Anita Skuja Baložos: Mums visiem ir vajadzīgas pozitīvas emocijas un prieks ^{Apriņķis.lv}

– Sākumā nedaudz iepazīstiniet ar sevi, lūdzu!

– Es nāku no Madonas novada – no Praulienas. Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi aktīva meitene. Īpaša loma manā dzīvē bija teātra pulciņam. Vēlme nodarboties ar skatuves mākslu bija tik liela, ka iestājos Valmieras Drāmas teātra studijā. Es, vienkārša lauku meitene, pēkšņi nokļuvu pilnīgi citā vidē, starp aktieriem! Tas bija neaizmirstams laiks. Kad beidzu šo studiju, sāku strādāt Masku muzikālajā teātrī. Šis bija savā ziņā unikāls teātris, jo nekas tāds Latvijā iepriekš netika redzēts. Tas bija jauks posms dzīvē, kad ceļojām pa visu Latviju un rādījām muzikālas izrādes bērniem. Šī nodarbe ļāva krustu šķērsu izbraukāt visu dzimto zemi un iepazīt vai katru stūrīti. Šī dzīves daļa noslēdzās pirms divdesmit gadiem, kad man piedzima pirmais dēls.

Vēlāk studēju svētku režiju Latvijas Kultūras koledžā un kultūras darba vadību Liepājas Universitātē. Tad sekoja dažādas darba pieredzes: kādu laiku strādāju galerijā “Laipa” Valmierā, vienu gadu nostrādāju arī par direktori Vaidavas Kultūras namā, pamēģināju vēl kaut ko, līdz nonācu pie secinājuma, ka man pašai jāorganizē un jāvada pasākumi. Novadīju vienu korporatīvo pasākumu un sapratu: Anita, te ir tava vieta! Visiem patika, es pati biju pārlaimīga no tām emocijām, kas virmoja visapkārt, kad tu reizē tās dod un saņem. Tad sāku apzināti iet uz šo nodarbi, izveidoju savu zīmolu “Pasākumu vadītāja – Anita Skuja”. Nu jau es nodarbojos tikai ar pasākumu vadīšanu un savu viesību spēļu radīšanu un izdošanu.

– Bet kā dzīves ceļš jūs atveda līdz Baložiem?

– Šis ceļš bija ļoti garš un līkumots. Sākotnēji ieprecējos Valmierā, bet pēc gadiem ar savu pirmo vīru izšķīros. Bija kaut kur jāiet, un sākotnēji apmetos pie krustmātes, kas dzīvoja Ķekavā. Laika gaitā pārcēlos uz Valdlaučiem, vēlāk – uz Baložiem, kur arī tagad dzīvoju kopā ar otro vīru Egonu. Vēl vairāk – tā kā viņš ir dīdžejs, abi kopā vadām pasākumus. Egons tajos rūpējas par skaņu, mūziku, gaismām un tehnisko nodrošinājumu. Viņš arī labi jūt publikas vēlmes un bieži ir saņēmis atzinības. Jūtos ļoti komfortabli, jo mēs darbojamies tik saskanīgi kā cimds ar roku. Visu repertuāru esam perfekti atstrādājuši, pie katras atrakcijas vienmēr atskan vajadzīgās dziesmas. Apmeklētāji allaž ir stāvā sajūsmā. Mums ar Egonu arī ikdienā valda ideāla saskaņa, jo abiem patīk jautrība, laimīgi un priecīgi cilvēki, vieglums attiecībās un labs humors.

– Kā jums patīk dzīvot Rīgas tuvumā, taču ne gluži galvaspilsētā?

– Tā kā esmu uzņēmēja, man ir ļoti svarīgi, ka es jebkurā brīdī varu ērti aizbraukt uz Rīgu vai citu vietu tuvākajā apkārtnē, kur nepieciešams. Gan no biznesa veidošanas skatpunkta, gan ikdienā dzīvot šeit ir ļoti komfortabli. Lai gan Rīga ir netālu, te tomēr ir pavisam cita vide. Ķekava ir ļoti skaista, sajūta gluži kā laukos. Baložos tāpat – te katram bērnam savs kalniņš un ezers. Tā kā sirdī esmu dabas bērns, man daba ir ļoti vajadzīga. Rīgas centrā es noteikti justos slikti.

– Kādām rakstura īpašībām jābūt, lai varētu veiksmīgi vadīt pasākumus?

– Šo gadu laikā esmu sapratusi būtisku lietu – lai varētu darboties izklaides jomā, ir jāmīl cilvēki. Jo tikai ar atvērtu un pretimnākošu sirdi var panākt to, ka viņi jūtas labi un ērti. Vajadzīga uzņēmība un drosme, lai uzstātos dažādas publikas priekšā un mērķtiecīgi visu stūrētu nepieciešamajā virzienā. Pasākuma vadīšanai ir jānorit viegli un neuzspiesti, kam, savukārt, ir nepieciešamas labas organizatora un improvizatora prasmes. Mīlu savus klientus un priecājos par katru labo vārdu. Vislielāko gandarījumu dod sajūta, ka tas, ko darām, patīk ne vien mums, bet arī citiem.

– Kad notika tas īstais dzīves pagrieziens, kas pavēra durvis uz pasākumu vadīšanu?

– Faktiski tas gadījās pavisam nejauši, lai gan drīzāk tā bija dievjaušība, kā es saku. Liktenis man atrada telpu, kad es biju tai gatava. Tolaik es vēl darbojos uzņēmumā, kur mans uzdevums bija pārdot video pakalpojumus. Biju nonākusi tajā stadijā, kad sāku apsvērt domu, ko darīt tālāk. Pat prātoju, kāpēc es vispār dzīvoju, ja konkrētais darbs man nesniedz vajadzīgo gandarījumu. Un sanāca tā, ka viens lauksaimniecības uzņēmums uzaicināja mani novadīt korporatīvo Ziemassvētku pasākumu. Tas izdevās lielisks – visiem ļoti patika, arī pašai bija varens gandarījums. Tēlaini sakot, lidoju trīs metrus virs zemes un teicu sev: Anita, beidz darīt to, kas tev nepatīk! Dari to, kas tev iet pie sirds un padodas!

– Un kā radās doma par viesību spēlēm?

– Viss sanāca kaut kā rāmi, plūstoši, organiski. Pirms tam Baložos apsaimniekoju “TeELPA”, kuru varēja iznomāt dzimšanas dienām un citiem saviesīgiem pasākumiem, kā arī semināriem, sanāksmēm un konsultācijām. Es tur organizēju dažādas nodarbības, aicināju pasniedzējus, pilnīgi no nekā izveidoju ļoti jauku vietiņu. Taču juridiski šis uzņēmums nepiederēja man. Pēc trīs gadiem man pieteicās meitiņa, tad devos dekrēta atvaļinājumā, un telpas pārņēma bērnudārzs. Pieredze ar “TeELPA” izveidošanu palīdzēja man saprast, ka es no nekā varu radīt kaut ko, kas darbojas. Tas man ļāva sev noticēt, un es pamazām uzsāku savu uzņēmējdarbību kā pasākumu vadītāja.

Tā vienu reizi iedomājos par savu izdomāto spēli, kurā bija vienkārši un specifiski jautājumi, kurus lūdzu sagatavot pašam jubilāram. Katru reizi tos pārrakstīju, sagriezu papīra strēmelēs, izdrukāju un salocīju. Un, lai atvieglotu šo pirmspasākuma sagatavošanās procesu, beidzot uztaisīju jautājumu kartītes skaistā, elegantā un sev ērti lietojamā formātā ar nosaukumu “Jubilārs”. 

Pirmo prototipu turēju rokās un to prezentēju 2020. gada janvārī kāzu izstādē Ķīpasalā. Tad sāku ar pirmajiem 100 eksemplāriem, no kuriem lielu daļu uzdāvināju draugiem. Redzēju, ka cilvēkiem patīk. Togad martā sākās kovida pandēmija, un visi bija spiesti dzīvoties pa mājām. Spēle kļuva ļoti pieprasīta. Acīmredzot daudzi cilvēki beidzot bija apstājušies no ikdienas trakā skrējiena. Viņiem atkal bija iespēja vienam otru iepazīt, ieskatīties acīs un uzzināt daudzas foršas lietas. Tobrīd šī spēle cilvēkiem bija ļoti vajadzīga. Man palaimējās trāpīt desmitniekā.

– Bet “Jubilārs” nav vienīgā jūsu radītā spēle!

– Pēc “Jubilāra” klajā nāca radoši aktīvā un jautrā teikumu spēle “Kas? Kur? Kā?”. Tad gaismu ieraudzīja viesību spēle “Uzdziedam?”, kas piedāvā dziedāt latviešu autoru dziesmas. Starp citu, Ķekavas novada uzņēmēju konkursā “Gada uzņēmējs 2022” spēle “Uzdziedam?” tika izvirzīta nominācijā “Gada inovācija”. Šā gada sākumā tapa izlaista iesildošā dzimšanas dienas spēle “Laiks ballītei”, kas spēs izkustināt ikvienu kautrīgo latvieti. Bet pavisam nesen iznākusi jautrā un iztēli rosinošā viesību spēle visām paaudzēm “Ko tu darītu, ja...?”.

– Kādas iemaņas ir vajadzīgas, lai varētu izgudrot jaunas spēles?

– Jaunu viesību spēļu radīšanā man lieliski noder pasākumu vadītājas pieredze. Es zinu un jūtu, kurā brīdī un kas cilvēkiem ir vajadzīgs, lai brīvi un pilnvērtīgi baudītu kopā būšanu. Ir vērtīgi savos pasākumos izmantot viesību spēles, jo tās kā burvju atslēdziņas atver cilvēka patieso būtību, atklājot smaidu, radošumu un radot lielisku noskaņojumu.

– Dziedātājs Ainars Bumbieris bieži uzstājas ne tikai dažādos koncertos, bet arī saviesīgos pasākumos. Ja gadās, ka konkrētajā datumā kādam viesim ir dzimšanas diena, pasākuma neatņemama sastāvdaļa ir viņa izpildītā dziesma “Jubilārs”, kurai ir ļoti skaisti vārdi: “Kā vienmēr – saule austrumos; kā vienmēr – tu tas pats. Un nemanot, šķiet, paskrējis ir vēl viens dzīves gads. Vien garām skrienot spogulim, kurš nemelo nekad, tu ieskaties un pasmaidi un jaunu gadu sāc...” Jūs esat šīs dziesmas līdzautore.

– Šī dziesma tiešām ir viens no maniem skaistākajiem projektiem. Es jau sen domāju, ka latviešiem trūkst pacilājošas apsveikumu dziesmas. Prasījās pēc kaut kā jauna un svaiga. Dziesmas piedziedājums un melodija atnāca pie manis 2020. gada maijā, pēc tam satikāmies ar mūziķi Ainaru Bumbieri un komponistu Gaiti Lazdānu. Tad arī kopā izveidojām gan dziesmu, gan videoklipu, kuru arī pati producēju.

– Drīz sāksies jaunais gads. Varbūt ir kādi plāni gan kā pasākumu vadītājai, gan kā spēļu izdevējai?

– Ir spēles, kuras vēl tikai gaida savu iznācienu. Tās vienmēr rodas tiešā saistībā ar manu personisko dzīvi un pasaules notikumiem. Domāju, kamēr pie manis nāks idejas no Dieva, tikmēr es izdošu spēles. Esmu tikai instruments Dieva rokās, un, ja es šo pasauli varu padarīt labāku, skaistāku, jautrāku un jēgpilnāku, tad tas ir jādara.

– Ar kādu sajūtu jūs parasti sagaidāt jauno gadu? Vai esat no tiem, kas gadu mijā mēdz pierakstīt vēlmes, ko gribētos sasniegt jaunajā gadā?

– Pēdējā laikā man nākusi atskārsme, ka esmu nenormāla darbaholiķe. Sev novēlētu vienkārši iemācīties atpūsties, vairāk laiku pavadīt dabā un kopā ar bērniem. Saprotu, ka, lai spētu dot, ir jāspēj sevi pilvērtīgi uzpildīt, jo ballīšu viesiem taču patīk mierīgs, vesels, skaists un atraktīvs pasākuma vadītājs.

– Ko jūs gribētu novēlēt lasītājiem?

– Pasākumos esmu novērojusi, ka vidējā un vecākā paaudze lieliski prot atbrīvoties. Viņi ir atvērti, radoši un vienkārši ļaujas pasākuma norisei un atmosfērai. Savukārt jauniešiem parasti ir vajadzīgs ilgāks laiks. Tādēļ es visiem nākamajā gadā novēlu: ja esat izlēmuši apmeklēt kādu pasākumu, atcerieties, ka arī jūs veidojat šo ballīti. Esiet jūs paši, atbrīvojiet domas, aizmirstiet, ko par jums padomās citi, atpūtieties un esiet laimīgi jau šodien! Mums visiem, kā vēl nekad, šobrīd ir vajadzīgas pozitīvas emocijas un prieks. Un tad mēs visi kopā paveiksim ļoti lielu darbu, jo mēs iemācīsimies cienīt, pieņemt un mīlēt cits citu, tādējādi celsies mūsu katra un planētas kopējās vibrācijas.