Ilze Ezermale Carnikavā: Jau agri sapratu, ka grāmatas – tā ir mana pasaule ^{Apriņķis.lv}

– Vai atceraties, kad jums radās interese par grāmatām?

– Katram latvietim, katram bērnam tas ir pirmais, ko mamma vai tētis lasa. Mani grāmatas interesēja jau bērnībā. Manam klasesbiedram mamma strādāja par bibliotekāri, un mēs gājām viņai palīgā – gan starpbrīžos, gan pēc stundām. Tā bija mūsu pasaule. Esmu no Vecāķiem, bet mācījos Viļa Lāča Rīgas 31. vidusskolā.

– Kāda bija skolotāju ietekme uz jūsu profesijas izvēli?

– Mums bija ļoti labas skolotājas, kuras iemācīja mīlēt grāmatas – mana pirmā audzinātāja, skolotāja Lidija Dzērve un arī pārējās skolotājas. Sapratu, ka šī profesija būs mana. Bija gan vēl cita izvēles iespēja. Man padevās angļu valoda, tāpēc bija domas saistībā ar to, tomēr angļu valodas skolotāja mani atrunāja – par gidu padomju laikos nevarēja kļūt, tas bija ļoti sarežģīti, faktiski neiespējami, bet būt par skolotāju nebija mans aicinājums.

– Tātad, beidzot skolu, nebija grūti izvēlēties, kurp doties.

– Pēc vidusskolas absolvēšanas sāku strādāt Nacionālās bibliotēkas Apstrādes nodaļā. Darbs bija nopietns un monotons – kārtot autoru un nosaukumu kartītes pēc krievu alfabēta. (Smejas.) Tad man piedāvāja strādāt citā nodaļā. Tajā laikā nebija Sabiedrisko attiecību nodaļas, bet gan Literatūras propagandas nodaļa, pie vadītājas Zigrīdas Zasas. Tā tas viss pamazām sākās. Iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.

– Jūs uzreiz pēc skolas sākāt strādāt, bet mācības sākāt vēlāk?

– Jā. Septiņpadsmit gadu vecumā absolvēju vidusskolu, gadu nostrādāju bibliotēkā un sapratu, ka grāmatu pasaule ir mana vieta.

– Kādas grāmatas jums skolas laikā patika? Ko lasījāt?

– Grāmatas lasītas ļoti daudz. Protams, Andersena, brāļu Grimmu pasakas, Žila Verna “Kapteiņa Granta bērni”, daudz un dažādi autori. Tajā laikā jau mums vēl nebija datoru, mobilo telefonu. Mūsu pasaule bija spēles, rotaļas un grāmatas.

– Cik ilgs bija Nacionālās bibliotēkas periods?

– Gandrīz divdesmit gadus. Gaismas pilī pastrādāt nesanāca, bet piedalījos grāmatu ķēdē, pārnesot grāmatas no vecās bibliotēkas uz jauno ēku. Nacionālajā bibliotēkā man bija liela pieredze vairākās nodaļās. Atsākot darbu pēc dekrēta atvaļinājuma, strādāju Nacionālās bibliotēkas Periodikas nodaļā. Pēc tam man piedāvāja darbu Sabiedrisko attiecību nodaļā par ārzemju sakaru speciālisti. Pēc šī amata likvidēšanas sāku strādāt Juridiskās literatūras lasītavā. Kad bija brīvs brīdis, gatavoju studentiem grāmatu pārskatus. Neviens man to neprasīja, tā bija vairāk tāda kā pašiniciatīva. Iespēju robežās strādāju arī tiesā par piesēdētāju, arī šī bija ļoti interesanta pasaule. Sāku spriest, ka varētu iet mācīties par juristi, ko vēlāk arī pabeidzu. Diplomdarba tēma bija “Pusaudžu noziedzība Latvijā un pasaulē”.

– Kādi ir interesantākie stāsti, kas palikuši atmiņā no tiesas piesēdētājas pieredzes?

– Savā pieredzē atceros gadījumu, kad kādam jaunam puisim piesprieda mūža ieslodzījumu, lietā bija divpadsmit dažādas apsūdzības epizodes. Bija arī stāsts par narkomāniem, kuri apgalvoja, ka nevienam neko nav pārdevuši, visu paši audzējuši savām vajadzībām. (Smejas.) Bieži vien pēc smagām tiesas sēdēm pārrunājām šos gadījumus ar kolēģiem, pētījām Krimināllikumu. Situācijas, kad šķiet, ka notiesāts nevainīgs cilvēks, man negadījās, lai gan par tādiem gadījumiem, protams, esmu dzirdējusi. Ņemot vērā to, ka tika skatītas arī ļoti smagas lietas, reizēm bija emocionāli grūti, bet es to uztvēru kā dzīves neredzamo, neikdienišķo pusi, pratu nodalīt sajūtas.

– Jurisprudenci vēlāk kaut kur dzīvē izmantojāt?

– Man šīs iegūtās zināšanas noder darbā, piemēram, gatavojot autorlīgumus.

– Kad sākās Carnikavas bibliotēkas stāsts jūsu dzīvē?

– Carnikavā sāku strādāt 2003. gada decembra vidū, tūlīt būs apaļa jubileja. Janvārī bibliotēkai bija jābūt atvērtai lasītājiem. Liels darbs bija jāpaveic, jo tobrīd  strādāju viena. Ilze Gruzdiņa pievienojās 2012. gadā. Pirms Ilzes mana kolēģe bija Inese Grūbe. Ļoti laba kolēģe.

– Kā laika gaitā mainījusies bibliotēka un iedzīvotāju lasīšanas paradumi? Digitālais laikmets neatņem bibliotēkām lasītājus?

– Uzrāvienu veicināja e-grāmatu bibliotēka “Trešais tēva dēls”. Lai varētu lasīt e-grāmatas, ir jāreģistrējas.

– E-grāmatu bibliotēka parādījās 2018. gadā, bet jau pēc pāris gadiem sekoja pandēmijas periods, kad uz bibliotēku nevarēja nākt. Kā tas laiks ietekmēja jūs?

– Mēs izdomājām dažādus variantus, lai lasītāji tiktu pie lasāmvielas. Kad ierobežojumi beidzās, līkne ļoti strauji aizgāja uz augšu. Bērni bija ļoti noilgojušies pēc grāmatām un bibliotēkas. Zvanīja Carnikavas pamatskolas skolotāja, jautāja, vai varētu noorganizēt jaunāko klašu skolēniem bibliotekāro ekskursiju. Jā, protams. Un no tā arī radās ideja par Pepiju (klasēm vai bērnudārza grupiņām viesojoties bibliotēkā, tās vadītāja iejūtas Pepijas Garzeķes tēlā, – aut.), kas pamazām kļuvusi par leģendu. (Smejas.)

– Kuras paaudzes cilvēki visvairāk apmeklē bibliotēku?

– Vienubrīd aktīvākie bija seniori, bet tagad parādās tendence, ka vairāk lasa cilvēki no četrdesmit līdz piecdesmit gadiem. Jāsaka, ka šobrīd diezgan aktīvi lasa visas paaudzes, ļoti daudz nāk mammas ar bērniem. Kopumā sievietes, protams, ir aktīvākas lasītājas, bet pie mums nāk arī kungi.

– Cik bieži ir gadījumi, kad cilvēks atnāk uz bibliotēku, vēl nezinādams, ko vēlas lasīt?

– Tādas situācijas ir, un tad mēs palīdzam. Jautājam, kas interesē, iesakām iespējamos variantus. Katram lasītājam varam piemeklēt viņam atbilstošāko literatūru. Reizēm kļūdāmies ar ieteikumu. Kļūdīties ir cilvēcīgi.

– Kuru žanru vai autoru grāmatas Carnikavas bibliotēkā ir vispieprasītākās?

– Sieviešu vidū ļoti pieprasīta ir Lūsindas Railijas grāmata “Septiņas māsas” – uz šo grāmatu vēl joprojām ir ļoti gara rinda. Lasa arī Šarloti Linku, Jusi Adleru-Olsenu. No latviešu autoriem pieprasīti ir Jurģis Liepnieks (grāmata “Mans nabaga pirāts”), Dace Judina, Ingūna Bauere. 

– Vai lasītāji ir apzinīgi un grāmatas nodod laikus?

– Termiņš grāmatas lasīšanai ir mēnesis, bet augsta pieprasījuma literatūrai – divas nedēļas. Ne visi iekļaujas šajā laikā. Ja kāds kavējas, tad gan zvanām, gan rakstām. Lielākā daļa lasītāju, kuri kavējas, atzīst, ka bibliotēkas darba laiks īsti nesakrīt ar laiku, kad viņi var ierasties nodot grāmatu.

– Kāds ir mūsdienu lasītājs?

– (Ilgi domā.) Zinošs. Pieredzes bagāts. Tāds, kurš vēlas uzzināt un salīdzināt savu pieredzi ar to, kas ir grāmatā. Mūsdienu lasītāji ir dažādi, tāpat kā viņu intereses.

– Ko jūs pati lasāt?

– Jāatzīst, ka šobrīd brīvu brīžu ir tik, cik ir, un nakts stundas ir dotas, lai atpūstos. Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija Mērijas Elizabetes Kalniņas “Uguns un pulveris”. Bija ko padomāt un analizēt. Iepriekš nebiju lasījusi Karīnu Račko, bet nesen iepazinos ar viņas darbu “Netīrā”. Manuprāt, no šīs grāmatas varētu tapt arī filma, ir potenciāls.

– Vai sadarbojaties arī ar kolēģēm no Ādažu bibliotēkas?

– Protams, pie mums brauc arī no Ādažiem. Ja tur nav kādas grāmatas, sazināmies ar kolēģiem, nodrošinām lasītājiem nepieciešamās grāmatas.

– Bibliotēkā regulāri notiek izstādes un dažādi pasākumi. Kā izvēlaties, ko aicināt ciemos?

– Carnikavas bibliotēkā lekciju cikls “Uzzināt nekad nav par vēlu” ir jau no 2005. gada. Cikla ietvaros pie mums bijusi aktrise Akvelīna Līvmane, matemātiķis Andris Buiķis, Inese Ziņģīte, literāti, psihologi, Igors Kudrjavcevs. Žigimantu Krēsliņu uzrunājām jau pirms gada, visu bijām sarunājuši savlaicīgi. Parasti aptaujājam lasītājus, kas varētu būt interesants un ar ko viņi gribētu tikties.

– Mums pašiem novadā ir vairāki pazīstami literāti, piemēram, Aivars Krūkliņš un Gundaris Kravalis. Vai jūsu grāmatplauktā ir vēl kāda novadnieka darbi?

– Jā, ir Artis Ostups (Ādažu vidusskolas absolvents, 2022. gadā bija nominēts Ojāra Vācieša literārajai prēmijai par dzejas izlasi “Variācijas par mēness tēmu”, bet 2011. gadā saņēma Ojāra Vācieša prēmijas speciālbalvu par dzejoļu krājumu “Biedrs Sniegs”, – aut.), taču viņa dzeja kaut kā lasītājus nav uzrunājusi. Varbūt mēs dzeju ne īpaši saprotam. Ļoti ceru, ka pamazām tas mainīsies. Pēdējais pasākums bibliotēkā,  kad dzeja  mijās ar mūziku, bija ļoti iespaidīgs, piesātināts. Īpaši noslēgums, kad uzstājās mākslu skolas pārstāvis Māris Liepiņš, kurš lasīja Maijas Bajarūnienes dzeju savā interpretācijā un koncertmeistares Zanes Gudrās klavierpavadījumā.

– Pieminējāt, ka Ostupa grāmatu ne pārāk aktīvi lasīja. Kā ir ar Kravaļa grāmatu “Es gribēju vēlreiz redzēt jūru” un Aivara Krūkliņa dzejas krājumiem?

– Ņemot vērā to, cik Gundaris Carnikavā ir populārs, protams, ka viņa grāmatu visi gribēja izlasīt. (Smaida.) Domāju, ka Aivara Krūkliņa “Vēstījums par ķēniņu Zālamanu” būs vairāk pieprasīts nekā viņa iepriekšējie darbi (kopumā Aivaram Krūkliņam izdoti pieci dzejoļu krājumi, – aut.). Ieteiksim lasītājiem.

– Šajā gadījumā pozitīvu lomu varētu nospēlēt arī nominēšana Ojāra Vācieša literārajai prēmijai.

– Jā, noteikti. Iespējams, ka līdz šim viņu tik daudzi nepazina, bet popularitāte ir lieta, kas pieaug ar gadiem. Tā neveidojas uzreiz.

– Vai jums pašai, esot starp burtiem, vārdiem un grāmatām, nav bijusi vēlēšanās kaut ko sarakstīt?

– Es rakstu dienasgrāmatu par savu dzīvi. Varbūt iesāku nedaudz par vēlu, vajadzēja agrāk, taču gan jau arī iepriekšējo gadu notikumus varēšu savā atmiņā restaurēt. Ir bijusi doma par grāmatu, bet tas lai paliek nākotnei, kad aiziešu pensijā. (Smejas.) Grūti pateikt vai tā būs grāmata tikai tuvāko cilvēku vai plašākam lokam. Tas vēl ir miglā tīts.

– Sācies gada tumšākais periods. Vai gadalaiki arī ietekmē lasītāju izvēles?

– Jā, tagad varbūt vairāk izvēlas kaut ko nostalģisku. Iespējams, šis ir brīdis, kad vairāk paņems dzeju. Viss atkarīgs no katra lasītāja garastāvokļa. Novembrī arī vairāk ņem grāmatas par Latviju, bet tas savā ziņā saistīts ar skolām, kam šādus materiālus vajag. Arī kungi ņem vairāk grāmatu, ja tās ir ar vēsturi saistītas.

– Jums ir divi dēli. Ar ko viņi nodarbojas?

– Vecākais dēls dzīvo un strādā Diseldorfā. Jaunākais dēls ir autoskolas instruktors, plāno veidot savu biznesu. Arī vedekla ir instruktore autoskolā, bet mazdēls lieliski zina ceļa zīmes. Vecākais dēls ļoti ilgi nav bijis Latvijā, būs decembrī. Labi, ka ir “WhatsApp”, videozvani, ir iespējas sazināties.

– Viena no jūsu sirdslietām ir teātris. Kā līdz tam nokļuvāt?

– Pirmā izrāde, kurā es spēlēju, bija “Kāzu katafalks” Zigurda Neimaņa režijā 2014. gadā. Spēlēju tur kapu kopēju Velgu. (Smejas.) Faktiski ielēcu izrādē mēnesi pirms pirmizrādes, tāpēc tas bija liels izaicinājums. Taču spēlēt teātri vienmēr bija mans sapnis, mans aicinājums. Tagad šim hobijam pakārtoju visu dzīvi. Vēl starp maniem vaļaspriekiem ir nūjošana, rokdarbi un ceļošana.

– Kur ceļojat?

– Gan pa Latviju, gan pa Eiropu. Vasarā, viskarstākajā laikā, augustā, ar draugu biju Zakopanē Polijā, kāpām arī kalnos, vairāk par 2000 metriem virs jūras līmeņa. Uzkāpām virsotnē Czerwone Wierchy, kas atrodas uz Polijas un Slovākijas robežas. Reizēm bija sajūta, ka esi virs bezdibeņa. Tas bija iespaidīgi! Pasakaini un fantastiski skati. Nekad nedomāju, ka varēšu ko tādu paveikt.