Menu
 

Apaļais jūrasgrundulis signalizē par klimata pārmaiņu izraisītu trūci ekosistēmā (2.daļa) Apriņķis.lv

  • Autors:  Gints Šīmanis
Saulkrastu zvejnieku apvienībā pie Edgara Zviedra (zvejnieku saimniecība “Silzviedri”) pulcējas vietējie runasvīri. Foto - Valdis Brauns Saulkrastu zvejnieku apvienībā pie Edgara Zviedra (zvejnieku saimniecība “Silzviedri”) pulcējas vietējie runasvīri. Foto - Valdis Brauns

Par mencām pēdējos gados runā un raksta daudz. Pazudušas no tirgus letēm, jo katastrofālās krājuma samazināšanās dēļ Latvijas zvejniekiem aizliegts tās zvejot.

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vai mencas Baltijas jūrā izmirst?

“Diemžēl ar mencu esam nonākuši tik tālu, ka 2020. gadā tās specializēta zveja ir aizliegta. Pa kādai mencai piezvejā būs iespēja noķert tikai reņģu un brētliņu, kā arī plekšu zvejā. Vienlaikus Baltijas valstis un Eiropas Komisija atzīst, ka zvejnieki vairs nav galvenie šīs kritiskās situācijas vaininieki, bet to ir ietekmējušas izmaiņas ekosistēmā, ūdens vides kvalitātē un klimata pārmaiņas,” atklāj Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš.

Lai aizsargātu mencu kritiskajā brīdī, gan Latvija, gan Eiropas Komisija jau 2019. gadā ieviesa ārkārtas pasākumus. Vienlaikus tika paredzēta atbalsta nodrošināšana kompensāciju veidā mencu zvejas kuģu īpašniekiem un zvejniekiem par zvejas pārtraukšanu. Kā zināms, mūsu zvejnieki ir vairāk ieinteresēti Austrumbaltijas mencu nozvejā, un tieši šai segmentā ir notikušas visdramatiskākās pārmaiņas.

Joprojām mencu nārsta vietās bieži ir novērojami bezskābekļa rajoni, kas liedz mencām nārstot tradicionālajās vietās, piemēram, Gotlandes ieplakā, un mencu augšana ir būtiski samazinājusies. Gan zvejnieku lomos, gan zinātniskajās uzskaitēs lielās mencas pēdējos gados faktiski ir pazudušas. Arī nārstot dodas mazākas mencas, kas vēl nav sasniegušas pat 20 centimetru garumu, lai gan iepriekšējās desmitgadēs uz nārstu devās 35 centimetrus garas un lielākas mencas. Tas būtiski ietekmējis ikru daudzumu un to kvalitāti, kā arī spēju pielāgoties iesāļajam Baltijas jūras ūdenim. Mencu nobarojums pēdējos gados bijis ļoti zems, tādēļ tās jau iesauktas par “kaulainajām”.

Arī mencu aknās pēdējos gados konstatēts aizvien vairāk parazītu, kas neļauj tām uzkrāt enerģijas rezerves. Pierādīts, ka parazītu izplatību veicina tieši pelēko roņu skaita pieaugums, kuri ir starpnieki šim parazītam. Tātad roņi ne tikai izēd zvejnieku lomu un saplēš zvejas rīkus, bet pārnēsā parazītus, kas samazina mencu resursus. Visu šo faktoru kopums tad arī nosaka to, ka būtiski ir pieaugusi mencu dabiskā mirstība. Starptautiskā Jūras pētniecības padome (ICES) savā zinātniskajā atzinumā nerunā par mencu izmiršanu Baltijas jūrā, bet gan par krājuma kritisko stāvokli. Atbildot uz Eiropas Komisijas speciālo pieprasījumu, tika analizēts, kāds ir nozvejas sastāvs ar dažādiem zvejas rīkiem un atsevišķos zvejas apakšrajonos. Protams, vislielākās mencu nozvejas ir traļu un grunts tīklu zvejā Baltijas jūras dienvidu rajonos. Te novērojamas arī būtiskas piezvejas, kurā puse no loma ir plekstes. “Aizliedzot mencu zveju pilnībā, ir jāaizliedz faktiski visa veida zvejniecība, jo mencu piezveja lielākā vai mazākā mērā ir visās zvejās, pat pelaģisko traļu zvejā, kurā tiek ķertas reņģes un brētliņas,” pašreizējo situāciju analizē institūta “Bior” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.

Ja lielākajā daļā Baltijas jūras piezvejā noķertās mencas zvejniekiem ir jāizmet atpakaļ jūrā, tad šis noteikums, par laimi, neattiecas un neskar Latvijas teritoriālos ūdeņus. Tāpēc uz ziemeļiem no Liepājas, piemēram, plekšu zvejā, mencu piezveja joprojām ir atļauta. Par to raksta autors pats pārliecinājās šovasar augustā, kad pie Jūrkalnes lomos bija daža laba paprāva menca, kas nu jau patiešām ir liels retums Latvijas jūras vīru laivās.

Apaļais jūrasgrundulis “aprij” gliemenes

Klimata pārmaiņas un cilvēku bezatbildība uz Baltijas jūru atvilinājusi arī apaļo jūrasgrunduli, kas vēl pirms gadiem četrdesmit te nebija ne zināms, ne sastopams. Šī svešzemju suga Baltijas jūrā pirmoreiz konstatēta Polijas piekrastē pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Toreiz šo invazīvo sugu sastapa tikai Polijas ūdeņos, līdz pakāpeniski tas izplatījās pa visu Baltijas jūru. Ievazāts no dienvidu jūrām ar tirdzniecības kuģu balasta ūdeņiem, apaļais jūrasgrundulis turpina savu uzvaras gājienu mūsu platuma grādos. Tā izplatības areāls palielinājās ar aptuveno ātrumu 30 kilometri gadā, un Latvijā apaļais jūrasgrundulis tika konstatēts 2004.–2005. gadā Liepājā un Daugavgrīvā. Turpmākajos gados atklātās jūras piekrastē, it īpaši uz dienvidiem no Liepājas, tā daudzums strauji palielinājās. Šovasar jūrasgrundulis veidoja lielas nozvejas Vidzemes piekrastes un arī Igaunijas Rīgas (viņi saka – Līvu) līča zvejniekiem.

Ko tad apaļais jūrasgrundulis maina mūsu Baltijas jūras ekosistēmā? Šīs agresīvās sugas pamatbarība ir gliemenes. Lielākie konkurenti uz šiem barības objektiem mūsu piekrastē ir plekstes un lucīši. Tomēr apaļais jūrasgrundulis nav īpaši izvēlīgs, un gadījumos, kad gliemenes nav pieejamas pietiekamā daudzumā, barojas ar citiem piegrunts iemītniekiem – zooplanktonu, mizīdām un krevetēm. Pētījumi Latvijas piekrastē liecina, ka kopš apaļā jūrasgrunduļa ierašanās būtiski samazinājusies akmeņplekšu paaudžu ražība. Iekārojamās mizīdas ir nozīmīgākais barības objekts akmeņplekšu mazuļiem, taču, kad tās izēstas, tie ir spiesti baroties ar krevetēm, kas pēc izmēra ir lielākas un grūtāk noķeramas, līdz ar to aizvien biežāk tika konstatēti tukši kuņģi. Latvijas Hidroekoloģijas institūta zinātnieki savā pētījumā ir secinājuši, ka piekrastē, kur ir visaugstākā apaļā jūrasgrunduļa koncentrācija, situācija ir satraucoša – tur būtiski samazinājies gliemeņu daudzums. Un tas ir ļoti nopietni, jo tieši gliemenes ir dabiskie ūdens filtri, kas palīdz attīrīt Baltijas jūru.

Institūta “Bior” un Latvijas Hidroekoloģijas institūta zinātnieki pēdējos gados nopietni pieķērušies pie apaļā jūrasgrunduļa ietekmes uz vidi pētījumiem. “Tā zvejas mērķis ir pēc iespējas samazināt šīs svešzemju sugas ietekmi uz tradicionālajām Baltijas jūras zivju sugām. Zvejas pārvaldības mērķis nav nodrošināt apaļā jūrasgrunduļa krājuma bioloģiski drošu stāvokli un augstākas nozvejas ilgtermiņā, bet veicināt specializētu tā zveju, pēc iespējas izvairoties no tradicionālo zivju (īpaši to mazuļu) piezvejas,” komentē D. Ustups.

2019.gadā konstatētais apaļā jūrasgrunduļa nozvejas kritums ir laba ziņa mūsu piekrastes ekosistēmai. Kā jau minēts, Baltijas jūras un Rīgas līča ekosistēmas funkcionēšana lielā mērā ir atkarīga no trīs sugu – reņģes, brētliņas un mencas – krājumu dinamikas. Šajā, no zivju sugu skaita viedokļa, vienkāršībā tad arī slēpjas Baltijas jūras unikalitāte. Tās saglabāšana un aizsardzība, domājot par nākamajām paaudzēm, ir mūsu atbildības un sirdsgudras rīcības zona.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.