Menu
 

Globālā un lokālā plastMASA (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Arnis Švānfelds
Bojā gājusi vārna ar aptinušos maisiņu. Foto – Ruslans Matrozis Bojā gājusi vārna ar aptinušos maisiņu. Foto – Ruslans Matrozis

ka mūsu putnus plastmasas atkritumu problēma neskar? Ornitologs Ruslans Matrozis gadu gaitā regulāri apmeklējis Rumbulu, kur vērojis putnus sadzīves atkritumu poligonā, ko pašlaik apsaimnieko uzņēmums “Getliņi EKO”, bet viņa teiktais noteikti attiecas uz visiem sadzīves atkritumu poligoniem. Tajos labi redzams krīžu un politisko lēmumu iespaids.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Pasaules problēmu atbalss Latvijā

Aptuveni līdz 2008. gadam, kad veikalos bija pieejami bezmaksas maisiņi, viņš novērojis sevišķi daudz putnu, kuri nebija tikuši galā ar izvirzīto uzdevumu – izvilkt no atkritumos izmestā maisiņa pārtikas paliekas, nekaitējot sev pašam. Tipiski ir gadījumi, kad kaijas pamanās aptīt maisiņu ap kāju vai kaklu. Labi, ja paveicas atbrīvoties no maisiņa, sliktāk, ja putns ar šo apgrūtinājumu ieķeras koka vai krūma zaros, jo šādā gadījumā rezultāts parasti ir letāls.

Raksta autoram pašam 2000. gadu sākumā Daugavā pie Rīgas HES ziemā gadījies redzēt lidojam sudrabkaiju ar bezmaksas “Rimi” maisiņu ap kāju. Tā nolaidusies Dārziņu attekā, bet, paceļoties atkal spārnos, maisiņš bija piesmēlies ar ūdeni un kaija lidoja ar lielām grūtībām. Šādu vieglu laupījumu ieraudzīja jūras ērglis un uzbruka kaijai. Pēdējā brīdī tai izdevās izvairīties – ērglis ar nagiem ieķērās maisiņā un to saplēsa –, un iesmeltais ūdens izlija. Nu jau ar tukšu maisiņu pie kājas kaijai izdevās izmukt. Taču ne vienmēr putniem šādi veicas, un ticams, ka liela daļa putnu, kas sapinušies maisiņā, aiziet bojā.

Ruslans Matrozis novērojis arī vistu vanagu, kas lidojis ar šādu maisiņu pie kājas. Gadās sapīties arī vārnām, tomēr tās ir veiklākas, un lielākā daļa putnu parasti atbrīvojas, tomēr kādai arī nepaveicas. Pašlaik, kad maisiņi pieejami tikai par maksu, to radīto problēmu putniem Ruslans nevērtē kā lielu, tomēr tā aizvien pastāv. Cilvēkiem, kuri joprojām maisiņus izmet atkritumos, viņš iesaka tos vismaz pārplēst vai pārgriezt maisiņa rokturus. Tas būtiski samazina iespējas putnam sapīties maisiņā.

Tāpat Ruslans Matrozis regulāri skaitījis putnus jūrā un iekšzemes ūdeņos, un arī šeit manāma plastmasas, sintētisko materiālu ietekme. Vēl putnus apdraudošs atkritumu veids ir makšķerauklas un tīkli, ko noteikti nevajadzētu atstāt dabā, jo tajos sapinas ūdensputni, ieskaitot gulbjus. Ruslans uzskata, ka vēl Latvijā ir ticama plastmasas atkritumu ietekme uz ūdensputniem, ieskaitot tos, kuri barojas nirstot un savācot barību no ūdenstilpes dibena. Iespējams, ar plastmasas atkritumu uzkrāšanos var būt saistīta spalvmetēju gaigalu uzvedības maiņa, tām spalvu mešanas laikā no jūras vairāk nekā agrāk pārvietojoties iekšzemes ūdenstilpēs, jo jūras piekrastē var būt nogrimuši vai saskaloti vairāk atkritumu un tie nonāk uz gultnes blakus nirstošo putnu barības objektiem.

Tomēr, kā uzsver Ruslans Matrozis, nepietiek ar novērojumiem, nepieciešami nopietni pētījumi, lai saprastu plastmasas atkritumu ietekmi. Apsekojot jūru, tās krastā ir daudz izskalotu pudeļu un dzērienu paku, jo daudziem cilvēkiem ir paradums tās aizskrūvēt un tikai tad izmest. Šādā gadījumā pudeles tiek izskalotas krastā. Var tikai iedomāties, cik daudz pudeļu bez aizskrūvēta korķīša ir nogrimušas ūdenstilpju dibenā un pārvietojas līdz ar straumēm vai paliek uz pastāvīgu dzīvi dūņās.

Maisiņā sapinusies nepieaugusi kaija lidojumā.


Kukaiņu lamatas

Entomologs Voldemārs Spuņģis stāsta, ka mežā atstātās pudeles darbojas kā kukaiņu slazdi. Salda dzēriena – kolas, sulas, alus vai limonādes – atliekas rūgst, un šī smarža pievilina kukaiņus. Tie salien traukos un, netiekot ārā, iet bojā. Izplatītākā suga, kas šādi iet bojā, ir meža bambali – mazas spīdīgas vabolītes. Kad bojā gājušie kukaiņi sāk pūt, uz šo smaku nāk otrais kukaiņu vilnis – līķēdājas vaboles, un arī tās iet bojā. Noteikt šī kaitējuma apmēru dabai ir grūti, bet tāds ir noteikti, jo no dabas aprites tiek izrauti kukaiņi, kuriem ir pavisam cita loma – apēst sēņu atliekas, kritušos meža dzīvnieciņus vai pašiem būt par barību meža putniem vai mazajiem zīdītājdzīvniekiem, kuriem tie ir svarīgs barības objekts.

Ir izpētīts, ka vaboles noteiktos ligzdošanas sezonas posmos ir nozīmīgs barības objekts zaļajai vārnai, kuras Latvijā palikušas vien desmitos mērāmā skaitā. Ja no meža tiek izvāktas kritalas un trūdošie koki, kuros dzīvo vaboles, un pēdējās atlikušās vaboles savāc šādi slazdi, zaļajām vārnām iestājas slikti laiki.

Vēl Voldemārs Spuņģis norāda, ka kukaiņus pievilina dzeltenā krāsa, kas tiem ir kā aicinājums uz vairošanos. Mežā izmests dzeltens pārtikas maisiņš pievilina kukaiņus. Lidojot uz to un mēģinot saprast, kas tas ir, vai pat mēģinot pāroties ar to, kukaiņi zaudē enerģiju, kas tiem nepieciešama, lai to darītu ar savas sugas pārstāvjiem.

Neatstājiet mežā pudeles!

Dažas negatīvās sekas, ko var izraisīt mežā atstātas dzērienu pudeles un citi trauki, sabiedrībai ir maz zināmas. Zoologs Vilnis Skuja mežā izmestās pudelēs ir atradis bojā gājušus ciršļus un peles, kam dabā paredzēta cita loma, nevis nāve šādā bezjēdzīgā slazdā. Cirslis vai pele ielien pudelē, iekārojot tajā uz šķidruma atliekām salīdušos kukaiņus, un, ja pudele atrodas slīpi, ārā vairs netiek, jo slīd kājas.

Vilnis Skuja skaidri ievērojis sakarību – jo tuvāk apdzīvotai vietai ir mežs, jo vairāk tajā izmestu pudeļu. Tukšās taras atstāšana mežā ir kultūras jautājums, visvairāk to atstāj ogotāji un sēņotāji, arī meža strādnieki, mazāk cilvēki, kas dodas iepazīt dabu. Svarīgi iesaistīt atkritumu vākšanā arī bērnus – tad viņi saprot, ka viss, ko atstāj mežā, kādam ir arī jāsavāc, un tas palīdz iegūt savu attieksmi pret to, kā jāuzvedas dabā. Taču jāievēro piesardzība, jo atkritumi, sevišķi pie apdzīvotām vietām, var būt bīstami – tajos var būt, piemēram, šļirces.

Risinājuma nav. Varbūt būs

Jautājums, ko darīt ar plastmasu, kas jau nonākusi un vēl nonāks vidē (kā to ražot nekaitīgu, kā savākt, kā pārstrādāt vai sadalīt), pasaulē ir ļoti aktuāls. Pēdējos gados parādās daudzsološi pieteikumi tehnoloģijām, kā to savākt okeānos, kā labāk izmantot atkārtoti un atgriezt apritē. Tomēr globāla un kardināla risinājuma nav. Aizstāšana ar citiem materiāliem, vairākkārtēja izmantošana un pārstrāde, sadedzināšana rūpnieciskās iekārtās vai deponēšana modernos poligonos – neviena no metodēm noteikti aizvien nav ideāla, bet labāku risinājumu nav. Pagaidām labākais, ko varam darīt individuālā līmenī, ir patērēt to mazāk, šķirot un nepieļaut tās nonākšanu apkārtējā vidē.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.