Menu
 

Vai un ko zvejosim turpmāk? (turpinājums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis, publicists
Pēc datiem, zvejnieku zaudējumi ir lieli, un, ja uzskaitītu katru piekrastē zaudēto zvejas rīku un neiegūto lomu, visticamāk, tie būtu daudz lielāki. Foto – Gita Memmena Pēc datiem, zvejnieku zaudējumi ir lieli, un, ja uzskaitītu katru piekrastē zaudēto zvejas rīku un neiegūto lomu, visticamāk, tie būtu daudz lielāki. Foto – Gita Memmena

“Mencas apēd mazās zivis, kas neapēd zooplanktonu, un tas tīra jūru” – tāds ir pamatojums Pasaules Dabas fonda (PDF) aicinājumam iedzīvotājiem pavisam atteikties no mencām savā ēdienkartē. To, vai sauklim “Lai jūra čum un mudž” ir arī zinātnisks pamats, devāmies noskaidrot uz Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātnisko institūtu BIOR.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vai būs zivju krājumi rūpnieciskai zvejai?

Lūk, Zivju resursu pētniecības departamenta vadītāja Didža Ustupa viedoklis: “Saukļa zinātniskums, ja tā varētu teikt, ir “ekosistēmas pieejā” problēmai. Proti, ja ir daudz mencu, tās apēd reņģes un brētliņas, kas tādēļ jūrā samazinās un nevar vairs apēst zooplanktonu. Atgādināšu, ka 70.–80. gados bija daudz mencu un maz brētliņu. Taču, ja brētliņu ir daudz, tās apēd mencu ikrus, un mums jāsaprot, ka nekad nebūs tā – daudz mencu un daudz brētliņu. Turklāt klimats pēdējos gados ir daudz labāks brētliņai, nevis mencai.

Taču spriedumos un uzsvērumos ir jāievēro arī noteiktas konsekvences. Zinātnieki nekad nav teikuši, ka mencas Baltijas jūrā izmirst. Viņi ir norādījuši uz gadu gaitā samilzušu problēmu – menca Baltijas jūrā ir ļoti sliktā stāvoklī. Un šeit mēs redzam, ka katrs mencu aizstāvis runā no savas pozīcijas, vēloties ar dažādiem menedžmenta pasākumiem atjaunot mencu krājumus Baltijas jūrā.

Pašlaik ir skaidri zināms, ka tradicionālās austrumu mencas nārsta vietas Gotlandes ieplakā nav aktīvas, bet pie Bornholmas salas nārsts notiek un zivju krājumu papildināšanās ir laba. Atzīmēšu, ka 80% mūsu zvejnieku mencu tiek nozvejotas tieši Polijas ūdeņos.

Ko šajā situācijā var līdzēt mūsu zivju audzētavas? Saprotams, ka ne jau mencas tur izaudzēt. Ik gadu Latvijas lašupēs (Ventā, Gaujā un Daugavā) izlaižam aptuveni 600 000 lašu mazuļus (Salacā notiek lašu dabīgais nārsts), Daugavā un Pierīgas ezeros tiek ielaisti arī zandartu mazuļi, un ar laiku tie nonāk mūsu piekrastnieku tīklos.

Patiesība ir tā, ka rūpnieciskajā zvejā Rīgas jūras līcī galvenā ir un būs reņģe un brētliņa. BIOR dati rāda, ka 90% kopējā loma piekrastes zvejā Rīgas līcī veido reņģes nozveja. Par laimi, brētliņu krājumi ilgstoši ir labā stāvoklī, un arī līča reņģu krājumi šobrīd ir vieni no labākajiem.

Diemžēl menca sava izskata dēļ pēdējos gados jau ieguvusi nosaukumu “kaulainā”. Šogad, pirmajā pusgadā Latvijas zvejnieki nozvejojuši aptuveni 20% no savas gada kvotas – mencas ir mazas un vājas. Turklāt roņi ne tikai apēd mencas fiziski, bet arī pārnēsā parazītus – aknu tārpus. Tārpi no roņa nonāk ūdenī, tos apēd vēzīši, kas ir brētliņu barība, un mencas, barojoties ar brētliņām, savās aknās uzkrāj šos parazītus. Tādēļ viņām nav enerģijas augt, un mencas nīkuļo jau vairākus gadus.

Te nonākam pie galvenā secinājuma: zvejnieks jūrā vairs nav situācijas noteicējs. Tā tas bija pirms 10 gadiem, kad cilvēks izzvejoja visu, kas kust. Šobrīd zivju krājumu ietekmē vide, kas nav labvēlīga ne mencai, ne cilvēkam. Ja tagad kāds jūsmo par mencu aknām, tad tas ir neprāts. Tomēr zivju nozīme mūsu pārtikā nebūt nav mazinājusies.

Un bažām nav pamata – reņģu ieguve šogad ir laba. Līča rietumu rajonā maijā nozvejota pat visa stāvvadu sezonas norma. Tiesa, kilograms reņģu Rīgas Centrāltirgū maksā no 70 centiem līdz 1 eiro, turpretī zvejniekam tās jāatdod par 13–15 centiem. Ar šādu iepirkuma cenu piekrastes zvejniekiem varbūt iztikai pietiek, taču attīstība par tādu samaksu nav iespējama. Ilgstošais, valdošais austrumu vējš stipri ietekmējis nozveju Ziemeļkurzemes piekrastē, arī Vidzemes jūrmalā, kur laikapstākļi neļauj sasniegt tik labus rezultātus kā 2018. gadā.”

Pēdējos gados Latvijas piekrastes ūdeņos masveidā ienākuši jūras grunduļi. Izrādās, tos var zvejot, jo šīs zivis labi pērk Ukrainā un Baltkrievijā. Foto – Roalnda Ķirša privātais arhīvs

Zivis un nepiesātinātās taukskābes – smadzenēm un veselībai

Seniori droši vien atceras “zivju dienas” ceturtdienās, un arī sajūtas no agrās bērnības pēc “vienas ēdamkarotes” zivju eļļas. Kādēļ tomēr ir vērts lietot zivis mūsu ikdienas uzturā?

Profesors Mihails Kraufords (Michael Crawford) no Lielbritānijas, kurš 1972. gadā atklāja Omega-3 taukskābju nozīmi smadzenēm, ko vēlāk atbalstīja ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija un Pasaules Veselības organizācija, apraksta šādu barības ķēdi:

“Dzīvība uz Zemes ir no jūras, tādēļ attīstījusies arī barības ķēde un barības vielu pārnese no mazākajiem organismiem uz lielākajiem. Vienšūnas planktoniskās aļģes apēd mazāki vēzīši, un tos pēc tam apēd lielāki vēzīši, ko tālāk ēd zivis. Šī barības ķēde ir attīstījusies aptuveni 800 miljonus gadu. Tā ir ķēde, kurā barības vielas, ieskaitot taukus jeb nepiesātinātās taukskābes, pārvietojas no zemākiem organismiem uz augstākiem… līdz cilvēkam.”

Nepiesātinātās Omega-3 taukskābes ir nepieciešamas, lai mūsu organisms normāli attīstītos un funkcionētu. Mūsu smadzenēm visvairāk ir nepieciešama dokozaheksaēnskābe (DHS) un eikazopentaēnskābe (EPS); tie ir tauki, precīzāk, taukskābes, kas cilvēka organismā pašas neveidojas, bet mēs tās varam tiešā veidā uzņemt ar zivīm. DHS ir strukturāli tauki, kas veido mūsu smadzeņu pelēko vielu. Mūsu smadzenēs DHS veido aptuveni 97% no kopējā Omega-3 daudzuma.

Visvairāk Omega-3 taukskābju ir svaigos zivju ikros, siļķēs, lašos, zušos, sīgās un citās taukainās zivīs. Turklāt jūras zivis satur vairāk Omega-3 nekā saldūdens zivis, tomēr arī saldūdeņos jau no aizlaikiem ir līdzīga barības ķēde. Profesors Kraufords uzskata, ka atgriešanās pie zivju ēšanas samazinātu mentālo saslimšanu skaitu pasaulē. Omega-3 deficīts mātes ēdienkartē var izraisīt samazinātu jaundzimušā svaru un nepietiekamu smadzeņu attīstību, kas tālāk izraisa ierobežotas cilvēka izziņas spējas.

 Lūk, cik vērtīgas ir zivis! Ne velti Lībiešu krastā vai ik sētā goda vietā ir jūras veltes, un lībiešu kultūrtelpa, kas iekļauta Latvijas Nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, ar savām daudzveidīgajām – arī zivju kulinārijas – tradīcijām ir pelnījusi tikt iekļauta UNESCO Nemateriālā mantojuma sarakstā.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.