Maksims Halatins Saulkrastos: Šogad apritēs 11 gadu kopš mana pirmā karatē treniņa ^{Apriņķis.lv}

“Manas mājas – pilnas ar pērlēm”

Maksims ir dzimis un uzaudzis Saulkrastos, un, kā pats saka, “Saulkrasti ir mana pilsēta, manas mājas”. Kopš bērnības dienām viņam visspilgtāk atmiņā palikuši daudzie pasākumi, kuri risinājušies pilsētas estrādē. Kā arī gadatirdziņi, kurus kopā ar vecākiem nav laidis garām ne reizi. Tomēr par visu visvairāk jaunajam vīrietim tuva ir daba, un, kā gan savādāk, šeit pie paša jūras līča tā viennozīmīgi ir skaista un neaprakstāma. “Baltā kāpa un Skultes kokostas ziemeļu mols, kas atrodas Zvejniekciemā. Bet vispār Saulkrastu pludmale visā tās garumā ir vieta, kur man patīk atpūsties, doties pastaigāties gan ziemā, gan vasarā,” – tā par savām atpūtas vietām stāsta sportists.

Arī runājot par asociācijām un vietām, kuras vislabāk raksturo šo pilsētu, Maksims nespēj nepieminēt Balto kāpu un pludmali. “Pirmkārt, Saulkrasti man asociējas ar mājām, kā nekā tā ir mana dzimtā pilsēta. Otrkārt, tā ir Baltā kāpa, kas, manuprāt, ir Saulkrastu pērle. Vērot saulrietus tur – tā vienkārši ir īsta pasaka, un skats no Baltās kāpas augšas arī ir brīnišķīgs. Treškārt, Saulkrasti asociējas ar pludmali, kura ir iecienīta ne tikai vietējo, bet arī tūristu vidū. Un, kā jau minēju, neatkarīgi no tā, vai ir vasara vai ziema, uz pludmali dodos diezgan bieži, ja ne sauļoties un peldēties, tad vismaz pastaigāties. Domāju, katrs, kam uzdotu šo jautājumu, Saulkrastus asociētu ar saulainām vasaras dienām un pludmali,” – tā Maksims.

“Trīspadsmit gadu vecumā apmeklēju pirmo karatē treniņu”

Maksims ar sportu nodarbojas jau kopš bērnības un jaunieša gados sevi ir izmēģinājis dažādos sporta veidos, bet atradis tieši karatē. Šogad apritēs vienpadsmit gadu, kopš viņš aizvadīja savu pirmo karatē treniņu. “Ar sportu esmu uz tu kopš bērnības, vienmēr bija paticis pagalmā padzenāt bumbu ar kaimiņu puikām vai kārtīgi izbraukāties ar velosipēdu pa Saulkrastiem. Tāpat arī biju apmeklējis dažādu sporta veidu treniņus, piemēram, futbolu un basketbolu, florbolu, džudo. Kā arī biju kādu laiku trenējies Saulkrastiem labi zināmajā kamaniņu sportā.

Tika izmēģināti dažādi sporta veidi, līdz pilsētā parādījās karatē. Par Austrumu cīņas mākslām gan es fanoju kopš mazotnes, nu jūs jau saprotat, ka Džekijs Čans un Žans Klods van Damme ir tie vaininieki, kuri to lielo interesi radīja. Tad nu trīspadsmit gadu vecumā es apmeklēju savu pirmo karatē treniņu, kuru pasniedza treneris Kaspars Riekstiņš. Protams, man iepatikās šis treniņš, un tā arī manas tālākās sportista gaitas turpinājās un turpinās arī šobrīd šajā sporta veidā,” – tā par karatē savā dzīvē stāsta Maksims.

Tomēr vīrietis nav tikai sportists, bet arī jauniešu treneris karatē, kurš papildus arī studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. “Jā, trenera lomā esmu jau kādu labu laiciņu. No sākuma es vispār gribēju kļūt par arhitektu, tas bija mans sapnis no mazotnes, un tāds tas bija līdz devītās klases beigām. Domas par profesiju mainījās pēc viena treniņa, kad treneris palūdza palīdzēt dažiem jaunākajiem sportistiem ar tehnikas apgūšanu. Pēc šī uzdevuma izpildes treneris teica, ka  man labi sanāk saprasties ar bērniem un mācīt viņus. Pēc šī notikuma parādījās doma kļūt par treneri, un paralēli divpadsmitajai klasei apmeklēju treneru kursus, kur ieguvu sporta speciālista sertifikātu. Tā nu trenera lomā esmu jau sešus gadus. Šobrīd studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, paaugstinu savu trenera kvalifikāciju. Bet trenera darbu un mācības apvienot sanāk diezgan veiksmīgi, jo lekcijas notiek vienu reizi nedēļā, tik, cik dažādi mājasdarbi ir jāpilda, kas paņem vairāk laika.”

Kā jau ikvienam cilvēkam, arī Maksimam ir dienas, kad ir vēlēšanās vienkārši atpūsties. Viņa ideālā brīvdiena esot atkarīga no noskaņojuma. Iespējams, viņš dienu pavadīs mājās, bet lielākoties jūs viņu varēsiet sastapt ārā, nododoties aktīvām izklaidēm vai arī dodoties kādā garākā izbraucienā pa Latviju. Tomēr pandēmijas laikā vīrietis savu brīvo laiku lielākoties pavada šeit pat mājās.

Trūkst vietas, kur trenēt jaunos sportistus

Jaunais sportists stāsta, ka Saulkrastos esot viss nepieciešams, lai vadītu ikdienišķu dzīvi un nejustu diskomfortu. Kā pats saka, ja kaut kas esot steidzami nepieciešams, galvaspilsēta esot sasniedzama diezgan ātri. Tomēr vīrietim ir vēlēšanās, lai pilsētā būtu iespējams pasniegt sporta treniņus, kas šobrīd esot visai grūti un bieži vien pat neiespējami.

“Gribētāju vadīt kāda veida treniņus mūsu pilsētā netrūkst. Protams, ir Saulkrastu Sporta un ģimeņu centrs, kur var to darīt, un paldies sporta centram par iespēju izmantot viņu telpas karatē nodarbību vadīšanai, bet tomēr pilsētā trūkst šāda veida telpu. Piemēram, Zvejniekciema stadionā ir ēka, kuru, manuprāt, varētu atjaunot, izveidot vēl papildus sporta zāles… Bet tās ir tikai manas domas. Vai tā būtu tiešām lielākā vajadzība pilsētā, es nezinu, bet man kā sporta jomas pārstāvim tā ir aktuāla.”

Tāpat Maksims seko līdz tam, kā pilsēta attīstās un mainās. “Pamazām kaut kas mainās, parādās jauns vai uzlabojas vecais. Piemēram, pagājušā gada rudenī Saulkrastos tika atklāts jaunais skeitparks, kur bērni un jaunieši var aktīvi pavadīt laiku. Pašlaik tiek atjaunota Saulkrastu estrāde, kura pirms tam tiešām bija diezgan bēdīgā stāvoklī. Ir izveidota neliela promenāde Aģes upes krastā. Pamazām kaut kas pilsētā notiek! Vēl tikai baseinu varētu uzcelt, lai arī ziemā ir, kur peldēties, nevis tikai vasarā.”

Iespēja strādāt par sporta skolotāju

Runājot par to, ka pandēmijas laikā sportists savas dienas aizvada mājās, viņš stāsta, ka ikdiena esot ļoti mainījusies un ir bijušas lietas, kurām nācies pielāgoties, un ierobežojumi, ar kuriem nācies samierināties. “Tā kā sporta joma ir saskārusies ar dažādiem ierobežojumiem, piemēram, aizliegumu sportot iekštelpās, šobrīd, tāpat kā daudzi citi, treniņus bērniem vadu ārā. Šeit, protams, ir arī savi plusi – daudz laika tiek pavadīts svaigā gaisā –, bet ir arī savi mīnusi. Tā kā treniņi notiek ārā, daudzi diemžēl nevēlās trenēties šādos apstākļos, īpaši, kad ārā ir auksts vai slapjš (protamas, vasarā gan visi par āra treniņiem priecātos), līdz ar to arī bērnu skaits, kuri apmeklē nodarbības, nav liels. Šajā laikā pavērās iespēja strādāt un gūt pieredzi arī kā sporta skolotājam. Tad nu ikdienā no rīta līdz pusdienas laikam esmu skolā, pēcpusdienā ārā trenēju savus karatistus un vakaros pildu augstskolas mājasdarbus – tā varētu raksturot manu ikdienu pandēmijas laikā.”

Tieši sporta skolotājs un karatē treneris ir tie divi darbi, kuriem pandēmijas laikā sanācis veltīt visvairāk laika, taču Maksims neaizmirst arī par ģimeni, kura ir daļa no viņa dzīves. Tāpēc cenšas piedomāt pie saturīgi pavadīta laika arī ar saviem mīļajiem. Un, runājot par ģimeni, jaunais sportists stāsta, ka pirmā lieta, ko viņš darīs, kad varēs atkal dzīvot ierastajā ritmā, ir došanās ceļojumā kopā ar tuviniekiem. Kā arī treniņu atsākšana zālē, lai kopā ar audzēkņiem varētu gatavoties sacensībām.