No bilances aprēķiniem līdz zelta medaļām ^{Apriņķis.lv}

– Apsveicam ar lielisko rezultātu Pasaules veterānu čempionātā orientēšanās sportā! Zinām, ka uzvarējāt arī 2019. gadā, – tātad esat pasaules līmeņa sportiste šajā sporta veidā.

– Paldies par apsveikumu! Jā, Pasaules veterānu čempionātos esmu piedalījusies jau agrāk. 2016. gadā Igaunijā ieguvu zelta medaļu garajā distancē un bronzu sprintā, 2018. gadā Dānijā – sudrabu garajā distancē, 2019. gadā tepat Latvijā – zeltu garajā distancē un sudrabu vidējā distancē. Tomēr gribu piebilst, ka par mani kā pasaules līmeņa sportisti varētu runāt, ja es būtu sasniegusi augstus rezultātus pasaules sporta elitē. Šīs zelta godalgas esmu ieguvusi Pasaules veterānu čempionātā, kas nav pielīdzināms augstākajam līmenim orientēšanās sportā.

Vēl es gribētu nedaudz pastāstīt par Pasaules veterānu čempionātu. Šajās sacensībās piedalās sportisti no 35 gadu vecuma un medaļas tiek sadalītas vecuma grupās. Konkurence ir liela – piedalās sportisti, kas pirms tam pārstāvējuši vai joprojām pārstāv valsts izlasi pasaules un Eiropas čempionātos. Es abas reizes uzvarēju savā vecuma grupā W45 sievietēm no 45 līdz 49 gadiem.

Visiem paraugs ir vispieredzējušākie šī čempionāta sportisti – uzvarētāji 95 gadu grupā – zviedriete Lēne Nordāla un šveicietis Ādolfs Kemps, kuriem ir pa spēkam šīs nedēļas garās orientēšanās sacensības gan pilsētas ielās, gan meža nogāzēs, turklāt vēl lielā karstumā.

– Kādas ir sajūtas, kad sacensības jau aiz muguras un gūti lieli panākumi?

– Lai uzvarētu sacīkstēs, jāiegulda liels darbs – tie ir regulāri treniņi, un, protams, gandarījums, kad šie treniņi devuši rezultātu, ir liels. Tas motivē turpināt un meklēt jaunus mērķus. Sportiskās aktivitātes ir daļa no manas dzīves, un es jau tagad zinu, ka arī nākamgad piedalīšos Pasaules veterānu čempionātā orientēšanās sportā, kas notiks Itālijā.

– Cik sen jau trenējaties šajā sporta veidā?

– Orientēšanās sportu iepazinu 2005. gadā, kad mana meita Laura uzsāka treniņus Saulkrastu vidusskolas orientēšanās pulciņā. Esmu pateicīga saulkrastietei Dzintrai Rēķei, kura bija manas meitas sporta skolotāja, orientēšanās pulciņa vadītāja un trenere jau no sākumskolas. Spilgti atceros savu pirmo orientēšanās distanci: atgriežoties no darba, paņēmu no bērnudārza dēlu un devos pakaļ meitai uz mežu, kur viņa piedalījās orientēšanās seriālā "Saulkrastu pavasaris" tepat Saulkrastos. Viņa vēl bija mežā un skrēja savu distancīti. Tur mūs sagaidīja Dzintra, kura man uzreiz iedeva orientēšanās karti un pastāstīja, kas darāms. Tad nu, daudz nedomādama, zābakos uz papēžiem un rokassomiņu plecā kopā ar dēlu devos distancē. Tas, protams, bija vienkāršs maršruts un lielākoties pa taciņām, bet ar to arī pietika, lai es saprastu: šis patiešām ir aizraujošs sporta veids. Pēc tam, vedot uz treniņiem un sacensībām meitu, arī pati sāku piedalīties.

– Kas orientēšanās sportā liekas interesants, un kāpēc jūs izvēlējāties tieši to?

– Orientēšanās ir izturības sporta veids, kas apvieno kartes lasīšanu un skriešanu. Orientēšanās distancē ir jāatrod un jāveic maršruts starp kontrolpunktiem pēc iespējas ātrāk, kas nozīmē: lasot karti, jāpieņem lēmums par ceļa izvēli un tad jāveic šis izvēlētais ceļš neapmaldoties. Tieši tāpēc man šis sporta veids šķiet tik interesants un aizraujošs, turklāt tā ir lieliska iespēja būt tuvāk dabai un izkustēties svaigā gaisā.

– Pastāstiet, lūdzu, mazliet par treniņiem: cik bieži tie ir, kā tieši trenējaties?
– Treniņprocesā es iekļauju dažādus treniņus – gan fiziskās sagatavotības, gan orientēšanās tehnikas. Tā kā man patīk arī taku skriešana pa kalniem un es piedalos skrējienos, kas dažreiz var būt pat 70 kilometri, man ir ļoti svarīgi trenēt spēku un izturību. Lielākoties tie ir vispārējās fiziskās sagatavotības un spēka vingrojumi vismaz divreiz nedēļā un dažādu veidu un garumu skrējieni gandrīz katru dienu. Regulāri reizi nedēļā braucu uz Siguldu skriet kalnu treniņus. Ja paredzēts intervālu treniņš, dodos uz Zvejniekciema stadionu, kur mīkstais segums ir ļoti labs ātrai skriešanai. Vienu vai divas reizes nedēļā man ir orientēšanās treniņi ar karti mežā. Vasarā brīvdienās gandrīz katru nedēļu notiek orientēšanās sacensības, kurās arī bieži piedalos, un tas arī ir treniņš.


Irita Puķīte sprinta distances godalgoto vietu ieguvēju apbalvošanā.

– Vai jūsu treniņus un dalību sacensībās kāds atbalsta?

– Šogad es piedalījos arī pasaules orientēšanās čempionātā Čehijā un Eiropas orientēšanās čempionātā Šveicē, un visiem izlases sportistiem finansiālu atbalstu sniedza Latvijas Orientēšanās federācija. Tā kā sponsoru man nav, visus pārējos sacensību un treniņu izdevumus es sedzu no saviem līdzekļiem.

– Sacensības, treniņnometnes… Pēc jūsu stāstītā šķiet, ka orientēšanās sports bieži aizved jūs arī uz ārzemēm.

– Jā, uz ārzemēm es dodos diezgan bieži. Lielākoties tās ir dažādas sacīkstes, jo, piedaloties un trenējoties dažādos apvidos, ir iespējams vislabāk sagatavoties svarīgākajām gada sacensībām.

– Jūs esat pasaules čempione, taču pastāstiet, lūdzu, nedaudz par sevi. Vai esat saulkrastiete?

– Esmu saulkrastiete. Kopš dzimšanas dzīvoju Zvejniekciemā un mācījos Zvejniekciema vidusskolā, par ko man ir ļoti labas atmiņas. Pēc Zvejniekciema vidusskolas pabeigšanas turpināju studijas Latvijas Universitātē un ieguvu augstāko izglītību ekonomikā. Kad apprecējos, paliku dzīvot tepat, Saulkrastos. Lai arī man un vīram darbs ir Rīgā un ceļā katru dienu nākas pavadīt daudz laika, es nevēlos mainīt šo vietu pret citu, jo man patīk jūras tuvums, patīk redzēt, kā Saulkrasti attīstās un kļūst skaistāki. 

– Ar ko jūs nodarbojaties ikdienā?

– Strādāju par grāmatvedi, un mana ikdiena ir sēdošs darbs pie datora. Šis ir vēl viens iemesls, kādēļ es meklēju fiziskās aktivitātes.

– Vai orientēšanās sporta īpatnības, to rūdījums palīdz arī ikdienā, sadzīvē?

– Jā, noteikti. Orientēšanās sports palielina izturību, uzlabo koncentrēšanās spējas un iemāca ātri pieņemt lēmumus. Tas palīdz ikdienā, jo mēs katrs saskaramies ar dažādu lēmumu pieņemšanu gan darbā, gan sadzīvē, ar dažādām situācijām, kas izraisa stresu. Jebkura fiziska aktivitāte, kaut vai pastaiga, mums palīdz ikdienā un sadzīvē, jo ir pierādīts, ka fizisko aktivitāšu laikā izdalītais laimes hormons endorfīns rada ne vien prieku un pacilātību, bet arī enerģiju. Tādēļ – jo vairāk kustēsimies, jo vairāk spēsim izdarīt!

– Kā jūsu ģimene iesaistās šajā sporta veidā? Minējāt, ka arī meita nodarbojas ar orientēšanās sportu...

– Jā, mana meita sāka trenēties orientēšanās sportā jau sākumskolā. Vidusskolā viņai parādījās citas intereses, kam sekoja studiju gadi ārzemēs. Bet tagad, atgriežoties Latvijā, viņa atsākusi nodarboties ar orientēšanās sportu un šogad jau pirmo reizi pārstāvēja Latvijas izlasi Baltijas orientēšanās čempionātā Lietuvā un Pasaules kausā Zviedrijā. Esmu ļoti priecīga par viņas progresu un redzu, ka ar savu attieksmi pret treniņiem viņa turpmāk spēs sasniegt labus rezultātus. Mans dēls Artis un vīrs Gatis ar orientēšanās sportu aktīvi nenodarbojas – viņi dod priekšroku hokejam, toties abi iesaistās sacensību rīkošanā. Artis jau vairākus gadus ir piedalījies orientēšanās seriāla "Saulkrastu pavasaris" rezultātu fiksēšanā un arī citās sacensībās.

– Ko vēl labprāt darāt kopā ar ģimeni?

– Tagad abi bērni jau izauguši lieli un katram ir sava nodarbošanās un intereses, bet tik un tā cenšamies doties kopīgā pārgājienā vai izbraucienā ar laivu pa upi. Mums ir arī lieliska tradīcija: reizi gadā rīkojam ģimenes sporta spēles, kad sanākam kopā jau kuplākā pulkā – manas māsas un brāļu ģimenes ar bērniem un draugiem. Tad visu dienu pļavā tiek spēlēts futbols, volejbols, kā arī dažādas rotaļas un spēles.

– Paldies par iedvesmojošu sarunu! Pēc jums spriežot, viss ir iespējams. Vai jums būtu kāds aicinājums, novēlējums lasītājiem?

– Vajag dzīvot tā, kā pašam labpatīk, un darīt to, kas patīk. Ir vērts dažreiz iziet ārpus savas komforta zonas un pamēģināt ko jaunu – kaut ko, kas pašam šķiet neiespējami. Tad pārliecināsieties, ka viss ir iespējams un mēs varam daudz vairāk, nekā paši domājam.


Irita Puķīte kopā ar ģimeni.