Menu
 

Baltijas jūra ir pārmēslota! Kā dzīvot tālāk? (turpinājums) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis, publicists
Jūrā mītošajiem dzīvniekiem bīstama ir mikroplastmasa, kas rodas, sadaloties plastmasas atkritumiem. Foto: Normunds Smaļinskis Jūrā mītošajiem dzīvniekiem bīstama ir mikroplastmasa, kas rodas, sadaloties plastmasas atkritumiem. Foto: Normunds Smaļinskis

Baltijas jūra tiek uzskatīta par jaunu jūru, jo tās ģeoloģiskā vēsture ir salīdzinoši īsa. Šajā vēsturiskajā laikaposmā tā izgājusi gan saldūdens, gan jūras, gan arī iesāļūdeņu fāzi. Pašos pirmsākumos, ap 14 000.–10 300. gadu pirms mūsu ēras, bija Baltijas ledus ezers - iesāļūdeņu un saldūdens baseins. Pirmās šeit sastopamās zivju sugas tolaik bija sīga, zaķzivs, salaka, respektīvi – aukstummīlošas sugas.

Raksta sākums pieejams šeit.

Tīrumi jāmēslo ar prātu

Vai varam, pie jūras dzīvojot, it kā ļauties pašapmānīgam mieram, uzzinot, ka Pasaules Dabas fonds secinājis – tieši saldūdeņos bioloģiskā daudzveidība samazinās aptuveni divreiz ātrāk nekā uz sauszemes vai jūrās un okeānos?

Latvijā vēl arvien ir daudz mājsaimniecību, kas nav pieslēgtas centralizētajai kanalizācijai. Caur grāvju labirintiem šie notekūdeņi nonāk līdz upēm, ezeriem un citām ūdenstilpēm, kur kļūst par barību aļģēm, niedrēm un ūdenszālēm. Līdzīgi notiek arī ar lauksaimniecības mēslojumu – kā dabīgo, tā mākslīgo –, kas ar gruntsūdeņiem un lietusūdeņiem aizplūst arī līdz jūrai, vairojot šo mēslojuma "zupu" piekrastē – tā aizaug (īpaši jūrmalās, kur ir palieņu pļavas!), kļūst dūņaina un smirdīga.

Biedrība "Zemnieku saeima" ir izstrādājusi ieteikumus efektīvai un videi draudzīgai kūtsmēslu apsaimniekošanai, kuros norādīts, ka mēslojuma izkliedei vislabvēlīgākais ir mitrs, mākoņains un vēss bezvēja laiks. Jāņem vērā, ka augsne nedrīkst būt sasalusi, pārklāta ar sniegu un pārlieku mitra. Tāpat jāizvairās no kūtsmēslu izkliedes lietusgāžu laikā, kad pastāv noteces un izskalošanās risks. Uzskatāma laikapstākļu un tehnoloģijas izvēles ietekme uz augu barības vielu zudumu intensitāti redzama tīmekļvietnes www.biocover.dk sadaļā "Counseling" – "The Alfam model". Tajā apkopoti dati no vairāk nekā 2000 dažādiem mērījumiem, tāpēc ticamība ir augsta. Projekta "GreenAgri" realizācija notiek saskaņā ar HELCOM konvenciju par fosfora un nitrātu piesārņojuma samazināšanu Rīgas līcī un Somu līcī, sadarbojoties Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kamerai un mūsu "Zemnieku saeimai".

Kas bīstamāks – ķīmiskie ieroči vai aļģes?

Nevienam vairs nav noslēpums, ka pēc Otrā pasaules kara Baltijas jūrā tika nogremdēts 317 000 tonnu ķīmisko ieroču. 1945. gadā, karam beidzoties, sabiedrotie vienojās ķīmiskos ieročus sakraut trofeju kuģos, izvest tos Baltijas jūrā, kur lielāks dziļums (119–129 metri), un noslīcināt. PSRS militārā vadība 30 000 tonnu nogremdēja starp Kristiansenas salu un Bornholmu, bet vēl 5000 tonnu apglabāja aptuveni 70 jūdžu uz dienvidrietumiem no Liepājas. 1948. gada jūlijā tālaika PSRS iekšlietu ministrs pilnīgi slepeni rakstīja ziņojumu Staļinam, kurā bija norādīts, ka trīs zvejas kuģīši zvejojuši 70 jūdžu uz rietumiem no Klaipēdas un no aptuveni 120 metru dziļuma kopā ar zivīm uz klāja izcēluši 250 kilogramu smagu vācu aviācijas ķīmisko bumbu, kas pielādēta ar iprītu. Dažas dienas vēlāk uz Liepājas pilsētas slimnīcu aizveda deviņus zvejas kuģa "Bauska" vīrus, un visas pazīmes liecināja, ka viņi ir saindējušies ar iprītu.

Kuģu vecākais mehāniķis Uldis Mačs tos laikus atceras labi: "Septiņu stundu gājienā no Liepājas 112. kvadrātā pie Gotlandes ieplakas bija īstās mencu vietas. Oh, kas tur bija par mencām! Mēs to vietu saucām par iprīta placi, jo tur bija noglabāts iprīts – koka kastēs sakrāmētas stikla pudeles ar iprītu. Tie, kas pirms mums tur zvejoja mencas, izzvejoja arī iprīta pudeles, saturu lēja laukā, jo pudeles bijušas foršas. Vairāki saindējās un nomira, citi saindējās, bet palika dzīvi. Iprīta placī viss bija ar traļiem izvagots, dēļi vien nāca ārā."

Tātad jūra ir pārbarota! Ne tikai ar lauksaimniecības mēslojumu un cilvēku pašu mēsliem, kas veicina aļģu augšanu, bet arī ar militāro ķīmiju. Ja raugāmies aerofoto, Baltijas jūra ir pārpilna zaļo aļģu lēveru. Piemēram, pērn Polijā aļģu ziedēšanas laikā tika slēgtas 50 pludmales. Patiesībā tur ziedēja mūsu mēsli! Aļģēs tika konstatēti toksīni, kas varēja radīt veselības problēmas pludmaļu atpūtniekiem. Tiesa, Latvijas Hidroekoloģijas institūta vadošais pētnieks Juris Aigars mierina, ka mūsu krastu tuvumā tieši indīgās aļģes vēl nav novērotas. Taču gadījumi, kad bērni gūst smagus apdegumus ar viltus dzintaru – iprītu –, ko atrod krastā, tomēr nav retums.

Pasaules Dabas fonda vēstniece Elīna Kolāte ir skarba: "Diskutējot par jūras stāvokli, bieži vien ļaudis saka, ka mums nu gan tur nevajadzētu neko sevišķi labot, jo īstie vainīgie ir dāņi ar savām cūku fermām un poļi ar savu milzīgo lauksamniecību. Tā ir – kopumā Latvijas devums Baltijas jūrai tiešām ir neliels, bet tas, ka aizaug mūsu ezeri un upes, kuriem neviens polis klāt nav stāvējis, un tas, ka tur izzūd sugas, kuras liecina par tīriem ūdeņiem, nozīmē, ka mūsu saimniekošana nav ilgspējīga. Neviens cits te nav piemēslojis, tikai mēs paši!"

Tomēr jūras aļģes nebūt nav tik mazvērtīgas. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs informē, ka biedrības "Partnerība laukiem un jūrai" vadītāja Ilze Turka ir apkopojusi ziņas par zivsaimniecības vietējās rīcības grupas īstenoto projektu "Jūras aļģu sanesumu izvērtēšanas un apsaimniekošanas plāna izstrāde Latvijas piekrastē": "Katru gadu visā Baltijas jūras piekrastē tiek izskalotas jūras aļģes, veidojas jūras aļģu sanesumi, kas ietekmē pludmales apmeklētāju komfortu – tās izdala nepatīkamu smaku, pārklājot piekrastes seklūdens daļas. Izskalotās aļģes traucē ieiešanu jūrā, rada nepievilcīgu piekrastes ainavu, tādējādi atbaidot no pludmales atpūtniekus."

Ko dos piekrastniekiem šī iniciatīva? Pirmkārt, tiks apkopotas ziņas par jūras aļģu sanesumu daudzumu konkrētās vietās. Otrkārt, tiks apzinātas jūras aļģu savākšanas un apsaimniekošanas iespējas, dodot jaunas iespējas arī saimnieciskajai darbībai, jo jūras aļģes lieti noder tautsaimniecībā.

Cilvēkiem ir jāapzinās, ka, pat īstenojot pasākumus jūras vides stāvokļa uzlabošanai, izmaiņas Baltijas jūrā notiek lēni, var paiet pat 50 gadu, līdz tiks sasniegts vēlamais jūras vides stāvoklis – tā atzīts iepriekš minētajā VARAM novērtējumā.

Atkritumu monitorings ar grunts trali

Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) līdz šim plašākai auditorijai bija pazīstama kā vecākā jūras pētnieciskā organizācija pasaulē, kuras galvenais izpētes objekts bija zivis Ziemeļu puslodē. Nu tā ķērusies klāt Baltijas jūras atkritumu monitoringam, izmantojot grunts traļus. Tā iespējams uzskaitīt jūras dibenā nokļuvušos atkritumus, kuri būtiski ietekmē jūras ekosistēmu. Zivju barošanās pētījumi liecina, ka zivju kuņģos arvien biežāk sastopami dažādi plastmasas gabali, gumijas, koki un plastmasas maisiņu paliekas.

Cik tad netīra ir mūsu jūras grunts? Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta «BIOR» Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups rezumē, ka no kopējām 265 atkritumu vienībām tikai ļoti neliela daļa bijusi saistīta tieši ar zvejniecību – trīs reizes uzskaitīti noplēstu tīklu vai traļu gabali, viens zvejnieku zābaks un viens cimds. Viss pārējais nāk no piejūrā dzīvojošajiem un pludmalē zvilnošajiem atpūtniekiem – plastmasas maisiņi, celofāna plēves, iesaiņošanas lentes, sintētiskās troses un daudz kas cits. Tāpat jūrā mītošajiem dzīvniekiem bīstama ir mikroplastmasa, kas rodas, sadaloties plastmasas atkritumiem, tās ir arī mikropērlītes, ko izmanto veselības, skaistumkopšanas, kā arī higiēnas produktos.

Vides izglītības fonda kampaņa "Mana jūra", kuras ietvaros tiek veikts pludmaļu atkritumu monitorings, pērn saņēma Baltijas jūras fonda galveno balvu. "Zaļās ekspedīcijas" gar 500 kilometru garo Latvijas jūras krastu atvēra acis ne tikai zaļi domājošajiem, lai aktivizētu cīņu par depozīta sistēmas ieviešanu mūsu valstī, jo jūras mala burtiski smok stikla un PET pudeļu drazā.

"Ciemiņ, ja tu vēlies, lai tevi sagaida ar smaidu, neesi sušķis!" piejūras atpūtniekus uzrunā vides žurnāliste Anitra Tooma. Savukārt portāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins rosina cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanu tvert filosofiski pragmatiski: "Līnija, kurā jūra sastopas ar krastu, ir savdabīga dzīvības un radīšanas kvintesence – tā nekad nav tāda pati kā vakar. Ejot simto reizi vienā un tajā pašā vietā, tu vienmēr ieraudzīsi citādākus izskalojumus, sanesumus, apledojumus un smilšu valnīšus, krasta līnija nemitīgi mainās un rada jaunu pasauli tās acumirklīgajā neatkārtojamībā. Reizēm to iztraucē zemē nomests polietilēna maisiņš vai pudele. Bet to taču var pacelt, vai ne?"

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.