Menu
 

Dabas jeb mūsu kopējā dārza aizsardzība – prātīga un gudra kopšana (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Tiklīdz aizsals Kaņiera ezers un būs iespējams uzkāpt uz ledus, sāksies putnu ligzdošanas vietu sakopšana – niedru pļaušana un atkrūmošana. “Pēc šīm talkām jeb kopdarba cilvēkus cienājam ar karstu zupu,” piebilst Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis Artūrs Jansons. Foto – Aija Balandiņa Tiklīdz aizsals Kaņiera ezers un būs iespējams uzkāpt uz ledus, sāksies putnu ligzdošanas vietu sakopšana – niedru pļaušana un atkrūmošana. “Pēc šīm talkām jeb kopdarba cilvēkus cienājam ar karstu zupu,” piebilst Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvis Artūrs Jansons. Foto – Aija Balandiņa

Jautāts, vai cilvēki saprot, kas ir biotopi un kāpēc tie jākopj, Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas vadītājs Artūrs Jansons stāsta – lielākais malds esot domāt, ka viss, kas notiek mums apkārt, ir dabīgs un ka tā tam jābūt.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Labojam to, ko paši esam nodarījuši

“Cilvēkiem liekas, ka pļavai ir jāaizaug ar krūmiem, jo krūms vienkārši nāk iekšā. Bet krūmi nāk iekšā tāpēc, ka mēs paši esam veicinājuši papildu barības vielu noplūšanu augsnē. Līdz ar to biotopu kopšana ir mūsu pašu saimnieciskās darbības seku likvidēšana – ar talkām un sakopšanas darbiem palīdzam biotopiem atgūties un kļūt tādiem, kādiem tiem vajadzētu būt, jo pirms tam netīšām vai tīšām esam iejaukušies dabiskajās norisēs,” teic A.Jansons.

“Daudziem liekas, ka daba jau pati tiks galā un ka nevajag iejaukties. Taču, tā kā paši dabu esam ļoti “veiksmīgi” ietekmējuši, ļoti daudzas no lietām, kas mums liekas dabiskas, tādas nav, un tā ir galvenā sāpe, jo daba pati galā netiek. Labs piemērs ir pelēkā kāpa – ja savas dzīves laikā gribam to redzēt tādu, kādai tai jābūt, tā ir jākopj. Ja neko nedarīsim, šis biotops vienkārši var izzust.”

Talciniekiem darba nepietrūks

Viens no veidiem, kā Ķemeru Nacionālā parka teritorijā tiek apsaimniekoti biotopi, ir siena talkas, kadiķu audzes kopšana, purvu atjaunošana, invazīvo sugu ravēšana un citas aktivitātes. “Siena talkām piemīt zināma romantika, jo nopļauto zāli grābj ar grābekļiem, sakrauj gubās… Tiem, kas “ķer” lauku romantiku, šī darbošanās patīk. Tiesa gan, ja mēs gribam pļavas apkopt nopietni un saglābt lielās platībās, bez tehnikas iztikt nevaram.”

Ļoti daudz darba prasot zāļu purvu uzturēšana ap Kaņiera ezeru, kāpu nostiprināšana pret eroziju un cilvēku izraisītajām sekām tā sauktajā Gausajā jūdzē – pludmales zonā starp Ragaciemu un Klapkalnciemu, kur arī darba netrūkšot ilgam laikam. Tāpat Artūrs Jansons atgādina, ka aizvien aktuāla ir invazīvo sugu – Kanādas zeltslotiņas un spriganes – iznīcināšana, piebilstot, ka abi augi patiesībā ir izmukuši no mūsu pašu dārziem un, nokļuvuši citā vidē, sāk nomākt pārējos augus.

“Skatoties no izplatības un invāzijas viedokļa, zeltslotiņa ir daudz invazīvāka nekā Sosnovska latvānis, kuru mēs uztveram sāpīgāk, jo tas var cilvēkam nodarīt lielāku ļaunumu un ir bīstams,” skaidro eksperts un atklāj, ka Ķemeru Nacionālajā parkā bez zeltslotiņas problēmas sagādā arī krokainā roze, kas izplatās gan pa virszemi, gan pazemi. “Vietās, kur divas trīs sezonas ar talcinieku palīdzību esam šo rozi rāvuši ārā un nīcinājuši, tur šī auga vairs nav. Bet, ja gribētu ar to cīnīties fundamentāli un izskaust no Ķemeru puses kāpām, tas būtu milzīgs laika, resursu un naudas ieguldījums.”

Siena talkām Ķemeru Nacionālajā parkā piemīt zināma romantika, jo nopļauto zāli grābj ar grābekļiem un sakrauj gubās. Talkas notiek vietās, kas ir nepieejamas tehnikai, un tās esot ļoti populāras.


Tāpēc liela cerība tiek likta uz talciniekiem, ik pa laikam Ķemeru Nacionālajā parkā rīkojot talkas, turklāt palīgu plūsma tiek dalīta divās daļās. “Ir darba kolektīvi, kas piesakās ar iniciatīvas “Dari labu dabai” un Dabas fonda starpniecību, un viņi uz konkrētām vietām brauc ne vienu gadu vien, jo ir uzņēmušies šefību pār konkrētiem biotopiem.”

Otra plūsma esot talcinieki, kuri piesakās, atsaucoties nacionālā parka aicinājumiem visos iespējamajos kanālos sakopt konkrētu biotopu, turklāt izrādās, ka nupat viss tikai sāksies! “Pavasaris un vasara ir dzīvnieku saudzējamais laiks, kad mežā īsti neko darīt nevar, tāpēc īstā talkošanas sezona sākas jūlija vidū, savukārt rudens un ziema ir labākais atkrūmošanas laiks Kaņiera apkārtnē. “Piemēram, vēlmi patalkot pie jūras ir izteikusi Latvijas Jūras administrācija, un plānojam pieķerties krokainajai rozei, tagad rudenī kopā ar Valsts mežu dienestu vēl piekopsim rūgtlapes atradni, sadedzinot vasarā nogriezto apaugumu. Un, tiklīdz Kaņierim uzsals ledus, ķersimies pie putnu ligzdošanas vietu sakopšanas – niedru pļaušanas un atkrūmošanas.”

Artūrs Jansons aicina sekot līdzi informācijai sociālajos tīklos, lai tie, kuri vēlas piedalīties talkās jeb kopdarbā, varētu ieplānot tam laiku. “Daudz un dažādas aktivitātes norisināsies Pasaules mitrāju dienas laikā, kas tiek atzīmēta februārī. Un, starp citu, pēc šīm talkām allaž piedāvājam arī uz ugunskura vārītu zupu!” aicina Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas vadītājs Artūrs Jansons.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.