Vija Beinerte: Par "naida runu" vienos vārtos Apriņķis.lv
- Autors: Vija Beinerte
Foto – Polina Viljuna un Shutterstock.com; Dinas Antumas-Jansones kolāža
Kad sadzērušies huligāni neglītiem vārdiem apsaukā homoseksuālu profesoru, LGBT aktīvisti to vēlas kvalificēt kā "naida noziegumu" vainu pastiprinošos apstākļos. Bet ja tie paši huligāni neglītiem vārdiem apsaukā daudzbērnu māti – kā tad būtu saucams šāds noziegums? Vienkārši huligānisms?
Jautājums rodas tādēļ, ka "Jaunā vienotība" un "Attīstībai/Par!" ir iesniegušas Saeimai grozījumus Krimināllikumā, kuros piedāvā kā "naida noziegumu" definēt noziedzīgas darbības, kas veiktas pret personu tās seksuālās orientācijas dēļ.
Virkne juristu iebilst, ka Krimināllikuma 74.1 pants, 78. pants, 149.1 pants un 150. pants nodrošina visu, kas nepieciešams, izmeklējot un vērtējot ar naida kurināšanu saistītus noziegumus, vienlaikus saglabājot pilsoņu konstitucionālās tiesības uz vārda brīvību.
Taču tas vēl nav viss. Nacionālās apvienības un vairāku neatkarīgo deputātu galvenais iebildums – grozījumi paredz no 150. panta svītrot kritēriju par to, ka "darbībai, kas vērsta uz naida vai nesaticības izraisīšanu" ir jārada "būtisks kaitējums". Ja šis kritērijs tiks svītrots, par naida runu varēs pasludināt jebko. Kaut vai tādēļ, lai apklusinātu oponentu.
Jāpiebilst, ka "naida noziegums" un "naida runa" nav viens un tas pats. Termins "naida runa" ir samērā jauns. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada rekomendācijā R (97) 20 "Par naida runu" ir teikts, ka tā aptver "visus izteiksmes veidus, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasu naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kam pamatā ir neiecietība, kas ceļas no agresīva nacionālisma, etnocentrisma un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem".
Atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Es pati nepiederu ne pie vienas no īpaši aizsargājamām grupām, bet vienkārši pie sabiedrības vairuma. Vai tas nozīmē, ka ir atļauts nesodīti izplatīt, mudināt, veicināt un attaisnot naidu pret mani un tādiem kā es? Varbūt vienkāršāk būtu, ja EP Ministru komiteja noformulētu to sabiedrības grupu sarakstu, pret kurām drīkst vērst, veicināt un attaisnot naidu?
Pēc publikācijas ""Trīciet, heterocūkas!" jeb Ne viss ir tā, kā mums to mēģina iestāstīt", sapratu oponentu loģiku: ja Maikls Svifts nosauc mani par "heterocūku", bet manus dēlus par "vārgās vīrišķības, seklo sapņu un vulgāro melu simboliem", tas ir "izmisuma sauciens". Turpretim ja es citēju Svifta manifestu, tā ir "naida kurināšana".
Nesen "Delfos" publicētā "Mozaīkas" pārstāvja J. Lavrikova rakstā ir šāds teikums: "Homofobijas sērga kulminēja 2005. gadā, kad konservatīvais Saeimas vairākums iecementēja homofobiju mūsu valsts pamatlikumā, papildinot Satversmes 110. pantu ar laulības definīciju kā savienību starp vīrieti un sievieti."
Ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, tas cilvēcei ir skaidrs gadu tūkstošiem, kopš pašiem laulības institūta pirmsākumiem, un man personiski tas ir skaidrs visu manu mūžu. Un te pēkšņi mani par šo manu gluži normālo skaidrību sāk apsaukāt par "homofobi" un bez jelkāda iemesla ieskaita kaut kādā mākslīgi izdomātā ļaunā sabiedrības grupā. Jautājums: kāpēc "Mozaīka" drīkst mani publiski apsaukāt, ja es pati nekad mūžā viņus neesmu ne apsaukājusi, ne ienīdusi, ne diskriminējusi?
Pirms nedēļas bija "Starptautiskā diena pret homofobiju, transfobiju, bifobiju un interfobiju". Nu, tagad iznāk, ka tā ir tāda starptautiskā diena arī pret mani, – jo Lavrikova kungs taču mani ir ieskaitījis "homofobos"! Kā lai es jūtos? Kā es, triju dēlu māte, lai rīkojos, kad pati savā valstī es tieku ieskaitīta grupā, kas ir jāapkaro?! Jā, tieši par homofobijas apkarošanu (!) 17. maija rakstā "Delfos" runā ES komisāre Dalli.
Šis jautājums mani patiesi satrauc, jo es piederu pie tādas sabiedrības grupas, kas tiek aizvien vairāk apspiesta – apsaukāta, apsūdzēta, kaunināta, klusināta, pakļauta cenzūrai, marginalizēta utt. Tas, ka par apspiestu grupu kļūst sabiedrības vairums, diemžēl nav nekas neiespējams – kā māca vēsture.