Menu
 

Es ticu. Gunta Kalmes uzruna Gunāra Astras "Pēdējā vārda" tulkojuma atklāšanā Eiroparlamentā Apriņķis.lv

  • Autors:  Guntis Kalme
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Par maz ir skatīt G.Astru tikai kā Latvijas nacionālo varoni vien kā tās priekšatmodas balsi. G.Astra nav tikai vēsture, jo viņa “Pēdējais vārds” un personība uzrunā mūs arī šodien. Tāpat kā toreiz, viņš izceļ mūs no komforta zonas, aicina meklēt atbildes uz grūtiem jautājumiem un pāri visam – liek mobilizēt sevi cīņai ar ļaunumu.

Brīdī, kad mēs katrs saduramies ar neparedzētām grūtībām, mēdzam izteikt retorisku pašattaisnojošu jautājumu: ko gan var viens cilvēks? Tas implicīti paredz arī diezgan pagļēvu atbildi – neko vai maz. Ko varēja viens politieslodzītais G.Astra pret PSRS? Tik daudz, ka viņu kā vajadzēja ieslodzīt divreiz. Jo viņš veica toreiz neiedomājamo – atklāti un tieši okupācijas režīmam acīs vēstīja patiesību: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Viņš apliecināja to konsekventi un līdz galam. Kā vēlāk izrādījās – līdz savas dzīvības galam. Drīz pēc savas atbrīvošanas viņš tika noindēts.

Viņš atteicās sadarboties ar izmeklēšanu un atbildēt uz tās jautājumiem, jo neatzina PSRS okupācijas varu par latviešu tautai leģitīmu. G.Astra savā “Pēdējā vārdā” apsūdzēja Ļaunuma impēriju. Ar savu stāju viņš parādīja, ka vajag un ir iespējams pretoties ļaunumam. G.Astra nodemonstrēja, ka ļaunuma priekšā ir iespējama ne tikai pašsaglabāšanās instinkta izraisīta baiļu un pakļaušanās reakcija, bet arī bezkompromisa nepiekāpība, pretnostāšanās ļaunumam. Viņš parādīja, ka draudu situācijā ir iespējama arī drosme.

G.Astras vēsts un drosmes apliecinājums nav tikai 20.gadsimta pēdējās ceturtdaļas fakts. Mūsu Valsts prezidents par viņu sacīja: “21.gadsimtā Gunārs Astra Latvijai, Eiropai un pasaulei ir cilvēka personības lieluma, patiesības spēka un varonības bruņinieks. Latvijas mērogā – patriotisma apliecinātājs mīlestībā uz latviešu tautu, valodu, kultūru un valsti. Eiropas perspektīvā – īstenas un patiesas demokrātijas aizstāvis. Plašajai pasaulei – cilvēka personības vērtības, cieņas, tiesību un pienākumu vēstnesis.”[1] Šodien G.Astras vēsts saturs un tās apliecināšanas veids – drosme –, nostājoties pret ļaunumu, savu aktualitāti ir ne tikai saglabājis, bet pat daudzkārt palielinājis.

Kopš Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara Ukrainā, bieži dzirdam jautājumu: kā kaut kas tāds ir iespējams 21.gadsimtā? Šis jautājums līdzās taisnam sašutumam diemžēl pauž arī mūsu naivitāti un ilūzijas.

Kopš Apgaismības mūs ir vajājušas ilūzijas par cilvēka dabas principiālo uzlabojamību, par viņu kā Homo Sapiens, par to, ka sabiedrības materiālais, intelektuālais, sociālais, kulturālais un morālais progress darīs neiespējamus karus. Pēdējie vairāk nekā septiņdesmit gadi bez plaša kara pasaulē šķiet šo vēlmju domāšanu apstiprinām.

Eiropai aizvien vairāk aizejot no kristīgās ticības (ES konstitūcijā diemžēl netika iekļauta pat vēsturiska atsauce uz kristietību), viņa ir attālinājusies arī no kristīgās dzīves gudrības. Šī atziņa vēsta, ka cilvēks ir nevis nepilnīgs, bet gan grēcīgs, samaitāts, t.i., pieejams ļaunuma iedvesmām un kārdinājumiem. Tomēr pret to var un vajag cīnīties.

Kristīgā ticība, kas ļaunumu labi pazīst, no savas pieredzes spēj formulēt šādus cīņas principus ar to.

  • Vienīgā principiāli pareizā un vēsturiski attaisnojusies reakcija pret ļaunumu ir konsekventa pretestība tam, nevis tā sofistiska relativizēšana vai viedokļu spēles ar to. Ļaunumam ir iespējams pretoties un tas jādara nekavējoties, vienmēr, visur, visādi un visiem spēkiem.
  • Bailes vai drosme ļaunuma priekšā ir izvēle. Baiļu cena ir gļēvums un nespēks, drosmes – morāls spēks un pašcieņa.
  • Ļaunums saprot tikai spēku – garīgu, morālu, fizisku, militāru u.tml. Tieši šajā valodā ar viņu arī ir jārunā. Nevis angļu, franču vai vācu, bet spēka valodā.

Uzticība, ticība šīm atziņām ļauj identificēt toreizējo PSRS ļaunumu un šodienas KF ļaunumu. Un kā pret tādu pret to arī ir jāattiecas. Šis attieksmes paraugs nav novecojis. Par politoloģisku aksiomu jau ir kļuvusi atziņa, ka Putins ir Hitlers šodien.[2] No tās izriet retoriskais Polijas prezidenta Andžeja Dudas jautājums “Putina sapratējiem un sejas glābējiem: vai kāds toreiz teica, ka Ādolfam Hitleram vajadzētu glābt seju? Ka mums jārīkojas tā, lai tas nebūtu pazemojoši Ādolfam Hitleram?”[3]

Tāda rīcība būtu mazākais tuvredzība, bet faktiski – pašnāvība. Ja ļaunumam dod atelpu, tad saskaņā ar ļaunuma nezūdamības likumu tas neizplēnēs, bet gatavosies nākamam uzbrukumam. Ja labais ļaunumam piedāvā kompromisus, viņš tos saprot kā labā vājuma pazīmi. Plēsoņas apetītes veicināšana nenomierina to.

Skaudra ir atziņa, ka Putins faktiski ir Rietumu tuvredzības, neuzņēmības un gļēvuma izauklēts.[4] Krievu invāzijas Gruzijā, Krimā, Doņeckā, Luhanskā – visur Rietumi viņiem piekāpās. Tas Krieviju iedrošināja šim karam.

Krievija vienmēr ir bijusi agresīva impērija. 1991.gadā PSRS impērija sabruka, bet tās plēsonīgais impērisms palika. Kā civilizācija Krievija ir humāni un tehnoloģiski atpalikusi, barbariska. Šodien tā pretendē izveidot PSRS 2,0, bet faktiskais rezultāts ir nožēlojams – PSRS 0,2. Tas tādēļ, ka Putins kā savu uzdevumu nav redzējis izveidot pārtikušu un miermīlīgu valsti. Runājot Pētera I 350 gadadienas pasākumā, viņš sevi pielīdzināja šim caram, apgalvojot, ka arī viņa, Putina, uzdevums ir atgūt un nostiprināt [it kā] slāvu zemes.[5]

Krievu disidents Aleksejs Navaļnijs 24. maija tiesā savā pēdējā vārdā teica: “Kad vēršos pie jums [tiesas], es vēršos pie tās pašas KF, kuru tagad sagrābuši blēži, krāpnieki un, protams, slepkavas. .. mans galvenais noziegums jūsu acīs ir tas, ka es no šīs sistēmas nebaidos. .. Cilvēkam dzīve nav dota tādēļ, lai bītos no prātu izdzīvojuša bunkura veča un sistēmas, ko viņš izveidojis. Tāpēc es nebaidos no jums. Un visus pārējos aicinu nebaidīties. .. Jūsu sistēma balstās tieši uz bailēm, tāpēc nedrīkst baidīties no jums. Baidīties no jums – ir noziegums pret savu nākotni, saviem bērniem un savu tautu.”[6]

Mums, Rietumiem, nav jābaidās. Mūsu civilizācija ir nesalīdzināmi pārāka par KF – garīgi, morāli, tehnoloģiski, ekonomiski, un militāri. Mēs esam spējīgāki kā jebkad agrāk uzvarēt šo anticivilizāciju, kas apspiež un fiziski iznīcina arī pati savus iedzīvotājus. Lai baidās Putins! Viņam ir visi iemesli tam.

2021.gada 17.decembrī Putins ar savām drošības garantiju prasībām[7] faktiski pieteica karu ne tikai NATO, bet visai Rietumu civilizācijai. Zīmīgi, ka atbildi uz šādu ultimātu pirms 38 gadiem – 1983.gada 15.decembrī bija devis jau G.Astra: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.”

Tas reiz pravietiski jau piepildījās 1991.gadā, sabrūkot PSRS. Es ticu, ka tas piepildīsies arī otrreiz, beidzot pastāvēt Krievijas imperiālismam.

Iepriekš: 
Eiropas Parlamentā prezentēs grāmatu par Gunāru Astru

[1] Egils Levits, Latvijas brīvības cīnītājs Gunārs Astra un viņa pēdējais vārds / Gunārs Astra, Pēdējais vārds (R: Latvijas vēstnesis, 2021), 5.
[2] https://www.facebook.com/watch/?v=1168441470560043https://www.youtube.com/watch?v=FD6_gYFOF80; https://www.currenttime.tv/a/putin-eto-gitler-i-stalin-vmeste-vzyatye-i-dazhe-esche-huzhe-eks-ministr-oborony-litvy-osuzhdaet-agressiyu-kremlya-v-ukraine/31721312.html 
[3] https://www.aa.com.tr/ru/%D0%BC%D0%B8%D1%80/%D0%BF%D1%80%D0%B5%D0%B7%D0%B8%D0%B4%D0%B5%D0%BD%D1%82-%D0%BF%D0%BE%D0%BB%D1%8C%D1%88%D0%B8-%D1%81%D1%80%D0%B0%D0%B2%D0%BD%D0%B8%D0%BB-%D0%BF%D1%83%D1%82%D0%B8%D0%BD%D0%B0-%D1%81-%D0%B3%D0%B8%D1%82%D0%BB%D0%B5%D1%80%D0%BE%D0%BC/2609699
[4] https://rabble.ca/columnists/how-the-west-made-putin-possible/
[5] https://www.la.lv/video-putins-sevi-salidzina-ar-krievija-caru-peteris-i-karoja-ar-zviedriju-21-gadu-vins-atguva-krievu-zemes-ari-mums-tagad-ir-tads-laiks
[6] https://www.youtube.com/watch?v=7tIXegVoZx4
[7] https://www.sargs.lv/lv/pasaule/2022-01-05/analize-ko-patiesiba-nozime-krievijas-ultimats-rietumiem

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.