neizklausās prātīgi mainīt 12,5 hektārus zemes pret vienu apbūves gabalu. Tomēr ļoti aizdomīgi, ka viņiem pat piedāvāts nekas tāds nebija. Vēl vairāk – kā apgalvo Andrejs Voronkovs, kopš dabas lieguma izveidošanas viņš katru gadu vismaz pāris reizes gadā interesējies pašvaldībā par iespēju samainīt zemesgabalus, bet atbilde vienmēr bijusi negatīva – zemes neesot. Ļoti labi Voronkovs atceras 2010. gada sarunu ar būvvaldes speciālistiem, kuri viņam konkrēti pateikuši – Garkalnes novada pašvaldībai brīvas zemes nav. Tiesa, šādas atbildes vienmēr tikušas sniegtas tikai mutiski, rakstiski to apliecināt pašvaldības darbinieki atteikušies.

Ja runā par to, vai Garkalnes novada pašvaldībai toreiz bija brīvi zemesgabali, ir ļoti interesanti papētīt Garkalnes novada pašvaldības domes bijušā priekšsēdētāja Mārtiņa Gunāra Bauzes-Krastiņa amatpersonas deklarāciju. Bauze-Krastiņš savu karjeru pašvaldībā sācis 2005. gadā kā ierindas deputāts. Tobrīd viņam piederēja divi nekustamie īpašumi Garkalnes novadā, kā arī zeme Vecumnieku pagastā. 2019. gadā viņam jau bija 13 nekustamo īpašumu Garkalnes novadā un vēl trīs Jūrmalā. Kā viņš tos ieguvis? No deklarācijas publiskotās daļas grūti secināt, bet pa visiem šiem gadiem kā pirkums norādīts tikai viens darījums. Visražīgākie bijušajam domes priekšsēdētājam bijuši 2015. un 2016. gads, kuru laikā viņš ticis pie astoņiem zemesgabaliem Garkalnē. Deputāte Inese Andersone zināja par gadījumu, kad pašvaldība bijusi ļoti pretimnākoša savam vadītājam, jo samainījusi viņa nekam nederīgo zemesgabalu blakus autoservisam pret ekskluzīvu vietu Mašēnu ezera krastā…

Savulaik pašvaldības zeme dalīta "pa labi un pa kreisi"

Pēteris Salenieks, kurš jau kopš 1984. gada un bez pārtraukuma ir Garkalnes pašvaldības domes deputāta amatā, vēl novembrī telefonsarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" atklāti pastāstīja, kā gadsimtu mijā notika pašvaldības zemes dalīšana: "Ja runa ir par gabaliem [zemes – aut.] tajā laikā, tad es teikšu tā, ka sākumā tā visa štelle nāca no kolhoza "Upesciems". Es pats biju klāt un atceros, ka skolotājiem no purviem kaut kādus gabalus izvilkām ārā. Dalījām pirmām kārtām visiem skolotājiem, inteliģencei, dakteriem, nezinu, vēl kas tādi, kas bija. Otra lieta bija, kas nāca no rajona padomes. Tur bija tādi, kas kaut kad deviņdesmitajos gados vēl deva tos 20 tūkstošus. Un tad bija kompensācija. Atceraties, kad nāca visi likumīgie [zemes – aut.] īpašnieki? Tad visiem kompensēja. Tur, kur bija kaut kas uzcelts uz viņu zemes, kāds bērnudārzs, klubs vai tamlīdzīgi, tad viņiem kompensēja visur kaut kur. Tur pie Jāņu ciema bija armijas bāze [Padomju armijas – aut.], un tad tajā bāzē praktiski deva [zemi – aut.] visiem, kam bija problēmas. Neviens tur negribēja ņemt, tad vēl tā zaļā vārna parādījās, un nevienam neļāva būvēt."

"Ap 2001. gadu mēs tur zemi devām arī mileniuma laikā piedzimušam bērnam – tas bija motīvs tikai, es domāju, kāpēc iedeva, vai arguments. Es pieļauju, ka deva arī uzņēmējiem lieliem, kas tur kaut ko pašvaldībai [palīdzēja – aut.], tad tur bija sponsorēšana, tad bija bārters, jā. Mums jau tad nekā nebija. Tad jau kaut ko mēs mēģinājām. Tad bija sponsori, tad nāca, tad viņi kaut ko darīja. Es atceros, ka Zviedrijas latviešiem, kas mums palīdzēja sagādāt mēbeles un tāfeles skolai, mēs Langstiņos viņiem iedevām apbūves gabalu par to. Tā ka vienmēr bija bārters, tad jau varēja, tad jau nebija nekādu problēmu. Tur jau nebija tā, ka baigi tev nāca kaut kādi svešie, lai pa kaut kādiem blatiem kaut ko dabūtu. Zeme jau nebija tajā brīdī tik svarīga. Bija gudrīši, kas mēģināja kaut kādus purvus nopirkt no īpašniekiem, bija tādi, kas izmantoja kolhoznieku pajas uz zemi – atpirka tās no cilvēkiem.

Bija tie, kuriem vajadzēja kompensēt zemi, viņiem deva lielākus gabalus. Es zinu, ka tur [pie Jāņu ciema] deva visiem. Garkalnes skolas direktoram iedeva zemesgabalu ar kaut kādiem bunkuriem, viņš to nopārdeva un par to naudu uzbūvēja sev māju. Kas tur slikts? Cilvēks visu mūžu nostrādājis novadā, vadījis skolu. Lai viņam tiek! Nekas jau tur labs tajos zemesgabalos pēc armijas nav, nebija arī nekāda prestižā vieta, kā, piemēram, Berģos. Bija tā privatizācija un bija darbinieki, kas tur būvvaldē strādāja un par to bija atbildīgi. Viņi to zemi dalīja pa labi un pa kreisi un paši ko tur paņēma."

P.Salenieks sarunas laikā pieminēja tā laika pagasta padomes priekšsēdētāju un būvvaldes darbinieci, kuriem pēc tādas privatizācijas «puse Garkalnes pagasta piederēja, un visi to zināja, jo tie laiki tādi bija». Ar to gan šoreiz būs par maz, lai viņus šajā publikācijā nosauktu vārdā, jo bijušā pašvaldības vadītāja amatpersonas deklarācijā nav neviena nekustamā īpašuma, bet būvvaldes darbiniecei, kā izrādās, nemaz nav bijis jāiesniedz tādas deklarācijas…

Dabas liegumi tiek veidoti visā Latvijā

Kā izrādās, tieši pēdējo gadu laikā visā Latvijā strauji pieaudzis no jauna izveidotu mikroliegumu skaits, ar ko neapmierināti simtiem meža īpašnieku, jo to dēļ nesamērīgi tiek ierobežotas viņu tiesības rīkoties ar saviem īpašumiem. Mikroliegums nozīmē saimnieciskās darbības aizliegumu mežā, taču ikgadējā kompensācija vairumā gadījumu nesedz ne 3% no vērtības, ko pazaudē īpašnieks lēmuma pieņemšanas brīdī.

Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane sarunā ar "Rīgas Apriņķa Avīzi" pastāstīja, ka vairāk nekā 600 meža īpašnieku pagājušā gada pavasarī parakstīja un nosūtīja vēstuli Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam un tiesībsargam Jurim Jansonam, lūdzot izvērtēt nesamērīgu īpašumtiesību aprobežošanas praksi un pieņemt lēmumus, kas veicinātu sadarbībā balstītu dabas aizsardzību privātos īpašumos. Valsts pārvaldei tiek pārmesta nepieņemama prakse īpašuma tiesību netiešā atsavināšanā, neiesaistot meža īpašnieku korektā komunikācijas procesā, netaisnīgs kompensāciju mehānisms, kas nenodrošina taisnīgu atlīdzību par ierobežojumiem sabiedrības interesēs, valsts politikas trūkums attiecībā uz prioritāri apdraudēto un reto sugu saglabāšanu, kā arī piemērota normatīvā regulējuma neesamība tādām aizsargājamām putnu sugām, kas ik pēc dažiem gadiem maina ligzdošanas vietu.

Liekas neticami, bet, piemēram, mazajam ērglim Latvijā izveidoti veseli 516 mikroliegumi. Lielais mikroliegumu skaita pieaugums esot saistīts ar Latvijas Dabas fonda (LDF) īstenoto LIFE programmas 2,5 miljonu eiro ietilpīgo mazo ērgļu aizsardzības projektu, kura viens no mērķiem ir atrast 500 ligzdu un izveidot tām mikroliegumus. Tajā pašā laikā zināms, ka mazo ērgļu populācija Latvijā ir stabila – aptuveni 4000 pāru, kas ir puse no visas Eiropas mazā ērgļa populācijas. Tādējādi mazais ērglis ir visvairāk izplatītā ērgļu suga Latvijā. Tā nav nedz apdraudēta, nedz reta suga Latvijā. Mazajiem ērgļiem ir tīkamas Latvijas mozaīkveida ainavas, tas ligzdo mežā netālu no meža malas, lai būtu tuvu barošanās vietām – pļavām.

Kā pauda A. Grasmane, Eiropas Komisija izstrādājusi rekomendācijas aizsargājamo teritoriju izveidošanai un pārvaldīšanai, tajās uzsverot sadarbības nozīmi ar zemes īpašniekiem, lai tiktu sasniegti dabas aizsardzības mērķi. Tas darīts tādēļ, ka tieši zemes īpašnieks ir tas, kurš vēsturiski saimniekojis un turpinās saimniekot konkrētajā teritorijā, un no viņa ieinteresētības un attieksmes ir atkarīga dabas aizsardzības mērķu sasniegšana. Latvijā dabas aizsardzības jautājumi ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā, bet, kā uzskata meža īpašnieki, nedz VARAM, nedz Dabas aizsardzības pārvalde problēmas, kas saistītas ar mikroliegumiem, kuri ir ārpus aizsargājamām teritorijām, nerisina vai dara to ļoti nesekmīgi. Sevišķi zemā līmenī esot komunikācijas veidošana ar īpašniekiem, jo vai nu nav vispār, vai ir tikai formāla sarakste, turklāt meža īpašnieka viedoklim lēmuma pieņemšanā praktiski nav nozīmes. Meža īpašnieki to dēvē par praksi, kāda varētu būt raksturīga tikai totalitāram režīmam – vara var atnākt un bez ierunām atņemt to, kas pieder tev. Demokrātiskā sabiedrībā šādai praksei nebūtu vietas…

Kā piemēru salīdzināšanai Aiga Grasmane minēja dzelzceļa infrastruktūras projektu Rail Baltica: "Ja sabiedrības interesēs top liels projekts, tad tur nezin kāpēc valsts korekti atpērk no cilvēkiem zemi par tirgus cenu. Tajā gadījumā tā sistēma ir sakārtota. Ar mazo ērgli ir pavisam citādi, jo pirmām kārtām apšaubāmi, ka tas projekts ir sabiedrības interesēs, jo šie putni mums ir katrā pļavā. Ja runājam par zaļo vārnu, kas tiešām ir rets putns, tad varbūt jādara tā, kā tas notiek normālā sabiedrībā? Ja valstij vajag privātpersonas īpašumu vai tā negrib, ka cilvēks tur saimniekotu, tas ir taisnīgi jākompensē, un viss! Ir jābūt normālam piedāvājumam. Mums pagaidām dominē nerēķināšanās ar cilvēkiem, neesam vēl tikuši vaļā no tādām padomju metodēm…"

Šīs publikācijas tapšanas laikā ar autoru sazinājās Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki, kuri ļoti vēlas paust savu viedokli. Protams, jāuzklausa arī ornitologi, kuri šajā situācijā varētu būt nonākuši tādā kā ķīlnieku lomā, jo putni ir jāaizsargā, bet pašiem jāaizstāvas pret neapmierinātajiem zemes īpašniekiem. Jācer, ka zemes īpašnieki jau būs saņēmuši atbildes no valsts augstākajām amatpersonām, tiesībsarga un VARAM, tāpēc šim problēmrakstam noteikti būs vēl viens turpinājums…

Iepriekš:
Emigrācijas iemesls – zaļā vārna?

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.