Jānis Dimants: Kur patronas, kur vakcīnas kaujā iešanai ar naidnieku? ^{Apriņķis.lv}

Neaptverami, cik smīkņāšanas raisīja karstais vēstījums tā rīta radio programmā, vēlāk arī visas dienas garumā un tālāk jau līdz apnikumam visos iespējamajos variantos. Pieļaujams, ka ministrs, viņa preses sekretārs, varbūt vēl viens otrs dižojas, kādi mēs malači – nav pagājuši ne četri mēneši, un viens jau sodu saņēmis, vēl viens rindā uz saņemšanu, veikta iekšējā rokāde...

Lai tiktu pie tām pāris it kā jau bargajām pavēlēm, ir divkārtīgi saveidotas disciplinārlietu komisijas, kurās ielikti neba kādi vienkārši klerki, bet Valsts kancelejas, Tieslietu, Finanšu un Veselības ministrijas augsta ranga ierēdņi. Viņi visi uz ilgāku laiku atlika savus tiešos pienākumus, par ieguldītajiem pūliņiem droši vien arī ko taustāmu saņēma. Taču tante Pabažos palikusi neizpratnē un, lai izklausītos kaut cik moderni, taujā: kur sausais atlikums no tādām disciplinārlietu komisijām?

Labi, tā nu būtu zinātgribošās tantes problēma. Savukārt mūžīgais hronists jūtas gluži vai gandarīts, cik bagātīgu ievākumu guvis no lasītā, redzētā un dzirdētā tieši vakcīnu un vakcinēšanas sakarā. Kāda dramaturģija tur virmo! Garumgari seriāli būtu veidojami. No izklāstu milzīgā mudžekļa būtiski arī prasās rast kādus pieturpunktus, apjaust notikumu tālāko iespējamību un galu galā to, kas notiks ar tiem, kuru cēlā misija ir glābt cilvēkus, pasargāt viņus no trakojošajiem vīrusiem, saslimšanām, nāves. Vai šajā izmisuma pilnajā laikā jel iespējamas ļaunprātības, izdarības, kas paņēmušas un paņem cilvēku dzīvības, raisa apjukumu?!

Jā, pavīd it kā jau spārnotais “tur taču apgrozās milzum lielas naudas”. Bet allaž urķīgais Mārcis Bendiks kādā publikācijā atklāj itin pikantas detaļas vakcīnas pirkšanas un nepirkšanas sāgā. Izrādās, bijis kategorisks uzstādījums: “AstraZeneca” jāpērk, konkurentu produkts – nekādā gadījumā. Atliek vien noskaidrot patiesos labuma guvējus no tā, ka netika iepirktas tās sasodītās 800 000 potes.

Hmm... Bet vai nav pārdrošs tas mūsu Bendiks? Iepriekš tak ziņots, ka jaudīgais likumsargs KNAB neko kriminālu iepirkumos nav saskatījis. Toties mums ir vismaz pagaidām ļoti rosīgais jaunais ģenerālprokurors; jā, Juris Stukāns, realizējot savas pilnvaras, atzinis par nepieciešamu Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokuroram Gintam Bērziņam veikt pārbaudi par Covid-19 vakcīnu iepirkumu. Ziņots, ka prokuratūra vērtēs arī KNAB lēmumu par atteikšanos sākt kriminālprocesu. Gan jau pie viena kādus atzinumus teiks arī par izdaudzinātās Disciplinārlietu komisijas veikumu Veselības ministrijas ierēdņu pratināšanā.

Tādējādi nav izslēgts, ka uz tiesu aicināmo skaits varētu būt visai prāvs, vēl jo vairāk, ja tur nāktos pasēdēt arī kādiem knābistiem vai disciplinārlietu izmeklētājiem. Sarunās visbiežāk gan dzirdēts, ka tiks tiesāta un, iespējams, cietumā nonāks bijusī veselības ministre. Kādi vaimanā: nabaga Ilzīte! Citi: lai saņem, ko pelnījusi par viņsaulē aizlaistajiem! Nojaušams, ka pati Ilze Viņķele, sabijusies ne pa jokam, liek ne tikai galdā, bet arī interneta portālos faktus, pat ar notikumu secību pa minūtēm, mēģinot pierādīt savu nevainību.

Ja tiesātu un notiesātu tikai vienu bijušo, būtu gaužām netaisnīgi. Aizkulišu tiesas spriedēji par galveno vainīgo vakcinēšanas epopejā atzinuši to, kas stāv pakāpīti augstāk par ministru rangā esošajiem, un, ak, kāda tēlainība nāk ārā, savus bargos spriedumus pasludinot! Šamais tak sludinājis, ka cīņa ar koronu pielīdzināma karam, bet karā par iznākumu nav atbildīgs nedz praporščiks, nedz jefreitors, atbildība 100% jāuzņemas kaujas plānotājam, organizētājam, ģenerālim; viņš kā galvenais ir atbildīgs arī par to sev padoto nāvi, kurus sūtījis uzbrukumā, nepārliecinoties, vai tiem ir patronas. Pieļaujot patronu līdzību vakcīnām, jā, var būt atsevišķi vainīgie, kas dažādu iemeslu dēļ nav izpildījuši savus pienākumus, tomēr par visu atbildīgs paliek galvenais – ģenerālis – jeb vakcīnu gadījumā valdības vadītāja amatā esošais.

Tikmēr tiek veidota parlamentārās izmeklēšanas komisija par valdības rīcību Covid-19 pandēmijas pārvarēšanā un arī lai nosauktu to politisko amatpersonu vārdus, kuras izraisījušas neatgriezeniski negatīvas sekas Latvijai. Komisijas darbībai dots laiks seši mēneši. Nu tik būs! Vismaz kāršana pie lielā zvana noteikti! Tikai tādi kā šermuļi pārņem, mēģinot apjaust, cik daudz izmeklētāju mums tagad savairojies, lai kaut vai tikai nosauktu neatgriezenisko seku izraisītājus.

Notiks vai jau notiek arī izmeklētāju izmeklēšana. Turklāt ar pilniem apgriezieniem turpina žurnālisti, tad vēl arī paši savstarpēji apsaukājoties. Cik institūciju iesaistīts, lai noskaidrotu, vai likumīgi rīkojies Guntis Bojārs, savā ierasti dimdošajā “Aizliegtajā paņēmienā” mēģinot tikt pie skaidrības ar imunitāti pret Covid-19. Cepšanās ne pa jokam!

Pieturoties pie simboliem, vēl nāk prātā, ko vienā domu krustošanās reizē teikusi visur esošā Sanita Jemberga: “Es nedomāju, ka ir jāprasa kāda galva uz paplātes. Ir jātiek skaidrībā, vai tas ir tikai disciplinārpārkāpums, vai tomēr valdības maldināšana ir arī kriminālpārkāpums.”

Žurnālisti izmeklētājiem piespēlējuši pietiekami daudz, lai vērtētu un izvērtētu. Šajā ziņā, šķiet, vispamanāmāk uzdarbojas pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, no kura šķetinājumiem pamatīgi trūkties dabūjis nu jau bēdīgi slavenais zāļu dalītājs Svens Henkuzens. Ja redaktore Jemberga meklē, kādu pantu viņam varētu piemērot, – kas tur slikts, ja ir par ko?

Bet vispār tajā “Re:Baltica” darbojas velna sievišķi. Kad tīri nejauši rokās bija nonācis kāds avīzes “Zemgales Ziņas” numurs un divu lappušu izvērsumā ieraudzīju, kā pētnieciskā žurnāliste Sabīne Bērziņa noliek pie vietas pat pasaules mērogā izlaistus kļūdainus atzinumus par Covid-19 izraisošā vīrusa noteikšanu, mute palika vaļā.

Un prieks, ka mums ir tādas pētnieces kā Monta Ustinova Biomedicīnas pētījumu centrā un Jeļena Storoženko Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā. Nelaime tikai tā, ka gandrīz viss pasniegts tik gudri, ka medijiem domātais izklāsts vietumis raisa arī neticību un pat piebremzē gribēšanu iespējami drīzāk tikt pie potes. Tomēr zināšanai jāpieņem, ka, apstrīdot kādu Dublinas universitātes profesori, mūsmāju gudrajie pauž savu: nav liecību, ka vakcīna izraisītu citokīnu vētru. Tomēr nav arī izslēgta varbūtība, ka tavās miesās sāk plosīties tieši citokīnu viesulis; bišķiņ tak jānotic arī Eiropas mēroga vakcinācijas noliedzējai.

Bet, kas attiecas uz citām pandēmijas izraisītajām vētrām, tās ar iespaidīgi paliekošu nozīmi plosījušās un plosās mūsu izglītības jomā. Attālinātā mācīšanās nav nekāda izglītība, attālinātie jūk prātā – tā skaidri un gaiši publiski paziņojis populārais dakteris, leģendārā Paula Stradiņa mazdēls Andrejs Ērglis. To jukšanu aizvien tik vairo un vairo haotiskie rīkojumi, bezjēdzīgās nostādņu maiņas.

“Mācības klātienē – vairāk nav nekā ir”. Lai lasītāji zina, ka ar šādu virsrakstu kolēģa Ritvara Raita saveidoto analītisko rakstu pašieceltais mediju eksperts ierindojis valsts mēroga ievērojamāko skaitā, sava tradicionālā topa trijnieka pašā augšgalā. Sirdi plosoši lasīt, ko teic Saulkrastu vidusskolas direktore Velta Kalnakārkla. Viņa jau nu ir dikti dusmīga uz Izglītības un zinātnes ministriju un pašu ministri; gribētu, lai tur augšā vienreiz sāk domāt ar galvu vai lai aicina pie sevis praktiķus, kad tos it kā jau valstiskos jautājumus lemj savā nodabā. Direktoresprāt, liegt apmeklēt mācības skolā klātienē ir tīrā kaitniecība, citādi viņa to nevarot nosaukt.

Ja kā pa viļņiem šajās pavasara dienās iet arī ar pedagogu, visu izglītības jomas darbinieku potēšanu, kas daudzviet raisa nebeidzamu stresošanu, domājams, atbildību nāktos uzņemties diviem ministriem un, protams, arī viņu tam augstākstāvošajam, kuram savi padotie jānodrošina ar patronām kaujā iešanai jeb šajā gadījumā vakcīnām.