Menu
 

Ivars Kalviņš: Nevienas zāles nav nekaitīgas cilvēkam Apriņķis.lv

  • Autors:  “Garkalnes Novada Vēstis”
Foto - “Garkalnes Novada Vēstis” Foto - “Garkalnes Novada Vēstis”

Biškopji jau vairākus gadus ceļ trauksmi par to, ka Latvijā izzūd vairākas bišu sugas, piemēram, Eiropas tumšā medus bite. Pamatojoties uz visā pasaulē veiktiem pētījumiem, bitenieki atgādina, ka pie bišu saimju straujā sarukuma vainīgi ir pesticīdi, ar kuriem lauksaimnieki apsmidzina laukus. Tas, ko bites paveic dabā, ir daudz vairāk par medus vākšanu. Apputeksnējot 170 tūkstošus augu sugu, bites nodrošina 200 tūkstošu dzīvnieku sugu izdzīvošanu. Rūpējoties par bitēm, mēs faktiski izglābjam lielu daļu visas dzīvās dabas, tā nodrošinot bioloģisko daudzveidību.

Par medu, bitēm un iespējām bites mākslīgi apaugļot Mārča Bauzes-Krastiņa un vēstures un dabas pētnieka, aktiera Imanta Vekmaņa sarunā ar Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas īsteno locekli, Latvijas Organiskās sintēzes institūta Zinātniskās padomes priekšsēdētāju Ivaru Kalviņu.

M.Bauze-Krastiņš: Kādas ir jūsu domas par metizāciju jeb bišu mākslīgu krustošanu? Kā tas ietekmē bišu spēju nogatavināt krustziežu medu?

– Metizācija ir mākslīga apaugļošana piespiedu kārtā. Respektīvi – jūs krustojat bišu sugas. Citi tās sauc par rasēm. Tas viss notiek tādā veidā, kā dabā tās nebūtu krustojušās. Tādā veidā cilvēks vēlas izaudzēt jaunu bišu sugu, bet nelaime ir tā, ka mēs nezinām un nevaram paredzēt rezultātu, kas no šīs krustošanas sanāks. Bieži sanāk tā, ka bites nevis iegūst kādas labās spējas papildus, bet gan zaudē tās, kas tām sākotnēji ir bijušas – vienai vai otrai no krustošanā iesaistītajām bitēm. Kas attiecas uz krustziežu apputeksnēšanu un tamlīdzīgi, dabā ir tā, ka katra kukaiņu suga barojas un tai patīk kaut kas cits. Nav izslēgts, ka metizācijas procesā iegūtā jaunā sakrustotā bišu rase vairs negrib apputeksnēt, piemēram, krustziežu dzimtas augus, tostarp pie mums mūsdienās ļoti populāros rapšu un citus tādus laukus, un tas savukārt var novest pie tā, ka ir maza raža, jo nav, kas apputeksnē. Otra lieta ir medus. Tam ir cita kvalitāte, jo kvalitāte ir atkarīga no tā, kādus augus bites izmanto nektāra vākšanai. Tas, protams, ir atšķirīgi. Man ir grūti pateikt, kas notiek ar medus kristalizāciju, jo tā, iespējams, nav tik atkarīga no tā, vai tas ir no krustziežu vai kādas citas dzimtas auga. Vairāk tas ir atkarīgs no cukura satura nektārā, ko bites savāc.

I.Vekmanis: Es tagad mēģinu saprast sakarību – vai attiecīgās šķirnes bite iet līdzi augam, vai arī augs jāpienes pie attiecīgās šķirnes bites. Jo pretējā gadījumā ir neparedzams risks… Vai es pareizi sapratu?

– Ne gluži, jo bites faktiski mēģina izmantot jebkuru ar nektāru bagātu augu un daudz nešķiro. Ja attiecīgajā augā nav nekā tām kaitīga, bites, protams, izvēlas, lidot uz to vai citu augu, bet pārsvarā jau viņu tieksme ir tur, kur saldāks, kur ir vairāk nektāra. Ja runājam par rapsi, tad tajā ir tādas specifiskas rūgtvielas iekšā. Rūgtas, patiešām rūgtas, un tās nav tik nekaitīgas arī cilvēkam.

M.Bauze-Krastiņš: Esmu dzirdējis, ka medus, saskaroties ar metālu, zaudē aptuveni 30 procentus savu dziedniecisko īpašību. Vai tas tā ir?

– Ir grūti pateikt, vai tas tā ir vai nav, bet jāņem vērā, ka medū ir 180 dažādu savienojumu bez tiem komponentiem, kas ir cukuri. Ir arī vitamīni. Daži no tiem, piemēram, C vitamīns jeb askorbīnskābe, ir ārkārtīgi jutīgi pret dzelzs joniem un dzelzs klātbūtnē ļoti ātri sabrūk. Līdz ar to tā tur gluži vienkārši nav. Otrs ir tas, ka ir daudzas citas vielas, ko bites ir saņēmušas caur augiem. Tie var būt flavonoīdi, tie var būt polifenoli. Tās ir vielas, ko plašāk pazīstam kā antioksidantus – brīvo radikāļu ķērājus. Arī tie dzelzs klātbūtnē ļoti ātri oksidējas un līdz ar to sabrūk. Tas nozīmē, ka būtu jāizvairās no dzelzs un citu metālu kontakta ar medu.

M.Bauze-Krastiņš: Vai dažādiem metāliem ir atšķirīga ietekme uz medu, vai arī tā tomēr ir līdzīga?

– Nerūsējošā tērauda izstrādājumi, kur dzelzs faktiski nav, protams, ir daudz inertāki materiāli. Ja tas būtu zelta vai sudraba trauks, nebūtu liela pamata uztraukties, bet par to, ka nerūsējošais tērauds, arī citi metāli, nav pilnīgi inerts, jūs varat paši pārliecināties – paturiet kādu laiku nerūsējošā tērauda katliņā medu un redzēsiet, ka metāls tajā vietā kļuvis tumšāks. Pats no sevis jau viņš tumšs nepalika! Tā ir ķīmiskā reakcija, kas šādu efektu izraisa.

Ir tā sauktie smagie metāli, kuri nekādā gadījumā nebūtu vēlami medū. Bet ir arī tādi metāli, kas tiek uzskatīti par samērā nekaitīgiem, piemēram, alumīnijs. Taču alumīnijam ir cita nelaime. Alumīnijs, tāpat kā dzelzs, pamatā ir trīsvērtīgs metāls. Trīsvērtīgie joni spēj izspiest dzelzs trīsvērtīgos jonus no visiem fermentiem, kas ir mūsu organismā, līdz ar to šie fermenti vairs nespēj kalpot tam mērķim, kam tie ir paredzēti. Parasti tie ir tā sauktie oksidējošie un reducējošie fermenti, kas iznīcina brīvos radikāļus, pasargājot mūsu ģenētisko materiālu no to kaitīgās ietekmes. Ja šādi metāla joni ir medū, tad nekas labs tas nav.

M.Bauze-Krastiņš: Vai saskarē ar metālu notiek aktīvāka medus sacukurošanās jeb kristalizēšanās?

– Grūti pateikt, bet, ja ir materiāls, kuru medus korodē vai kaut nedaudz sagrauj tā virsmu, tad kristalizēšanās tādos pārsātinātos šķīdumos, kāds ir medus... Tas faktiski ir tā, ka tik daudz cukura izšķīdināt tik nelielā mitruma daudzumā vienkārši nevar. Nešķīst tik daudz. Bet medus ražošanas procesā bitītes pamanās to cukuru tā stabilizēt, ka tas nekristalizējas. Ja ir saskare ar virsmu, kas ir kaut nedaudz raupja, tāpēc ka ir bijusi korozija, vai, ja materiāls, kurā medus tiek glabāts, ir korodējis, – tie ir kristalizācijas centri. Tad kristalizācija ļoti paātrinās.

I.Vekmanis: Ja metāls medum nav īsti draudzīgs, kāda ir alternatīva? Tradicionāli tas ir koks, un, ja koks, tad kāds? Ir māla trauki, bet tiem atkal ir glazūras…

– Mūsu senie senči, kam īsti nebija to ķīmijas zināšanu, gadu tūkstošos un paaudžu paaudzēs to jau ļoti labi bija konstatējuši, kas ir un kas nav labs priekš medus. Protams, ka labāka trauka par koku nav, ja vien tas nav sveķu koks. Tam, ieteicams, jābūt bērzam vai kādam citam lapukokam, no kā to trauku, cibiņu, kur medus glabāsies dabiskā vidē, taisa. Koka trauks mazliet elpo, bet ne pārāk. Ja runājam par māla traukiem, tad ir ļoti jāuzmanās, lai nav izmantota svina glazūra. Visas glazūras satur dažādus metālu oksīdus, kuri izkausēti veido šo glazūru. Labāks tomēr ir koks.

M.Bauze-Krastiņš: Un kā ar stiklu?

– Ja tas ir normāls stikla trauks, ne kristāla, kas ir svina stikls, tad, protams, stiklam nav nekādas vainas.

M.Bauze-Krastiņš: Kā ir ar gaismu?

– Gaisma ir medum kaitīga, medus jāglabā tumšā vietā. Arī tā paša iemesla dēļ, ka gaisma stimulē oksidēšanās procesus medū.

M.Bauze-Krastiņš: Kādas ir jūsu domas par cīņu ar bišu ērci, kas izraisa varrozi? Cīņā ar to izmanto skudrskābi. Kādu iespaidu tā atstāj uz bitēm un cilvēkiem, kuri lieto uzturā šo bišu medu?

– Redziet, te ir divas puses šai lietai. Nevienas zāles nav nekaitīgas cilvēkam, tajā skaitā arī bišu zāles. Skudrskābe pati par sevi lielākos daudzumos cilvēkam ir kaitīga, bet nelaime ir tā, ka, ja saimi ir apsēdusi bišu ērce jeb varra, bites iet bojā, tās nepārziemo, un saimes novājinās. Tad cilvēks izdomāja, ka kaut kas ir jādara. Skudrskābe ir samērā gaistoša skābe, kas spēj iedarboties uz bišu ērcīti, un, ja stropā ir ielikts papīrs vai sūklis, kas piesūcināts ar skudrskābi, vairāku nedēļu laikā tvaiki, skābei iztvaikojot, padara ērces nespējīgas turēties pie bišu vēderiņiem, un tās nokrīt.

Nesen vācu ķīmiķi atklāja, ka, ja ar cukura sīrupu bitei iebaro litija hlorīdu, ko cilvēkiem lieto pie visādām centrālās nervu sistēmas saslimšanām, tad piecu sešu dienu laikā 95–98 procenti varru no bitēm nobirst un ir pagalam. Bitēm tas neskādē, bet, ja runājam par skudrskābi, tad tā tik gluži nekaitīga nav, jo daļa darba bišu no tās iet bojā. Ar litija hlorīdu lielas bīstamības nav (vismaz tā liecina tie pētījumi, kas ir bijuši publicēti). Protams, ir atkal, par ko domāt. Litijs, litija jons ir tāds psihoaktīvs metāla katjons, tādēļ šajā sakarā rodas jautājums, cik daudz šīs vielas nonāk medū no izmantotā cukura. Vai tas atstāj vai neatstāj iespaidu uz cilvēka organismu attiecīgās koncentrācijās? Manuprāt, ne, jo, lai ārstētu neveselos, diezgan lielas devas lieto. Piemēram, Terekas upē [Tereka ir lielākā upe Ziemeļkaukāzā. Tās izteka ir Gruzijā, upe šķērso Lielā Kaukāza kalnus un tālāk tek Krievijas teritorijā. Pie ietekas Kaspijas jūrā upe veido plašu deltu, – red.] un citur dienvidos ūdenī ir ļoti daudz litija, līdz ar to varētu domāt, ka liela skāde cilvēka veselībai nav. Bet pārbaudīts ilgtermiņā tas nav. Tur būtu nepieciešami ilgstošāki pētījumi.

I.Vekmanis: Es gribētu pievērsties šādai tēmai. Ģenētiski modificētie organismi… Sākot ar pašu biti, kas var tikt piebarota ar sīrupu, kas pagatavots no ģenētiski modificētiem produktiem, un beidzot ar lauku, kur zied ģenētiski modificēti augi. Kurā brīdī tas atnāk līdz cilvēkam? Varbūt tur var tās sakarības izskatīt?

– Redziet, ilgtermiņā tas vēl nav pietiekami izpētīts, un viennozīmīgus slēdzienus jums neviens nedos. Jautājums, kādam nolūkam mēs vispār ģenētiski modificējam augus. Parasti tie ir divi parametri, ja runājam par pārtikas augiem. Viens no tiem ir saistīts ar to, lai augs neslimo, otrs – lai tos neēstu kaut kādi kaitēkļi, kukaiņi. To var panākt, pārstādot attiecīgajā augā konkrētus gēnus. Ko tas nozīmē praktiski? Ja tas ir ēdamais augs – kartupelis, gurķis, tomāts un tā tālāk –, kas vairs nepūst, kuru vairs kaitēkļi neēd, tad atcerieties, ka barību mūsu zarnu traktā pārstrādā baktērijas. Līdz šim tur ir vairojošās baktērijas, kuras spēj sagremot šūnu apvalkus, kas ir augiem, augļiem un tā tālāk, un sašķelt tos fragmentos, ko mūsu zarnas laiž cauri gļotādām. Tas nonāk asinīs un tiek izmantots dzīves bioķīmisko procesu nodrošināšanai. Iebarojot augu vai augli, kas ir ģenētiski modificēts, tās baktērijas, kas mums šobrīd ir kuņģī vai zarnās, vairs nespēj sagraut šo te šūnu apvalkus. Kas tad notiek? Tāpat kā kara laukā – zārks jau nevar palikt tukšā. Ja vienas nespēj sagremot, atradīsies tādas, kuras to spēs, bet tās, kuras nespēj, tās arī nespēj mūsu zarnu gļotādu sagremot. Toties tās, kuras spēj, – par tām mēs vēl neko nezinām. Līdz ar to var izrādīties, ka mēs kuņģa-zarnu traktā selekcionējam tādas baktērijas, kuras mūsu gļotādu sagrauž.

M.Bauze-Krastiņš: Kas notiek, lietojot uzturā ģenētiski modificētu pārtiku? Esmu dzirdējis, ka tas var izraisīt vēzi un citas slimības.

– Grūti pateikt, vai tas tā ir, jo būtībā mēs vispār nezinām, kas izraisa vēzi. To faktoru ir milzīgs kopums, un ļaundabīgu audzēju ir tik daudz, cik slimnieku, kas ar to slimo. Katram ir savs. Arī vēzis, kas sākotnējā stadijā iemeties cilvēkā, pēc laika ir pārveidojies līdz nepazīšanai un kļuvis nevadāms. Tas arī ir zināms, bet kas ir tie faktori, kas palaiž to sākotnējo? Faktiski vairākumā gadījumu vēzis ir gēnu saslimšana. Gēns ir vai nu mutējis, sabojāts, vai arī vēl kaut kas. Tas, ko šis gēns kontrolē, tas, ko uz šajā gēnā ierakstītās informācijas organismam būtu jāsintezē, netiek sintezēts tā, kā vajag, un šūnu dalīšanās iziet no kontroles. Šūnas sāk nekontrolēti vairoties, turklāt vēža šūna ir mūžīga, tā nemirst pēc zināma dalīšanās ciklu skaita, kā cilvēkam labdabīgās šūnas, kas nedalās, jo labdabīgo šūnu dalīšanās skaits ir izsmelts. Kāda loma visā šajā procesā ir izmainītajām olbaltumvielām un to fragmentiem, kuri ir tajā ģenētiski modificētajā organismā, – to jums neviens skaidri nepateiks. To mēs uzzināsim tad, kad būsim ēduši ģenētiski modificēto pārtiku daudzas paaudzes. Viens gan ir skaidrs – dzīvnieki, kuri ir ģenētiski modificēti, nākamajās paaudzēs – ne uzreiz, bet pēc piecām, sešām, septiņām paaudzēm – zaudē spēju vairoties. Vai arī mēs gribam zaudēt spēju vairoties? Tāds ir jautājums!

I.Vekmanis: Tas nozīmē, ka cilvēka baktērijai un bites baktērijai klājas līdzīgi attiecībā uz ģenētiski modificēto barību? Cilvēkam ģenētiski modificēta pārtika, bitei – ģenētiski modificēts zieds un tāds pats medus?

– Jā, ar to nu mums ir jārēķinās, ka nektārs arī būs drusku citādāks. Kāda būs konkrētā ietekme, tas būtu jāpēta, bet pašlaik jau mēs tikai rēķinām, lai bites savāc pēc iespējas vairāk medus. Ja bites to nespēj, padosim tām cukuru un tad vēl, nedod dievs, cukurbiešu cukura vietā iedosim cukurniedru cukuru. Tad būs skaisti – daudz tās mantas dzeltenā krāsā.

M.Bauze-Krastiņš: Jautājums par mobilo sakaru tīkliem – 3G, 4G un tagad jau arī 5G. Kā tie ietekmē bišu dzīvi? Tie esot mikroviļņi, ar kuriem var pat uzvārīt cilvēka miesu. Tos varot izmantot kā ieroci. Ir dzirdēts daudz dažādu šausmu šajā sakarā. Kāds ir jūsu viedoklis?

 Redziet, mikroviļņu krāsniņas pārtikas gatavošanai izmanto ļoti plaši, un to, ka tur izdalās siltums, neviens neapšauba. Ir materiāli, caurspīdīgi vai necaurspīdīgi, kas laiž cauri mikroviļņus, bet mēs visu laiku dzīvojam elektromagnētiskajā starojumā. Tikai tā viļņa garums jeb frekvence ir atšķirīga. Jo īsāks vilnis, jo vairāk tas spēj kaut ko nodarīt. Garie viļņi, nevis tie, kas ir mikroviļņi ar ļoti augstu frekvenci, izplatās tālu, tāpēc tos izmanto radiosakaros. Bet šiem te ir daudz tuvāks raidīšanas diapazons, tādēļ tiem vajag torņus tuvāk citu citam uzstādīt, jo šie viļņi tik tālu neizplatās. Skaidrs ir viens – jebkurš dzīvs radījums, cilvēku droši vien ieskaitot, reaģē uz elektromagnētisko starojumu, kaut arī viņš pats to nemaz nepazinās, jo nervu impulsi no smadzenēm, kas iet uz visām mūsu organisma daļām, nav nekas cits kā vāja elektriskā strāva. Protams, mēs varam strīdēties, vai jauda šim starojumam ir pietiekama, lai ierosinātu kaut kādus procesus, vai nav. Bet ir tāda lieta kā kavitācija. Tā rodas tad, kad pārklājas viena strāvojuma viļņa maksimums ar otra strāvojuma viļņa maksimumu un faktiski rodas divreiz spēcīgāks vilnis. Un, nedod dievs, ka tur ir daudz dažādu avotu un starojuma viļņi pārklājas – tad var izrādīties, ka atsevišķos punktos ir sasniegta tāda intensitāte, kas pat sapņos nerādās, ja aprēķina vidējo. Ir teiciens, ka vidējā temperatūra slimnīcā neraksturo konkrētā slimnieka temperatūru. Tā ir arī šajā gadījumā. Tāpēc ir nepieciešami ilgtermiņa pētījumi, jo mobilie telefoni plaši lietoti pagaidām ir tikai vienas paaudzes ietvaros. Kas būs pēc piecām paaudzēm, turklāt, ņemot vērā aizvien pieaugošo intensitāti un apgabalu blīvumu, kuros uztverami mobilie sakari, – to mēs vēl redzēsim. Bet arī smadzenēs mums valda elektroviļņu kopums, kas nodod signālus turp un šurp. Bitei ir tas pats, un līdz ar to šie viļņi, protams, var viņu dezorientēt, izmainīt uzvedību. Kā? Pagaidām mēs īsti labi nezinām šo procesu, bet tas, ka ietekme ir, ir viennozīmīgi.

I.Vekmanis: Ir pesimisti, bet varbūt tieši otrādi – reālisti, kas saka ļoti vienkārši: ja pazudīs bites, pasaule faktiski apstāsies un ies bojā. Cik šāds skatījums ir pamatots?

– Tas, ko mēs veltītu bišu aizsardzībai, ar milzīgu uzviju atmaksātos produkcijas daudzumā, kas, pateicoties bitei, papildus tiktu iegūts. Ir pilnīgi skaidrs, ka, ja bišu nav pietiekami daudz, piemēram, labības laukā, raža krītas vismaz par 40 procentiem. Iedomājieties, kādas sekas tas atstāj pasaules mērogā, kāds tas ir pārtikas apjoms, kuras visiem septiņiem miljardiem cilvēku jau tagad ir par maz? Nav jau arī tā, ka tikai cilvēks ir tas ēdājs. Bites ēd putniņi, un pašas bites ir lielisks mēslojums. Ekosistēma bez bitēm faktiski sabrūk, ja nav apputeksnētāju. Ja jums ir mežs, vai čiekuros ir sēkliņas? Vai vāverei būs ko ēst? Vai dzenim būs ko ēst? Vai mellenes dos augļus, ko ēdīs meža dzīvnieki? Un tā tālāk, un tā joprojām. Mums būtu līdz zemei jāpaklanās to cilvēku priekšā, kuri arī Latvijā mēģina atdzīvināt tradīciju, kas šeit bija jau gadu tūkstošiem nostabilizējusies, kad bišu dores lika priežu mežos augstu kokos, kur lācis netiek klāt. Pie priežu stumbriem tās stiprināja ne jau tikai medus iegūšanas nolūkā, bet tāpēc, ka mežs var būt veselīgs tikai tad, kad visi procesi notiek tā, kā tiem ir jānotiek. Šobrīd medus, ko ievāc laukā, kurā notiek lauksaimnieciskā darbība, noteikti saturēs zināmu daudzumu tā materiāla, kas ir miglots virsū, – vai tie ir pesticīdi vai minerālmēsli. Minerālmēsli gan nebūtu tas bīstamākais, pesticīdi gan. Mežos ķīmija tiek lietota ļoti retos gadījumos – ja notikusi kāda kaitēkļu invāzija, tad kāds apgabals tiek nomiglots ar kādu kaitīgu vielu. Līdz ar to medus no meža, neskatoties uz daudziem citiem plusiem, kas nāk no meža augu klāsta, sveķus ieskaitot, būs ekoloģiski tīrs.

M.Bauze-Krastiņš: Kāda, jūsuprāt, ir pesticīdu ietekme uz bitēm?

– Pesticīdi galina bites nost, arī cilvēkus, kas ēd to medu. Tas, kurš nomirs pirmais, ir tikai laika jautājums.

I.Vekmanis: Es runāšu tikai par Latviju. Cilvēks te atnāca, un bite mežā jau bija priekšā. Tad jau sanāk, ka tai bitei jāiet atpakaļ uz mežu?

– Jā, tāpēc ka mēs to biti esam izdzinuši no meža. Mēs esam izcirtuši visus lielos dobumainos kokus, un arī putnam nav, kur palikt. Nu labi, putnam pieliekam būrīti, bet bitei ko? Bitei neko.

I.Vekmanis: Bitei pašai jādobj...

– Bite pati nespēj izdobt. Tai ir vajadzīgs vecais, caurumotais koks, lai būtu kāds izpuvis zariņš un tur iekšā dobums, kur tā bitīte varētu dzīvot un darīt savu darbiņu – uzkrāt medu, lai barotu visu saimi. Ar savu vēlmi saimniekot mežā mēs izcirtīsim visu, kas ir puspuvis, līks un greizs, jo tas jau nav kokmateriāls. Tad to izvedam laukā, un bitītēm vairs nav, kur palikt. Ja mēs gribam ilgtermiņā šeit dzīvot, par bitēm ir jārūpējas tāpat kā par putniņiem.

M.Bauze-Krastiņš: Man šķiet, ka, ja mēs rūpējamies par bitēm, mēs kaut kādā mērā rūpējamies arī par putniem un pārējiem dzīvniekiem.

 Bites tiešā veidā netiek ēstas, bet, apputeksnējot augus, tās nodrošina daudziem putniem, tārpiem, kukaiņiem, zvēriem barības bāzi. Jo vairāk ir sēkliņu un ziediņu, jo vairāk tur ir kukaiņu un tārpiņu, kurus putni ēd. Bite šajā ekosistēmā ir viena no fundamentālām sastāvdaļām.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.