Tirgus cenas šokē pat lietpratējus (2.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Savu nozīmi ir zaudējis zandarts (maz asaku, lieliska fileja un garša!), kas vēl 90. gadu sākumā deva augstas nozvejas. Taču lielais tirgus pieprasījums pēc tā gan Latvijā, gan Igaunijā, kā arī augstā zvejas intensitāte (diemžēl arī nereģistrētā zveja) noveda pie tā, ka zandarta nozveja Rīgas līcī samazinājās turpat 10 reižu (no 50–60 tonnām 90. gadu sākumā līdz sešām tonnām 2004. un 2005. gadā; patlaban – labi ja divas tonnas gadā!).

Raksta pirmo daļu lasiet šeit.

Vai zandarts jau laša godā?

“Zandartu populāciju nav palīdzējuši uzturēt arī mākslīgās pavairošanas pasākumi, jo no piekrastēm iegūto vaislinieku mazuļiem tikai neliela daļa tiek ielaista turpat atpakaļ, pārējie tiek izmantoti iekšējos ūdeņos,” 2006. gadā pētījumā “Zvejas perspektīvas Latvijas piekrastē” atzinis ihtiologs Atis Minde.

Rīgas līča piekrastē mītošais zandarts nepieder pie tipiskām ceļotājzivīm, taču to mēdz uzskatīt par migrējošo formu, kas uzturas piekrastes ūdeņos, taču uz nārstu ieceļo lielāko upju lejtecēs un piejūras ezeros. Tāpēc zandartu krājumi ar Gaujas–Daugavas kanālu savienotajos ezeros (Juglas, Ķīšezers, Lielais un Mazais Baltezers), kā arī Dzirnezerā, Dūņezerā un Lilastes ezerā daļēji ir atkarīgi no Rīgas līča zandartu populācijas stāvokļa. Tā pēdējos 20 gados tikusi ļoti intensīvi izmantota.

Zandartu populācijas iepriekš minētajos sešos Rīgas apkārtnes piejūras ezeros, kā arī Daugavā, Gaujā, Lielupē, Salacā un Ventā acīmredzot ir dabiskas izcelsmes. No seniem laikiem saglabājusies arī Burtnieku ezera populācija, kas gan vairākkārt mākslīgi papildināta, sākot ar pagājušā gadsimta 50. gadiem.

Ievērojams zandartu nozvejas samazinājums bija arī Rīgas līča Igaunijas piekrastē, līdz 2000. gadā tur tika ieviests zandarta zvejas pilnīgs aizliegums. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups uzsver: “Ir grūti komentēt situāciju ar zandartu. Nedomāju, ka situāciju vajag dramatizēt – zandartu mūsu piekrastē nekad nav bijis īpaši daudz. Jāņem vērā, ka nozvejas dati, iespējams, neprecīzi parāda situāciju dabā, jo laika gaitā var būt mainījusies likumdošana un zvejas paradumi. Iespējams, ka šo sugu negatīvi ietekmē roņi. Tāpat nav izslēgts, ka zandarti līcī ienāk no iekšējiem ūdeņiem. Vienā no jaunākajiem HELCOM materiāliem bija redzama karte, kurā parādīts, ka iespējamās zandartu nārsta vietas Rīgas līcī atrodas tikai Pērnavas līcī.

V.Līdums atzīst, ka zandarti ir ļoti rets prieks viņa izliktajos zvejas rīkos, un arī N. Grūbe sen jūrā nav nozvejojis kādu prāvāku zandartu, jo visus, kas bijuši tīklos, atlaidis jūrā – to izmēri nav bijuši pietiekami likumīgai zvejai. Pagaidām mums atliek tikai samierināties ar zandarta augstajām cenām tirgū (9–12 eiro par vienu kilogramu filejas), kas krietni pārsniedz mencas un jau tuvojas laša cenai. Zandartus Rīgas Centrāltirgum piegādā akvakultūras attīstītāji no Latgales un Lietuvas dīķsaimniecībām – Rīgas līča piekrastē zvejotos te neatrast.

Jūrasgrundulis apdraud pleksti

Jau iepriekš stāstījām par apaļā jūrasgrunduļa kaitīgo ietekmi uz plekšu populāciju, it īpaši Irbes jūras šaurumā, kur tā seklajos ūdeņos ir nozīmīgākās šīs sugas nārsta vietas Latvijas piekrastē. Apaļā jūrasgrunduļa un plekstes cīņa par izdzīvošanu ir atsevišķas uzmanības vērta.

Apaļais jūrasgrundulis ir invazīva suga, kas Baltijas jūrā ienākusi no Melnās un Kaspijas jūras. Tagad to var uzskatīt jau par aklimatizējušos sugu, kas pirmo reizi Baltijas jūrā konstatēta 1993. gadā Gdaņskas līcī Polijas piekrastē, bet Latvijā pirmo reizi noķerta 2004. gadā pie Liepājas. Jau gadu vēlāk tas parādījās Latvijas piekrastē Rīgas līcī, kaut pirmais noķeršanas gadījums datēts 2002. gadā Pērnavas līcī.

Šobrīd apaļais jūrasgrundulis veic savu uzvaras gājienu gar visu Latvijas piekrasti, un, tā kā tas spēj aklimatizēties arī ar jūru saistītajos saldūdeņos, piemēram, Amerikas Lielajos ezeros, nav izslēgta iespēja tam parādīties ar jūru saistītajos saldūdeņos Latvijā. Piemēram, zinātniskā institūta “BIOR” sadarbības zvejnieks Genādijs Sigājevs 2015. gada maijā apaļo jūrasgrunduli noķēris Salacas lejtecē lašu mazuļu uzskaites murdā.

Baltijas plekste ir unikāla – tā ir pirmā endēmiskā zivju suga Baltijas jūrā; vienkāršāk izsakoties – plekste Baltijas jūras ziemeļdaļā piekrastes zonā iznērš mazus bentiskus (tādi, kas ir smagāki par ūdeni un nogrimst uz grunts) ikrus, kam ir nepieciešams krietni mazāks sāļums nekā Eiropas plekstei (aptuveni 6 promiles). Zinātnieki ir secinājuši, ka plekstes, kuras nārsto piekrastē un iznērš bentiskos ikrus, ir unikāla jauna suga. D. Ustups secina: “Vēl unikālāku to padara fakts, ka jaunā suga ir sastopama tikai un vienīgi Baltijas jūrā. Tātad tā ir pirmā endēmiskā Baltijas jūras zivju suga.”

Tas, kā sekmēsies Baltijas plekstei, ir atkarīgs no nārsta apstākļiem Irbes šaurumā, jo Eiropas plekstei, kas nārsto Gotlandes ieplakas dziļākajos ūdeņos, nārsta sekmes ir mainīgas. Apaļā jūrasgrunduļa uzvara pār Baltijas pleksti absolūti nav mūsu jūras velšu cienītāju interesēs.

Zivis ir, zvejnieku nav!

Pesimistisko ainu par Rīgas līča izzūdošajām un retajām zivju sugām cenšas gaisināt Rīgas pašvaldības zvejnieks Juris Dančauskis. Zvejojot Buļļupē un piekrastē pie Rīgas, lucīšu bijis pa pilnam, tikai to populāciju apdraudot roņi. Svaigie lucīši esot arī pārdošanā – 4,50 eiro kilogramā, kūpinātos pagaidām vēl varot atrast pa 12 eiro kilogramā. Protams, vasaras sezonā cenas augs.

Arī zušu netrūkstot. Tie gan pamatā ķeroties piezvejā, jo specializētā zušu zveja sen iznīkusi, kad tā tika veikta ar āķu jedām. Zandartus pavasarī Daugavā zvejojot kā zvejnieki, tā makšķernieki. Arī to, kā uzskata J. Dančauskis, ir pietiekami daudz. Vienīgi zvejnieku, kuri aktīvi nodarbotos ar zveju, kļuvis pavisam maz.

Tomēr, lai raksts nebūtu pārāk vienkāršots un tendenciozs, jāpiemin arī vides izmaiņas, kas skar jūru, – klimata pārmaiņas, sugu sastāva izmaiņas un citi apstākļi. Tā jau nav, ka visas zivju sugas samazinās. Piemēram, vienai no galvenajām Rīgas līča tradicionālajām vērtībām – reņģei – krājumi palielinās, un varbūt nākotnē tā būs mūsu zvejnieku veiksme.

Un tomēr – kurš kuru? Zvejnieki zivis, zivis zvejniekus vai varbūt plēsīgie roņi abus kopā? Zvejnieki nudien piekrastē kļūst par etnogrāfisku un izzūdošu retumu, tomēr arī te ir savs veiksmes stāsts – Jura Dančauska dēls Oskars, turpinot paaudžu tradīciju, zvejo piekrastē un Buļļupē un ar optimismu vaigā tirgo zivis Centrāltirgus Zivju paviljonā.

“Ja būs zivis, būs arī zvejnieki,” grozot laiku, prātīgi bilst viedi vīri Aģes grīvā, kur uz zvejas kuģiem un laivām var manīt arī jaunos – paaudžu pēctecība turpinās. Vārdiem “Oskar, neķer lašus, ķer mani!” nudien ir burvju spēks.