Ieva Janiševa: Ir jāņem no dzīves sniegtajām iespējām labākais, ko tā dod ^{Apriņķis.lv}

“Pietiks,” saka Ieva, kura kopā ar dzīvesbiedru ir piedalījusies arī vairākos citos daudzu TV skatītāju iemīļotos šovos, piemēram, “Vakariņš ar savējiem”. Ievas prioritāte tomēr ir dziedāšana un bērnu popgrupas “Pērlītes” vadīšana, kā arī turpināt strādāt Baložu vidusskolā, kur viņa ir direktora vietniece. Un, protams, pāri visam kopā ar vīru vairāk uzmanības veltīt abiem bērniem. Aicinājām Ievu Janiševu uz sarunu.

– Kā šovs mainīja un, iespējams, ietekmēja jūsu darbu un ikdienu, varbūt pat attiecības ģimenē?

– Teikšu, kā ir: šovs “Ģimene burkā” manu ikdienu un personīgo dzīvi nav ietekmējis itin nekā. Es nevienu brīdi šovu nejaucu ar savu darbu skolā un privāto dzīvi. Izņemot vienu faktoru, kas gan ir mainījis manu dzīvi, – esmu ieguvusi plašu atpazīstamību. To es jūtu kaut vai savā skolas darbā no bērnu puses. Skolēni nāk klāt un man saka: “A, tā esat jūs, no tā šova!”

Ja runājam par darba vai citām ikdienas lietām, nejūtu absolūti nekādu atšķirību. Es jau no paša sākuma skaidri pateicu: ja es esmu darbā, tad esmu darbā; ja esmu mājās, tad esmu tāda pati, kā vienmēr. Arī Baložu vidusskolas vadība un kolēģi teica, ka tā ir manis pašas izvēle un privātā dzīve, bet darbā neko ārēju nedrīkst iejaukt. Pateicoties dalībai šovā, ievērojami pieaudzis manu sekotāju skaits “Instagramā”. Kā vēl vienu un ļoti būtisku pienesumu vēlos izcelt to, ka joprojām saņemu daudz vairāk dažādu sadarbības piedāvājumu. Esmu kļuvusi pazīstama, un tas ir lieliski.

– Vai var teikt, ka jūsu dzīvē un darbībā paveras jaunas iespējas?

– Bez šaubām! Tieši tāpēc mēs ar Artūru piekritām filmēties šovā, jo tās ir jaunas durvis, kuras tev ir iespēja atvērt. Tāpēc tas ir jāizmanto, jāņem no dzīves sniegtajām iespējām labākais, ko tā dod.

– Kā jūsu dzīvesbiedru ir ietekmējis šis šovs? Sākumā Artūrs visiem parādīja, ka ļoti daudz – pat ceļojumos – strādā, bet vēlāk atklāja, ka aizgājis no darba...

– Kad Artūrs skatījās šovu, viņš paraudzījās pats uz sevi no malas un saprata, ka ar to strādāšanu viss tomēr ir aizgājis par traku un tālu. Vēl pirms šova mēs bijām runājuši, ka šis darbs viņam ir kļuvis pārāk nogurdinošs. Aiziešana no darba ir atvērusi jaunas durvis arī viņam pašam un vispār mūsu ģimenei kopumā. Viss, protams, ir atkarīgs no tā, kā uz konkrēto situāciju paraugās. Šajā gadījumā mēs to vērtējam ļoti pozitīvi.

– Daudziem nedod mieru tas, kāpēc Janiševi vairs nav redzami šova jaunajā sezonā un jūsu vietu ieņēmušas citas ģimenes…

– Tas bija mūsu pašu lēmums. Dalība šovā “Ģimene burkā” tomēr bija konceptuāli krietni atšķirīgāka nekā citos šovos, kaut arī kopumā to vērtējam kā pozitīvu pieredzi. Šis etaps nu ir noslēdzies, tagad varēšu pilnvērtīgāk veltīties ģimenei, darbam un popgrupas turpmākas izaugsmes stiprināšanai, kā arī pati aktīvāk uzstāties kā dziedātāja.

Godīgi sakot, mums šova nepietrūks. Jā, mēs esam tāda ģimene, kam patīk filmēties. Esam piedalījušies šovos “Kāzu gūstā”, “Vakariņš ar savējiem”, “Gandrīz ideālas vakariņas” un pa vidu pat “X Faktorā”, kur tiku līdz krēsla izaicinājumam. Tās bija pilnīgi atšķirīgas pieredzes, lieliskas atmiņas un pacilājošas sajūtas. Ja salīdzinām ar šo šovu, ziniet, sirdī ir palicis tāds kā neliels rūgtums. Tas ir tikai un vienīgi šī “Ģimenes burkā” koncepta dēļ. Es ļoti cerēju, ka šis šovs, kurā ir iesaistīta visa ģimene, arī bērni, netiks pataisīts kā pārspīlējums. Mēs paši varējām pārliecināties, ka šovbizness ir šovbizness, kurā netiek šķiroti pieaugušie vai bērni.

– Jūs “Ģimenes burkā” sērijās ne reizi vien uzsvērāt, ka vēlāties vairāk dziedāt. Un savos daudzajos ārzemju braucienos arī reāli uzdziedājāt. Cik liela griba ir jums pašai nodarboties ar dziedāšanu? Varbūt Latvija nemaz nav tā īstā vieta, kur to darīt?

– Latvijā pastāv sava veida politika visā mūzikas un mūziķu vidē. Jaunajiem dziedātājiem (es neteiktu, ka gados jauniem, bet līdz šim nedzirdētiem, tādiem, kas nav šobrīd populārie mūziķi) mūsdienās izsisties ir ļoti grūti. Komponisti īsti nevēlas sacerēt dziesmas, kas būtu domātas tieši jaunajiem mūziķiem. Kādēļ? Visa pamatā dominē bizness, bet autoratlīdzības būs daudz niecīgākas darbā ar jaunajiem māksliniekiem nekā tad, ja šo dziesmu sarakstītu, piemēram, Intaram Busulim. Tur ir uzreiz cita rotācija radio ēterā. Līdz ar to tas viss ir ļoti sarežģīts un grūts process.

Es gan arvien nelokāmi palieku pie sava teiktā, ka dziedāšana Latvijā ir ļoti dārgs hobijs. Ir nepieciešami prāvi finanšu līdzekļi, kurus, ļoti iespējams, nekad tā arī neatpelnīsi. Taču tas, ka es redzu sevi, dziedot uz skatuves, – tā pilnīgi noteikti būs. Bet tajā pašā laikā, protams, jāsaka: kā dzīvē būs lemts, tā arī notiks. Pozitīvākais ir tas, ka šobrīd jau aktīvi veidojas dažādi kontakti. Skatīsimies, kā tas viss attīstīsies un veidosies. Vienmēr gan jāpatur prātā, ka Latvija tomēr ir ļoti maza zemīte, kur viss notiek caur paziņu, draugu loku un dažādiem personīgajiem kontaktiem. Pie mums nav tā, kā valstīs, kur ir lielas ierakstu studijas, ar kurām tu noslēdz līgumu un sāc pilnvērtīgi strādāt. Žēl, ka pie mums tā nenotiek! Mēs šajā ziņā esam tālu atpalikuši no pasaules mūzikas industrijas.

– Vai šobrīd pati arī uzstājaties?

– Es, protams, dziedu, un man ir savs pianists. Mūs nereti aicina uz dažādu pašvaldību rīkotiem saviesīgiem notikumiem, arī uz korporatīviem pasākumiem. Mums patīk, tādēļ arī pieņemam piedāvājumus un uzstājamies. Jā, esam pilnībā atvērti visiem aicinājumiem.

– Jau piecus gadus vadāt bērnu popgrupu. Kā šobrīd klājas “Pērlītēm”?

– Jūtamies ļoti labi! Tiesa, vēl arvien jūtamas Covid-19 pandēmijas sekas – bērni ļoti grib dziedāt, taču ilgā pauze nav nākusi par labu. Tas nozīmē, ka jaunajiem dziedātājiem viss jāsāk atkal teju no nulles. Tās visas iestrādes, kas bija pirms kovida, nepieciešams atjaunot. Starp citu, ir arī bērni, kas pēc pandēmijas vairs neatgriezās popgrupā, tā vietā izvēloties kādas citas ārpusskolas nodarbes. Tāpēc nācās meklēt jaunus dziedātājus. Pirms pandēmijas mums bija izveidojies patiešām stabils un pilnvērtīgs kodols. Taču esam neatlaidīgi, lēnām un pamazām dodamies uz priekšu. Es to sajūtu mūzikā. Ja mēs gribam turpināt nopietni strādāt, tad tik liela rotācija ir jāsamazina. Kārtīgai popgrupai vajag vismaz sešus līdz astoņus stabilus dziedātājus.

– Tas nozīmē, ka “Pērlītes” joprojām ir atvērtas jauniem dalībniekiem?

– Protams, ja pie manis nāks jauni bērni ar vēlmi dziedāt, es viņus droši vien pieņemšu. Tomēr ir nepieciešams ilgs laiks, lai sagatavotu jaunus dziedātājus tam līmenim, kādu vēlos redzēt. Tas nav tā, ka sanāk visi kopā un dzied. Ikvienam ar visiem pārējiem ir jāsadziedas, taču tas prasa milzu darbu, pacietību un ieguldījumu.

Augstu novērtēju bērnu centību un atdevi. Viņi ir ļoti aktīvi un vēlas izaugsmi. Cenšamies braukt un piedalīties dažādos konkursos, turklāt tas mums padodas ar labiem panākumiem – esam ieguvuši godalgotas vietas! Tas iedvesmo mūs visus, tāpēc arī cenšamies braukt un piedalīties it visur, kur vien iespējams.

– Kā jūtaties, dzīvojot Rāmavā un strādājot Baložos?

– Baložos ir mans darbs skolā, nu jau rit septītais gads. Esmu direktora vietniece izglītības jomā ārpusstundu darbā. Mēs dzīvojam turpat netālu esošajā Rāmavā. Mums te ļoti patīk! Sākotnēji, pirms pārcēlāmies dzīvot uz Rīgu, mūsu pirmā dzīvesvieta bija tieši Baloži. Toreiz sev pateicām, ka mūsu mājas tomēr būs Ķekavas novadā, un tā pārcēlāmies uz Rāmavu. Pilnīgi droši zinām, ka savu dzīvesvietu ne pret ko citu nekad nemainīsim. Turklāt gan Baloži, gan Rāmava ir pavisam tuvu Rīgai, viss ir ātri un ērti sasniedzams.

– Atgriežoties pie skolotāja darba – tas tomēr prasa lielu uzmanību un koncentrēšanos, tāpat kā “Pērlīšu” vadīšana un arī pašas ģimenē... Skolotāja darbs nav no vieglākajām profesijām, it īpaši šajos apstākļos.

– Jā, tā ir. Taču problēma ir tā, ka skolotāja ieguldītais milzu darbs netiek pienācīgi novērtēts. Un te nav runa tikai par atalgojumu vien. Šobrīd gan no bērnu, gan arī no vecāku puses nereti var just attieksmi, ka skolotāja profesija vispār netiek novērtēta un cienīta. Protams, tas neattiecas uz visiem vecākiem un bērniem, tomēr gana liela daļa sabiedrības neapjēdz reālo situāciju. Būtu nopietni jādomā par sociālu iniciatīvu īstenošanu. Ja reklāmas kampaņās televīzijā aicina nebraukt Jāņos dzērušam, aicina mazināt mobingu skolēnu un jauniešu vidū, kas, bez šaubām, ir ļoti labi, tad vajag padomāt arī par skolotāja profesijas prestiža un viņa darba novērtēšanu.

Manuprāt, cilvēkiem nereti trūkst objektīva priekšstata, cik lielu darbu mēs, skolotāji, ieguldām, cik daudz laika tas aizņem un cik stundu mēs pārstrādājam, par to vispār nesaņemot atalgojumu. Ja skolotāju darba laiku ietilpinātu kaut kādā stundu skaitā, ļoti bieži paliktu pāri daudz nepaveiktu darbu, neaizpildītas “E-klases”. Jo skolotāji ar to nodarbojas vēlu vakaros – kad parādās kāds brīvs brīdis. Bet par to mūsu valdība un lēmēji par skolotāju algām gluži vienkārši neaizdomājas. Rodas sajūta, ka viņi nesaprot, ko īsti nozīmē būt skolotājam, ka šajā profesijā jāstrādā bez atpūtas. Tādēļ noteikti vajadzētu publiski atklāti runāt, izskaidrot situāciju, taisīt televīzijas kampaņas, lai sabiedrība aizdomājas, kas īsti ir skolotājs, ko nozīmē šī profesija un ko tas prasa.

– Jauns gads daudziem bieži sākas ar jaunu mērķu un uzdevumu nospraušanu, ar apņemšanos dzīvot citādāk. Kā šis gads ir sācies jums?

– Es allaž vispirms nospraužu mērķus pati sev un nevienam neko par tiem nestāstu. Taču es neesmu tas cilvēks, kas jaunus mērķus un apņemšanos nosaka līdz ar nākamā gada pirmo dienu. Mans jaunais gads ir arī mana dzimšanas diena – tas ir 12. janvāris. Kalendārā jaunā gada svētki ir brīdis, ko sagaidām visa pasaule kopā. Taču mums katram pašam ir savs jaunais gads, un tā ir katra cilvēka dzimšanas diena. Tās ir manas dienas, kad es uzstādu sev jaunus mērķus un uzdevumus.

– Kā parasti svinat savu dzimšanas dienu?

– Lielākoties dažas dienas pirms īstā datuma. Es katru gadu sazinos ar astroloģi un jau tad sāku svinēt savu dzimšanas dienu, bet īstajā datumā vienmēr kaut kur aizbraucu. Citreiz tas ir tālāks ceļojums, bet šogad manā dzimšanas dienā kopā ar vīru bijām divvientulībā spa viesnīcā. Pārsvarā visu cenšos izplānot tā, lai ir mierīgi, lai ir iespēja pabūt ar sevi un saprast, ko un kā tālāk virzīt uz priekšu.

–  “Instagram” profilā jums seko ļoti daudz cilvēku, arī pati esat aktīva tā lietotāja.

– Mums ar ģimeni ļoti patīk ceļot. Pēdējos trīs gadus esam ļoti aktīvi braukuši pa pasauli, skatījušies, kas notiek dažādās zemeslodes malās, līdz ar to manā “Instagram” profilā vairāk atspoguļojas Latvijas ikdienā ne tik bieži sastopamas lietas. Šobrīd man ir vairāk nekā divpadsmit tūkstoši aktīvu sekotāju. Manuprāt, tas nav maz, līdz ar to parādās arī dažādas sadarbības iespējas.

Es drīzāk teiktu, ka savā “Instagram” profilā daudz ko lieku sava prieka pēc. Neskaitāmi cilvēki man ir jautājuši: kā tu vari tik brīvi runāt un filmēt sevi? Jā, es uzskatu, ka ne visi to spēj. Tāpat kā ne visi var kāpt uz skatuves vai strādāt biroja darbu. “Instagram” ir tāda platforma, kas arī nav piemērota visiem. Dažam no malas, šķiet, viegli pateikt: cik tad tur tā darba to visu nofilmēt! Tādiem atbildu: bet tu pamēģini to visu ierunāt, pastāstīt par ceļojumu. Tas aizņem ļoti daudz laika. Pēc sekotāju skaita spriežot, man tas tīri labi sanāk. Tas ir tikai bonuss, kad parādās partnerības iespējas, kas var sniegt kādu taustāmu labumu. Turklāt es ļoti izvēlos, ar ko veidot kontaktus un savstarpējās saiknes.

– Paldies jums par sarunu, un uz tikšanos jaunos televīzijas projektos un ne tikai!