Atkritumu šķirošanas zaļie ieguvumi (turpinājums) ^{Apriņķis.lv}

Labā prakse – kompostēšana

Kā stāsta biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs Jānis Brizga, kompostēšana Latvijā ir plaši pielietota metode. Pirms vairākiem gadiem Latvijas Universitātes veiktā pētījumā 43% cilvēku apgalvojuši, ka kompostē bioloģiskos atkritumus. Rīgā tādu bija 20%, un, protams, ka kompostētāju īpatsvars lielāks ir laukos. Vēl secināta sakarība, ka, jo vairāk cilvēku ir ģimenē, jo aktīvāk tiek izmantota kompostēšana.

Komposts ir ne tikai labs veids, kā tikt vaļā no sadzīves bioloģiskajiem atkritumiem, bet arī veids, kā tikt pie resursa, ko visplašāk izmanto par augšanas substrātu augiem, auglīgu augsni topošajā vai esošajā dārzā, zālienā, grāvju nogāzēs vai citur. Jau pieminētajā pētījumā VARAM mājaslapā izpētīts, ka tirgus cena par tonnu komposta var būt no viena līdz 60 eiro, par ekskluzīvu materiālu var maksāt pat vairāk. Šāda ražošana lielākos apjomos gan ir pa spēkam tikai nopietniem atkritumu apsaimniekotājiem, kas var profesionāli kompostēt savāktus lielākus apjomus.

Praktiskās pieredzes stāsti

Kompostēšana mājas apstākļos saistās ar sākotnējām grūtībām. Parasti tiek minēta iespējamā smaka, grauzēju un kukaiņu nevēlama piebarošana un savairošana. Kā gan ar kompostēšanu ikdienas praksē klājas cilvēkiem, kuriem darbs un intereses saistās ar vides lietām?

Latvijas Dabas fonda direktors Ģirts Strazdiņš savas mājas pagalmā izmanto saimniecības veikalā pirktu speciālu kompostēšanas konteineru, kuram ārpusē ir nepieciešamie aerācijas jeb vēdināšanas caurumi, caur kuriem netiek klāt grauzēji. Ģirts stāsta, ka ir grūti panākt kārtīgu atkritumu sadalīšanos, jo tie parasti ir slapji un salīp, traucējot gaisa piekļuvi, un sadalīšanās procesi nereti aiziet nevēlamajā bezskābekļa sadalīšanās procesa virzienā.

Lai panāktu labu sadalīšanos, ir stipri jāpiedomā pie secīgas kārtu likšanas, vēlams, lai ir kādas mazāk blīvas kārtas, piemēram, smalki zari. Bet tie savukārt lēnāk sadalās un var vēlāk traucēt  komposta pārvietošanu un izmantošanu. Parasti sanāk tā, ka bioloģiskie atkritumi tiek uz kādu laiku atstāti konteinerā kompostēties un tad tiek pārvietoti uz dārzu un pierakti. Pa virsu var uzstādīt ķirbi vai kādu citu augu, kuri to augstu novērtēs.

Jānis Brizga ierīkojis kompostēšanas konteineru dzīvokļu mājas pagalmā Pārdaugavā. Tas nav nekāds īpašs konteiners ar speciāliem caurumiem, kas būtu nepieejams grauzējiem, bet žurku problēma tā apkārtnē nav novērota, varbūt tāpēc, ka pagalmu kontrolē kaķi vai arī kādu citu iemeslu dēļ. Konteiners stāv tuvu pie kaimiņu īpašuma žoga, tāpēc bijušas bažas, ka kaimiņi protestēs, bet smakas tas nerada un kaimiņus neuztrauc.

Arī Jānis uzsver, ka izmestie bioloģiskie atkritumi pārāk labprātīgi paši nesadalās, tiem ir tendence sagulties blīvā masā. Kādā bioloģisko līdzekļu veikalā turpat Pārdaugavā Jānim izdevies atrast labu kompostēšanas līdzekli, kas tiek atšķaidīts ar ūdeni, un pareizās baktērijas saturošais šķidrums vismaz reizi sezonā tiek uzliets uz atkritumiem, kas ievērojami veicina to sadalīšanos. Lietojot kompostēšanas metodi, rodas pieredze, kādi produkti sadalās ātrāk un vieglāk, kādi ne. Piemēram, izcili stūrgalvīgi ir avokado kauliņi un arī mizas. Tie ilgu laiku spēj saglabāties sākotnējā izskatā par spīti apkārtējās vides, baktēriju un slieku pūliņiem.

Lai gan vides jautājumi ir Jāņa Brizgas profesionālās, zinātniskās un sabiedriskās darbības pamatā, viņš uzsver, ka nelolo ilūzijas, ka pārzina visus sarežģītos procesus, kas notiek kompostēšanas konteinerā, un pieļauj, ka ir svarīgas arī nianses, lai samazinātu videi kaitīgu gāzu, kā metāns, izdalīšanos kompostēšanās laikā.

Vides žurnālistei Anitrai Toomai ir ilgstoša pieredze, mēģinot kompostēt pārtikas atkritumus gan savā dzīvoklī, gan lauku mājas teritorijā. Lielākā problēma kādreiz kompostējot pārtikas atkritumus komposta kastē turpat dzīvoklī bijusi nevis smaka, bet gan augļu mušiņas, kurām komposts ļoti paticis, bet pēc paēšanas tās devušās pasēdēt uz dzīvoklī pieejamajām virsmām. Ne velti augļu mušiņas izmanto ģenētiskos pētījumos – tām nepieciešama tikai barība un siltums, un šādos apstākļos tās vairojas ļoti ātri.

Tā kā biežāk Anitra uzturas lauku mājā, pārtikas atkritumus viņa ved turp, kur āra teritorijā parastās plastmasas kastēs ar apakšā ierīkotiem caurumiem sliekas čakli pārstrādā atkritumus kompostā. Kastes nav lielas, un pa ziemu viņa tās ienes siltākā vietā, kur tās neizsalst un sliekas saglabājas pie labas veselības. Ja kastes jāmaina, tur, protams, jau jāieliek substrāts ar sliekām.

Arī Anitrai ir pazīstama problēma ar pārtikas atkritumu sablīvēšanos, kas traucē piekļūt gaisam un nepatīk sliekām. Saimniecības veikalā savulaik gadījies par apmēram 30 eiro nopirkt rīku ar spirāliskiem zariem, ko viņa nodēvējusi par skrūvdakšu. To iedurot kompostā, pagriežot un paceļot izdodas teicami izveidot ejas kastes satura aerācijai. Vēl šis instruments tiek izmantots nezāļu izcelšanai, kurām ir garas saknes.

Papildus Anitra iesaka veidot kārtas ar kūdru, kas palīdz tikt galā ar sasēšanos un slapjumu. Šādi pieskatīti, pārtikas atkritumi pārvēršas augsnē mēneša laikā, slikta smaka nerodas. Anitra saka, ka piedomājot ģimene var ietaupīt aptuveni 100 eiro gadā uz sadzīves atkritumu izmaksu rēķina.

Jāatzīmē viena praktiska pārtikas atkritumu problēma – to pārvietošana mājas apstākļos, ņemot vērā, ka tie parasti ir slapji vai vismaz mitri. Vienreizēji plastmasas maisiņi nav labākais veids. Labāka izvēle ir papīra turzas, bet, ja atkritumi ir slapji, vai nu uz to izmešanas vietu jāskrien diezgan ātri, vai arī maisiņiem jābūt visai izturīgiem. Lai iznestu bioloģiskos atkritumus ārā uz kompostu, ideāli tos nest spainītī vai bļodā, bet trauki jāmazgā un jāatrod glabāšanas vieta.

Kompostēšanai mājas apstākļos ir būtiskas priekšrocības – nav nepieciešamība pēc uzglabāšanas konteinera, kur atkritumi glabājas, pirms tos izved. Šāds pārtikas atkritumu uzglabāšanas konteiners ir sarežģītāks par parasto – tam jābūt slēgtam, bet vēdināmam, un, savācot saturu, tas būtu jānomaina pret tīru konteineru. Tātad šādu atkritumu apsaimniekošana ir acīmredzami sarežģītāka, dārgāka un arī palielina transporta izmešus.

Ekonomikā par resursu klasiski uzskata četras lietas – dabas resursus, darbu, kapitālu un uzņēmējspējas. Aprites ekonomika atkritumus skata kā dabas resursu – lai arī pārveidotu un izmantotu, bet atgriežamu apritē un aizvien izmantojamu. Ir autori, kuri par ekonomikas piekto resursu uzskata arī zināšanas un iemaņas. Lai arī tas būtu klasificējams kā atsevišķs resursa veids, vai to varētu skatīt piederošu pie darba vai tā augļiem – tam ir milzīga loma nepieciešamajās pārmaiņās, lai padarītu atkritumu apsaimniekošanu efektīvāku gan rūpnieciskā, gan mājsaimniecības līmenī.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.