Menu
 

Pierīgas zivjaudzētavu svētīgais darbs (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis, publicists
Zivju audzētava “Dole” katru dienu uzņem viesus, jo mazuļi baseinos vienmēr piesaista interesentu uzmanību. Foto – Gertija Beinardte Zivju audzētava “Dole” katru dienu uzņem viesus, jo mazuļi baseinos vienmēr piesaista interesentu uzmanību. Foto – Gertija Beinardte

“Tome” ir lielākā lašu smoltu audzētava Latvijā un Baltijas jūras reģionā, pavairojot Baltijas lašu un taimiņu Daugavas populācijas mazuļus. Audzētava ik gadu Latvijas ūdeņos izlaiž aptuveni 550 000 lašu un taimiņu smoltu, 150 000 lašu un taimiņu vienvasarnieku, 350 000 zandartu un sīgu mazuļu. Dīķsaimnieku un privāto zivju audzētavu vajadzībām tiek audzēti arī varavīksnes foreļu, storu un karpu mazuļi. Savukārt turpmākai mazuļu atražošanai tiek uzturēts un audzēts strauta foreļu, sīgu, storu (sterlete, Sibīrijas store, besters) vaislas ganāmpulks.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vispieprasītākie – lašu un nēģu mazuļi

Zivjaudzētavas direktors Ivars Putviķis ar gandarījumu atzīmē, ka 99% no viņu Daugavā ielaistajiem lašu un taimiņu mazuļiem atgriezušies dzimtajā upē. Tas ir lielisks panākums! Kontroles mehānismu nodrošināja zivju iezīmēšana. “Tomē” lašu un taimiņu mazuļiem tika nogriezta taukspura. Arī citu Latvijas zivjaudzētavu panākumi nav mazi. Ventā kā dzimtajā upē atgriezās 65% lašu un taimiņu mazuļu, Gaujā – 85%. Tas parāda, ka upe pati nespēj ataudzēt zivju krājumus, un arī jūrā laši un taimiņi ir apdraudēti. Roņu postījumi ir vispārzināmi.

1987.gadā ekspluatācijā tika nodota zivju audzētava “Dole”. Izrādījās, ka vimbu populācija pēc Rīgas HES izbūves samazinājusies apmēram desmitkārt un mākslīgajai pavairošanai vairs nevar nozvejot visu nepieciešamo vaislinieku daudzumu. Mūsdienās “Dole” ir vienīgā specializētā vimbu mazuļu audzētava Baltijas jūras baseinā. Te audzē arī sīgu mazuļus, nēģu un līdaku kāpurus, arī varavīksnes foreļu mazuļus. No 2017. gada tiek audzēti līdaku mazuļi. Šobrīd zivju audzētava “Dole” ik gadu Daugavas un Lielupes baseinā izlaiž vismaz 170 000 Baltijas lašu smoltu un mazuļu, 420 000 vimbu un sīgu mazuļu, 500 000 nēģu un līdaku kāpuru.

Zivju audzētavas “Dole” direktors Aivars Ignatovs ik dienu redz nēģu “zvejniekus” pie Rīgas HES aizsprosta. Zināms, ka nēģi pēc nārsta iet bojā, un arī šeit, tiem atduroties pret Rīgas HES aizsprostu, gaidāms letāls iznākums. Nēģis no šīs pasaules atvadās jau tad, kad ūdens temperatūra sasniedz 17 grādu. A. Ignatovs ironizē: “Ja ūdenstilpēs viss notiktu dabiskā veidā, tādu zivju audzētavu nemaz nevajadzētu. Cilvēku darbība un kaitējums dabai rāda, ka bez mākslīgas atražošanas tālāka zivju sugu populācija nav iespējama.”

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas nēģu resursu mākslīgo atražošanu Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības pārvalde ir iekļāvusi valsts plānos un programmās, to īsteno vairākas valsts zivju audzētavas, Daugavas, Gaujas un Ventas upju baseinā atsevišķos gados ielaižot līdz pat 16–20 miljoniem šo zivju kāpuru. Atgādināsim, ka upes nēģis ir viena no nozīmīgākajām zivīm Latvijas iekšējos ūdeņos, to realizē ar vislielāko pievienoto vērtību.

Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā mūsdienās upes nēģus zvejo un pārstrādā plašā komerciālā mērogā. Nēģu kopējā nozveja visās Latvijas upēs laikposmā no 1991. līdz 2000. gadam bija vidēji 128 tonnas gadā, bet nākamajā desmitgadē – tikai 92 tonnas gadā. Nozvejas pazemināšanās pie stabila zvejas rīku skaita, kaut uz mākslīgās atražošanas pasākumiem – kāpuru ielaidumiem upēs –, rada bažas par nēģu resursu ilgtspējību, atzīst A. Mitāns. Viņš uzsver, ka jāizvērtē iespējas būtiski palielināt nēģu mākslīgās atražošanas efektivitāti, ielaižot upēs nevis tikai izturētos agrīnos kāpurus, bet gan piebarotus un paaudzētus kāpurus – mazuļus.

Bet kas notiek ar līdakām? Līdaka ir cēla, makšķernieku iecienīta un garšīga zivs. Tā sastopama aptuveni 70% upju un 90% ezeru, reizēm ieceļo arī jūrā. Tā secina “BIOR” speciāliste Ruta Medne. Kaut arī līdaka ir sastopama gandrīz visur, ezeru apsaimniekotājiem, makšķerniekiem un zvejniekiem šķiet, ka vajag vairāk. Šobrīd zivju, to skaitā līdaku, ielaišana dabiskos ūdeņos notiek “Zivju resursu mākslīgās atražošanas plāna 2017.–2020. gadam” ietvaros. Saskaņā ar to līdakas mazuļa un kāpura stadijā drīkst izlaist no aprīļa līdz oktobrim. Kāpurus izlaiž neilgi pēc šķilšanās, aprīlī, bet pirmās un otrās vasaras mazuļus – līdz oktobra beigām.

Zinātniskais institūts “BIOR” katru gadu papildina līdaku krājumu Daugavas HES kaskādē un atsevišķos ezeros. Tomēr visintensīvāko līdakas resursu papildināšanu veic pašvaldības savā valdījumā esošajās publiskajās ūdenstilpēs par Zivju fonda līdzekļiem. 2016. gadā līdaku krājums papildināts 38 ūdenstilpēs, 2017. gadā – 33 ūdenstilpēs, 2018. gadā – 21 ūdenstilpē.

 “Atlaid mammu!” – šovs vai dzīves diktēta nepieciešamība?

Projekts – trofejzivju konkurss plēsīgo zivju makšķerniekiem “Atlaid mammu!” šoruden notiek jau ceturto sezonu un ir paplašinājis darbību. Makšķernieki var publiski sacensties ar saviem lielajiem lomiem jau divpadsmit Latvijas ezeros, no kuriem četri ir VAS “Latvijas valsts meži” (LVM) ūdenstilpes – Kaņiera, Lielauces un Gulbju ezers, Tērvetes ūdenskrātuve, kā arī Burtnieka, Alūksnes, Babītes, Engures, Usmas, Kāla un Oksas ezers un Sedas dīķi. Šī šova virsmērķis ir saudzīgu copes paražu veicināšana.

“Latvijas valsts mežu” eksperts Kristaps Didže stāsta, ka lielās zivis ir nozīmīgas zivju reprodukcijai: “Zivis vajag makšķerēt un ēst, bet labāk apēst līdaku, kas ir 1–3 kilogramus smaga un 50–70 centimetru gara. Tās, kas ir mazākas, vēl nav sevi atražojušas, vismaz vienreiz nārstojot, bet dižākās jālaiž atpakaļ, jo visas lielās līdakas ir mammas.” Projekta īstenotājs Matīss Ābiķis piebilst: “Lielā mamma ir labākā nārstotāja – jo lielāka zivs, jo lielāki ikri un mazajām zivtiņām lielāka iespēja izdzīvot. Lielākās zivis arī pilda sanitāru un balto zivju ganāmpulka uzraugu funkcijas.”

Makšķernieki tiek aicināti atlaist lielās, spēcīgās zivis un iesniegt pieteikumu konkursam “Atlaid mammu!”. Līdaka ir šā konkursa simboliskā suga, bet akcijas principi attiecas arī uz pārējiem plēsējiem – asari, zandartu, samu un lašveidīgajām ceļotājzivīm.

“Atlaid mammu!” rīkotāju ieteikums makšķerniekiem ir lielas un mazas zivis saudzīgi likt atpakaļ ūdenī, paturēt ne vairāk par trim līdakām un katram pašam uzlikt sev copes reizes limitu. M. Ābiķis ir secinājis, ka, lai “atslogotu spiedienu” tieši uz plēsīgo zivju sugām, jāizvērtē līdzšinējā likumdošana, kuras aizsākumi meklējami vēl padomju laikā. Zvejnieki joprojām izņem licences par rīku daudzumu, nevis nozvejas kvotu, bet makšķernieki publiskajos ūdeņos legāli drīkst paturēt kaut piecas 10 kilogramus smagas līdakas katru dienu, izņemot divus mēnešus gadā. Tā ir nereāla norma.

Pēc idejas, katrai ūdenstilpei, sākot no noteiktas platības un ņemot vērā gan bioloģiskos, gan cilvēciskos apsvērumus, būtu jābūt individuāliem noteikumiem. Protams, aicinājums makšķerēt selektīvi un nenest mājās visu lomu ir ļoti pozitīvi vērtējams, taču, kā atzīst zivju audzētavas “Tome” direktors Ivars Putviķis, lielās zivis jau ir “pensionāres” un ataudzēšanai vairs neder. Tiesa, to atzīst arī M. Ābiķis, sakot, ka, statistiski raugoties, pēdējo 20 gadu laikā lielo lomu skaits ievērojami samazinājies, tāpat kā trofejzivju izmēri. Mainījies arī maksķerēšanas veids – savulaik zivis ķertas ar dabīgajām ēsmām, tagad imitāciju ražošanas nozare attīstījusies tik tālu, ka vien neliels skaits makšķernieku izmanto dabisko ēsmu. Plēsēja daba un vieta barības ķēdē liek medniekam ātri un instinktīvi reaģēt uz spožām vai blāvām mantiņām, kas iekrīt ūdenī. Līdaka vai asaris ir klāt pirmie, jo tāda ir plēsēja daba.

“Noķeram, ieliekam tīkliņā, nofotografējam un atbrīvojam. Maksimāli ātri, lai zivij nenodarītu pāri. Jo mazāk staipām pa rokām, jo labāk,” makšķernieks Māris Miķelsons Kaņierī klāsta projekta “Atlaid mammu!” pamatvērtības, tomēr ihtiologi uzskata, ka šādas akcijas vairāk ir šovi, jo zivis “pensionāres” pēcnācējus vairs neradīs.

I.Putviķis ir atklāts: ko līdz tūkstošiem lašu mazuļu ielaišana ik gadu, ja oficiālajā nozvejas statistikā parādās tukšums? Cik godīga ir lašu nozvejas uzskaite? Lai tiktu pie lašu vaislas materiāla, ihtiologi rindā ir pēdējie. Valsts zivju audzētavas no zvejniekiem pērk Baltijas “pērles” – lašu ikrus – par 120 eiro kilogramā.

Kritiķi ironizē, ka valsts budžeta līdzekļi ir iesviesti caurā mucā. “Jūrā lašu nav!” sauc vieni, otri piebalso: “Ko līdz mazuļu audzēšana, ja lašus apēd roņi!” Un pa vidu ir zvejnieks ar savām problēmām, regulāri “piemirstot” nozvejas žurnālā ierakstīt nozvejoto lašu skaitu. Absurda teātris. Labi vēl, ka ne tumšā istabā, jo gaismu dāsni dod “Latvenergo”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.