Menu
 

Siguldietis Riks Kristens Rozītis: kamaniņu brauciens līdz sasniegumiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Elza Elizabete Vanaga
Foto - fil-luge.org un no privātā arhīva Foto - fil-luge.org un no privātā arhīva

Riks Kristens Rozītis (26) ir Latvijas nacionālās kamaniņu sporta izlases atlēts. Siguldā viņš ir audzis, mācījies, atklājis savu aizraušanos ar šo ziemas sporta veidu un attīstījis savu profesionālo karjeru. Kamaniņu sportā Riks Kristens ir nu jau sešpadsmito gadu un šajā laikā guvis arī ievērojamus sasniegumus – otro vietu Pasaules jaunatnes olimpiādē 2012. gadā, otro vietu pasaules čempionātā U-23 grupā 2015. gadā, viņš ir arī vairākkārtējs Latvijas čempions. Tie ir tikai daži Rika Kristena Rozīša sasniegumi profesionālajā sportā, un nekas neliecina par to, ka sportists plānotu “piebremzēt”.

– Kā aizsākās tava aizraušanās ar kamaniņu sportu?

– No ceturtās klases manā klasē sāka mācīties jauns skolnieks – Artūrs Dārznieks. Kādu dienu viņš kopā ar draugiem esot vienkārši klīdis pa trasi, un klāt pienācis treneris, kurš teicis, lai beidz skatīties, kā citi braukā, un aicinājis pamēģināt pašiem. Puišiem iedeva ragavas, viņi nobrauca, un tad arī viss sākās. Artūrs atnāca uz skolu, pastāstīja man, un es izdomāju, ka arī gribu pamēģināt. Man tad bija desmit gadi, un tajā vecumā, ja kāds draugs kaut ko bija izdomājis, man arī uzreiz to pašu vajadzēja. Kad pateicu mammai, ka gribu izmēģināt kamaniņu sportu, viņa sākumā bija pret, teica, ka tas ir bīstams sporta veids. Tēvs gan bija par un iedrošināja mani pamēģināt. Vecāki aizgāja parakstīt atļauju un aprunāties ar treneri – tajā laikā tā bija Ingrīda Amantova. Iespējams, tieši viņa pašā sākumā arī iedrošināja manu mammu. Ingrīda bija tāda kā uzticības persona, un manai mammai bija ļoti labas attiecības ar viņu.

Manas pirmās sacensības bija jau gandrīz pēc divām nedēļām. Atceros, ka tajā laikā es nebiju nopelnījis nevienu medaļu nevienā citā sporta veidā. Līdz tam biju trenējies basketbolā, vieglatlētikā, bet nebija sanācis. Varbūt konkurence kamaniņu sportā tolaik nebija tik liela, bet, kad dabūju pirmo medaļu, tas bija kā āķis lūpā. Uzreiz gribējās vēl, vēl, vēl.

– Tātad tieši pirmā medaļa bija tas, kas tevi ievilka kamaniņu sportā?

– Jā, varbūt no paša sākuma, bet man ļoti patika arī ātrums, adrenalīns. Tas, ka ir jāpārvar sevi un savas bailes, kas sākumā, protams, bija. Pirmajos treniņos mēs sākām braukt no pašas apakšas, no trīspadsmitās virāžas, tad kāpām augstāk un augstāk, ātrums braucienos pieauga. Tagad tās vairs nav bailes, kas jāpārvar, bet gan uztraukums, kas rodas pirms sacensībām.

– Un ko tu dari, lai tiktu galā ar uztraukumu pirms sacensībām?

– Man ir izveidojies savs rituāls. Mums ir iesildīšanās komplekss. It kā visiem viens, bet katrs sportists to pielāgo sev. Parasti aptuveni piecpadsmit minūtes pirms starta, kad vēl neesmu saģērbies, es atrodu vietu, kur nav neviena cilvēka un kur ir kāds ļoti skaists skats no kalna. Aizeju tur viens un vienkārši divas minūtes pastāvu, domās izbraucu trasi un domāju labas domas. Tā es sagatavojos sacensībām.

– Kā tu raksturotu pašreizējo kamaniņu sporta nacionālo izlasi? Kādas ir savstarpējās attiecības komandā?

– Mums ir ļoti paveicies ar cilvēkiem. Mēs kā komanda tagad esam tiešām ļoti saliedēti. Mēs trenējamies kopā gan vasarā, gan ziemā. Komandas mikroklimats ir ļoti svarīgs. Ja mikroklimats ir slikts, ir ļoti grūti trenēties. To es zinu no savas pieredzes, jo esmu iepriekš bijis komandā, kur gadījās aizķeršanās gan ar treneriem, gan sportistiem. Tagad nav nekādu lielu problēmu. Ja tomēr kādas rodas, mēs tās izrunājam un atrisinām. Neviens ne uz vienu netur ļaunu prātu un neapvainojas.

– Tātad laba komanda ietekmē arī individuālos rezultātus? Lai gan jūs savā starpā sacenšaties...

– Noteikti. Lai gan kamaniņu sports drīzāk ir individuāls sporta veids, mēs cenšamies atbalstīt cits citu, palīdzam. Mēs braucam līdzi uz meiteņu un divvietīgo ekipāžu sacensībām. Palīdzam viņiem paņemt ragavas, lai visiem būtu pēc iespējas vieglāk. Palīdzam sagatavoties arī treneriem. Uzmundrinām cits citu treniņos, kas ir ļoti svarīgi, jo vienam pašam motivāciju atrast ir grūtāk, nekā trenējoties komandā.

– Kā treniņu gaitu ietekmēja ar Covid-19 saistītie ierobežojumi?

– Kad sākās ierobežojumi, mums bija paredzēti vēl divu nedēļu kamanu testi. Tie ir ļoti svarīgi tieši pēc sacensību sezonas. Tās ir divas nedēļas, kad mēs braucam kādus piecus treniņbraucienus dienā, mainām dažādus izsvarojumus ragavām, ragus un citas tehniskas nianses. Diemžēl šogad tas izpalika, jo trasi nācās slēgt pusotru nedēļu ātrāk. Pagājušogad mēs šajās nedēļās nobraucām gandrīz 60 braucienus, kas ir aptuveni sestā daļa no visiem ziemas braucieniem, tāpēc šie testi ir svarīgi. Protams, tas nav labākais variants, taču es ceru, ka sezonas gaitā tika gūtas labas atziņas, un domāju, ka visam jābūt kārtībā.

Parasti pēc sezonas beigām mēs mēnesi netrenējam fizisko sagatavotību un ļaujam savam organismam atpūsties. Mēs izskrienam pāris krosu nedēļā, uztaisām iekšējās muskulatūras treniņus, bet uz svaru zāli neejam. Var teikt, ka mums bija pusotru mēnesi garš atvaļinājums, nevis mēnesi, kā parasti. 

– Vai nenotikušie testi varētu ietekmēt nākamās sezonas rezultātus?

– Grūti teikt, vai tas varētu ko ietekmēt tikai tādēļ, ka mēs neveicām šos testus. Fizisko sagatavotību mēs visi kā augstas klases sportisti, kuri ir Latvijas izlasē, paši esam spējīgi mājās trenēt un veikt diezgan augstā līmenī. Starp sezonām tas ir patstāvīgs darbs ar krosiem, iekšējās muskulatūras nostiprināšanu, lai pilnvērtīgi varētu sākt strādāt no maija vidus.

Riks Kristens atvelk elpu pirms Pasaules kausa trešā posma Vistleras trasē Kanādā 2019. gada decembrī.


– Kā tu pavadīji laiku, kurā bija ieplānoti atceltie treniņi?

– Mans ikdienas ritms mainījās diezgan krasi. Mācības Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā notika attālināti, tādēļ pildīju mājasdarbus un klausījos lekcijas mājās. Sākumā es ļoti daudz pastaigājos. Pēc tam sāku pievienot skriešanas, kā arī vēdera muskulatūras treniņus. Centos trenēt savas vājās vietas, jo mūs brīdināja, ka šogad treniņu programma tiks aizvadīta citādi – nevis divi treniņi dienā, bet viens trīsarpus stundas garš apvienotais treniņš. Tādu slodzi ir diezgan grūti izturēt, tāpēc es diezgan daudz veicu tieši kardiotreniņus, lai ļautu ķermenim pierast.

– Kas ir tavs mīļākais sporta veids, neskaitot kamaniņu sportu?

– Man pašam ļoti patīk skatīties pludmales volejbolu. Es labprāt arī piedalītos, bet nejūtos pietiekami prasmīgs šajā sporta veidā. Es domāju, ka pēc profesionālā sporta karjeras beigām noteikti varētu piedalīties pludmales volejbolā vismaz tautas līmenī. Man patīk kalnu riteņbraukšana, taču skatīties to gan nav īpaši interesanti. Kamanu braucējiem lielā cieņā ir futbols – treniņos iesildoties, futbolu spēlējam katru nedēļu vismaz piecas reizes.

– Vai kamanu sports ir mainījies kopš tavas karjeras sākuma?

– Varētu teikt, ka tas ir gandrīz kā diena pret nakti. Tolaik Latvijas izlase brauca ar parastām sērijveida ragavām, ko veidoja Valdis Ķuzis, viens no kamanu sporta pamatlicējiem Latvijā. Tagad tādas ragavas var nopirkt gandrīz jebkurš un ar tādām brauc pilnīgi iesācēji. Mēs izlasē veidojam paši savas ragavas. Mums ir mehāniķu brigāde, esam piesaistījuši Rīgas Tehniskās universitātes speciālistus, firmu “Prestol”, kas līmē mums kamanu pannas. Ļoti daudz cilvēku ir iesaistīti tieši tehniskajā darbā, lai attīstītu pat mazākās nianses. Agrāk tas nebija tik specifiski. Tagad ar sliktu tehniku, pat ja sportists spēj labi startēt un viņam ir laba fiziskā sagatavotība, nekur nevar cīnīties, cerot tikt labāko desmitniekā.

– Kas ir bijis smagākais posms tavā karjerā?

– Smagākais posms pavisam noteikti bija 2017.–2018. gadā, kad neilgi pirms Phjončhanas olimpiskajām spēlēm es treniņā salauzu plaukstu. Pirmajā brīdī bija doma pilnīgi visu sportu mest pie malas. Es četrus gadus biju veltījis tieši šim mērķim – olimpiskajām spēlēm –, un vienā dienā, vienā sekundē tas viss pēkšņi pazuda. Tas tiešām bija emocionāli smagi. Divas nedēļas pēc savainojuma es nosēdēju mājās, neko nedarīju un domāju, vai atgriezties profesionālajā sportā. Taču kaut kā lēnām sāku atgūties un turpināju to visu. Protams, tagad tas viss ir aizmirsies un es gatavojos nākamajām olimpiskajām spēlēm.

– Ar ko tu visvairāk lepojies savā karjerā?

– Dažreiz šķiet, ka Latvijas čempionāti man sagādā spēcīgākas emocijas nekā spilgtākie momenti karjerā, piemēram, Pasaules jaunatnes olimpiāde, kur 2012. gadā biju otrajā vietā.  Šogad, piemēram, ieguvu ceturto vietu Pasaules kausa sprintā, kas notika Siguldā. It kā biju nedaudz sevī vīlies, jo braucienā pieļāvu kļūdu, taču emocijas, stāvot uz nosacītā līdera podesta, tik un tā bija ļoti patīkamas. Vēl viens ļoti spilgts moments manā karjerā bija 2014. gadā, kad es ieguvu godalgotu vietu Pasaules junioru kausā, jo sacensības notika Vācijas trasē, kur trenējas ļoti spēcīgie kamaniņu braucēji vācieši.

– Kura ir tava mīļākā trase?

– Visskaistākais skats un sajūtas ir Kēnigszē trasē Vācijā. Bet mājas trase tepat Siguldā man arī ļoti patīk un arī padodas. Tā ir grūta un tehniski ļoti izaicinoša.

– Kā tu vērtē sporta infrastruktūru Siguldā?

– Siguldā ir ļoti augsta līmeņa ledus trase, kur regulāri notiek Pasaules kausi. Plānots, ka 2021. gada sākumā Siguldā notiks Eiropas čempionāts, iepriekš ir notikuši pasaules čempionāti. Diemžēl zaudējām savu iespēju rīkot olimpiskās spēles šeit, taču es ceru, ka tā nebija pēdējā iespēja un sapnis par Latviju kā olimpisko spēļu organizētāju tiešām kādreiz tomēr piepildīsies. Siguldas trases direktors ir darījis ļoti daudz, un trase ir ievērojami mainījusies. Katru gadu tiek domāts par to, lai sacensības varētu notikt izcilā kvalitātē, un tiek veikti trases uzlabojumi, lai palīdzētu sportistu sniegumam.

Siguldas sporta infrastruktūra ir ļoti piemērota sportistiem, jo jaunatklātajā Siguldas Sporta centrā ir gan svaru zāle, gan 100 metru garš skrejceliņš iekštelpās, gan peldbaseins – viss, kas vajadzīgs, lai varētu kārtīgi sportot un trenēties. Tas ir tiešām superīgi.

– Kādu padomu tu sniegtu tiem, kuri vēlas gūt panākumus sportā?

– Cīnīties un nekad nepadoties. Pat lieliem un daudzsološiem talantiem bez smaga darba profesionālajā sportā nav ko meklēt.

Riks Kristens ar draudzeni Diānu un suni Udo pārgājienā gar Rauni.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.