Pedagoģe un viņas "Laimes bļoda" ^{Apriņķis.lv}

Inese Grīnvalde uzsver, ka savā praksē viņa nekad neiedala bērnus ar vai bez īpašām vajadzībām. Šāds iedalījums būtu nepareizs, jo katrs no viņiem ir cilvēks ar savu individualitāti un katram ir nepieciešama individuāla pieeja. Ineses Grīnvaldes vadītās nodarbības notiek Ķekavas Sociālā aprūpes centra pagrabiņā.

– Sarunas sākumā, lūdzu, nedaudz iepazīstiniet ar sevi.

– Ja runājam par profesionālo jomu, man ir gan mediķa, gan pirmsskolas, sākumskolas, speciālā un karjeras pedagoga diploms un arī supervizora un mākslas pedagoga maģistra grāds. Mani vienmēr ir interesējušas cilvēku attiecības. Strādājot ar dažādu vecumu, sociālā un attīstības stāvokļa bērniem, esmu pieredzējusi, ka ilgstošā stresā mums visiem cieš ne tikai veselība un attiecības, bet arī spēja mācīties, tāpat fiziskā un emocionālā attīstība. Tas, kā jūtas mūsu bērni, ir atkarīgs no mums, pieaugušajiem, tāpēc mēs nevaram gaidīt, ka bērni paši spēs regulēt stresu, kamēr tas nebūs mūsu pienākumu sarakstā.

– Bērni mēdz būt dažādi, un vecākiem jārēķinās ar to, ka ne vienmēr viņu atvases būs pilnīgi veselas. Tas nozīmē vienu – ne mazums būs tādu vecāku, kuriem neklājas viegli.

– Pasaulē ir oficiāli zinātniski pierādīts, ka Covid-19 pandēmija ir radījusi ilgstošu stresu gan pieaugušo, gan arī bērnu vidū, arī Latvijā. Pēc pandēmijas tas ir vēl būtiskāk palielinājies.

– Kāpēc tieši Covid-19 pandēmija ir atstājusi tik negatīvu ietekmi?

– Jo mazāks ir bērns, jo svarīgāka ir vide, kurā viņš aug, un tas, kāds ir ielikts pamats viņa attīstībā. Covid-19 laikā bērniem nebija iespēju socializēties, mācīties draudzēties, saprast, ko darīt, kad otrs negrib draudzēties vai pat atņem mantu, un tā tālāk. Bērni bija nošķirti no draugiem, no vecvecākiem, vispār no ārpasaules. Viņi nevarēja mācīties tādas lietas, kas dzīvē ir ļoti nepieciešamas. Tagad, kad tas viss atkal atgriežas normālā un ierastā dzīves ritmā, bērniem ir liels šoks, ka patiesībā ir daudz un dažādi cilvēki – katrs ar savu temperamentu, individualitāti, vajadzībām, garastāvokli.

Gan skolotāji, gan bērni ir no dažādām ģimenēm un līdz ar to arī atšķirīgu audzināšanu. Ir ļoti grūti cilvēka smadzenēm dot iespēju saprast un pieņemt to, ka ir arī citi cilvēki un nepastāv tikai tavas vajadzības. Tas, protams, atkarīgs arī no bērnu vecuma. Piemēram, divgadniekam tā empātija vēl nav izveidojusies, un viņš nespēj saprast, ka citi jūt citādāk nekā viņš. Līdz ar to šī garā pandēmija vienkārši izslēdza iespēju attīstīties.

– Kās tas izpaužas?

– Bērniem ir grūtāk adaptēties dārziņā un skolā, viņiem biežāk vērojami tā sauktie nervu tiki jeb rauste, bailes, miega traucējumi. Arī vecākiem netrūkst stresa, jo prasības pret sevi gan kā vecākiem, gan darbiniekiem ir augstas. Ir tik daudz teoriju, kā “pareizi” audzināt bērnus, ka ir grūti izlemt, kura metode vai speciālists būs īstais. Tāpat mūs nomāc notikumi pasaulē, neziņa, kāda nākotne gaida bērnus. Arī skolotājiem ir grūti strādāt, jo klasēs ir daudz bērnu, turklāt tajās tiek iekļauti bērni ar dažādām grūtībām, kas prasa individuālu pieeju. Tā kā stresa ir par daudz, ir attīstījušās metodes, kā šo stresu bērniem mazināt. Tāda, piemēram, ir “Laimes bļoda” jeb siltie graudi – īpaša terapija, kas palīdz cīnīties ar stresu. Tā ir liela kaste ar siltiem graudiem, kurā bērni iekāpj, apberas ar graudiem un pilda vingrinājumus speciālista klātbūtnē.

– Minējāt, ka esat supervizore. Kas ir supervīzija, un ko nozīmē būt šīs profesijas pārstāvim?

– Supervīzija ir mērķtiecīgs konsultēšanas process, kura galvenais uzdevums ir sniegt atbalstu, uzlabot darbinieka spējas un prasmes būt labam speciālistam savā darba jomā. Supervizora darbā galvenais ir refleksija – koncentrēties ne tik daudz uz to, kurš ko darīja, bet gan to, kā es saistībā ar to jutos. Supervizors ir kā atbalsts palīdzošo profesiju pārstāvjiem – pedagogiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem. Ikvienam, kurš pats strādā ar cilvēkiem, mēdz būt kļūdas, pārdzīvojumi un šaubas. Tāpēc svarīga ir droša vieta, kur pēc noteiktas struktūras un ievērojot zināmus noteikumus, dalīties ar savām sajūtām, pieredzi, domām, padomiem, zināšanām. Arī speciālistiem, kuri darbojas ar siltajiem graudiem, regulāri tiek organizētas supervīzijas.

– Atkāpsimies no supervīzijas un parunāsim par vecākiem, kuru bērniem ir kādas problēmas. Ja pie jums pēc palīdzības vēršas vecāki, kuru atvasei ir, teiksim, autisms, – kā jūs varat viņiem palīdzēt?

– Cenšos skatīties uz cilvēku kā uz unikālu personību. Daudzus gadus mēs sabiedrībā esam strādājuši, centrā liekot diagnozi vai problēmu, nevis cilvēku, un ar noteiktām metodēm cenšoties to novērst. Protams, sava vieta ir izglītībai, metodikai, zināšanām, bet galvenais tomēr ir un paliek cilvēks. Ja mums neizdodas izveidot uzticēšanās pilnas attiecības, nelīdzēs ne silti graudi, ne citas metodes. Tāpēc mūsu pakalpojums ir ne tikai bērnam, bet vispirms vecākiem un speciālistiem, tas ir kopīgs izzinošs process.

Pirmajā konsultācijā mēs iepazīstamies ar vecākiem, precizējam bērna stresa radītās grūtības, un tikai pēc šīs konsultācijas speciālists izstrādā plānu, pēc kura viņš turpmāk strādās ar konkrēto bērnu. Vēlāk uz nodarbību siltajos graudos nāk arī pats bērns, savukārt vecāki tajā laikā bieži vien dodas pastaigā, lai gūtu atelpu no ikdienas pienākumiem, kuru jaunajām ģimenēm netrūkst.

Mans sapnis ir, ka reiz tiksim pie piemērotākām telpām, kur priekšplānā atradīsies liela silto graudu kaste, kurā vecāki varēs pasildīties, paklausīties mūziku vai vienkārši pagulēt mierā un klusumā.

– Lūdzu, pastāstiet ko vairāk par siltajiem graudiem!

– Graudi tik tiešām ir silti, tas nav tikai nosaukums. Āda ir mūsu lielākais maņu orgāns, un to klāj tūkstošiem receptoru. Graudi rada impulsus uz receptoriem un pa nervu ceļiem nonāk smadzenēs, mazinot stresa radītos hormonus. Kā jebkurš silts pieskāriens, tie rada mieru, kas nepieciešams attīstībai. Ilgstošā stresa stāvoklī mēs nevaram neko jaunu apgūt. Varam atkārtot to pašu, ko jau protam, bet, lai iemācītos kaut ko jaunu, ir vajadzīgs miers.

Pērn noslēdzās trīs gadus ilgušais zinātniskais pētījums sadarbībā ar Latvijas Universitātes vadošo pētnieku psiholoģijā profesoru Aleksandru Koļesovu un Daugavpils Universitātes profesionālās psiholoģijas maģistranti Aiju Virsi, un tas apliecina, ka bērniem no trīs līdz piecu gadu vecumam, strādājot ar šo metodiku, mazinās psihoemocionālie un kognitīvie traucējumi. Vidēji septiņdesmit procenti traucējumu mazinās jau pēc četrām nodarbībām. 

– Cik bieži un cik ilgi šādas nodarbības notiek?

– Nodarbības notiek reizi nedēļā un ilgst piecdesmit minūtes. “Laimes bļodu” apmeklē gan mazi bērni, kuriem patīk iepazīt savas emocijas un atrast graudos “dārgumus”, gan jaunieši līdz sešpadsmit gadu vecumam, ar kuriem kopīgās spēlēs un sarunās labāk iepazīstam sevi. Es ļoti gribētu, lai varu ar bērniem strādāt sajūtās tā, kā man pašai mazotnē pietrūka un kā būtu gribējies. Šādā veidā es, tā sakot, pabaroju arī pati savu iekšējo bērnu.

– Kādas atsauksmes saņemat no vecākiem, kuru bērni ir apmeklējuši jūsu nodarbības?

– Saņemu daudz sirsnīgu un mīļu atsauksmju. Lielākie komplimenti no bērniem ir par to, ka viņi vienkārši varējuši spēlēties, nejūtoties tā, it kā viņi tiktu ārstēti, viņi jutušies droši, labi un silti. No vecāku puses atzinīgākās atsauksmes ir par to, ka bērniem mazinājušās dusmas un uzlabojusies spēja regulēt emocijas, tāpat uzlabojušās brāļu un māsu attiecības. Daudziem bērniem uzlabojies miegs, arī runa attīstās, jo graudi ļoti izteikti darbojas uz tā dēvēto sīko muskulatūru. Nesen kāda mamma stāstīja, ka jau pēc dažām nodarbībām dēliņš sācis likt pie zemes visu pēdu, kaut pirms tam staigājis uz pirkstgaliem.

– Kā jūs savā profesionālajā darbībā nonācāt līdz siltajiem graudiem?

– Iesākumā strādāju ar siltajām smiltīm, bet sapratu, ka man ir jāveido sava metodika un cita veida pakalpojums. Graudi ir dzīvi, smaržo, tajos ir mazāk putekļu. Lai izvairītos no vīrusiem un mikroorganismiem, kastes malās ir iebūvēta kvarca lampa. Savu metodiku balstu uz zinātniski pamatotu teoriju, praktiskiem vingrinājumiem un ieteikumiem. Neirobiologi uzskata, ka mēs katrs piedzimstam ar noteiktu temperamentu, piesaisti, kas veidojas jau ļoti agri, kā arī intelektu, kas daļēji iedzimst, bet turpina attīstīties visu mūžu. Temperamentu nevajadzētu lauzt, jo tad cilvēks zaudē savu autentiskumu. Tomēr dzīves laikā mēs mainām savu raksturu un vērtības, tādā veidā mazinot stresa radītos traucējumus.

– Kā jūs dzīvē nonācāt pie šī aicinājuma palīdzēt attīstīties bērniem gan ar, gan bez īpašām problēmām?

– Pamatā ir stāsts par mani pašu un mācīšanos tikt galā ar ilgstoša stresa situācijām. To ietekmē arī mūsu pašu bērnība. Man ļoti tuva ir angļu psihiatra un ārsta Džona Boulbija teorija par drošu piesaisti. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados viņš zinātniski pierādīja to, ka mēs visi piedzimstam ar bioloģisku nepieciešamību pēc emocionāla siltuma, kas nav vienkārši vārdi. Viņš akcentē, ka bērns nevar izdzīvot, ja viņam nav sava pieaugušā, ar kuru veidotos piesaiste. Bērns var būt paēdis, padzēries, viņam var būt fizisks siltums, bet, ja viņam nav šīs savas piesaistes personas, viņš var izdzīvot, taču tad, iespējams, jārēķinās ar to, ka bērnam var būt ļoti smagi psihiski traucējumi.

Ja mums ir bijusi droša piesaiste, esam bijuši piepildīti ar mīlestību no vecākiem, tad mums ir ielikti dabiski modeļi, kā rīkoties. Tas gan nenozīmē, ka nebūs grūtību, traumu un pārdzīvojumu, bet mums būs ielikti dabiski modeļi, kas palīdzēs to visu pārvarēt. Ja mūsu pieredze ir tāda, ka mēs zinām tikai to, kā mēs negribētu dzīvot, tad mums ir ļoti grūti. Visu laiku ir bailes kļūdīties, mehāniski jācenšas rīkoties pareizi, sevi kontrolējot.

Piedzimstot bērnam, vecākiem lielākā vai mazākā mērā ir stress. Kamēr jaunie vecāki adaptējas, paiet laiks. Ir vērts lūgt palīdzību, ja mums kā vecākiem ir trauksme un ne par ko citu kā vien par bērna labsajūtu nespējam domāt. Ja esam ilgstošā stresā, tas ietekmē arī bērnus. Bērniem svarīgi ir sajust to, ka viņi saviem vecākiem patīk, tas viņiem ir viens no stresa mazinātājiem. Ka viņu vecākiem patīk dzīve, kuru viņi dzīvo. Dzīvē ir grūtības, bet, tās pārvarot, var atkal dzīvot ar prieku.

Kas notiek, kad satiekamies ar stresu? Mūsu ķermenis un psihe mobilizējas, lai to izbeigtu. Piemēram, ja bērns ir pazudis, viņš var sākt raudāt. Ja vecāki viņu samīļo un atbalsta, trauma var palikt bez sekām. Taču, ja pie viņa neviens nepienāk un viņš ilgstoši izjūt stresu, viņam var formēties sajūta par pasauli kā par kaut ko bīstamu. Ilgstošs, emocionāli sāpīgs stress (sevišķi, ja tās ir bijušas vairākas situācijas viena pēc otras) atstāj arī fizioloģiskas sekas ķermenī, rodas sāpes, nespēks. Bieži vien pēc tam vispirms ir jāatgūst fiziskie spēki, ir svarīgi izgulēties, tādā veidā pamazām risinot arī psiholoģiskos jautājumus.  

– Bet ko vajadzētu darīt, lai nerastos emocionāla izdegšana?

– Lai mēs izaugtu, mums vajag blakus kādu, kurš samīļo, kad mums ir grūti un par kļūdām pasaka: tas nekas, ka tā gadījās, tu tikai mācies. Tieši tad izveidojas šī drošā piesaiste. Piemēram, bērns mācās staigāt. Kāpēc rezistence ir tik liela, ka bērns var nokrist, taču atkal un atkal mēģināt? Tāpēc, ka līdzās ir mamma. Kad viņš sāks raudāt, viņa atnāks, samīļos, un tad bērns varēs kāpt no klēpja laukā. Asaras būs nožuvušas, lai no jauna mēģinātu spert savus pirmos soļus.

Vairāk nekā desmit gadus es strādāju Baldones vidusskolā ar bērniem, kuriem ir ļoti smagi attīstības traucējumi. Toreiz sapratu vienu: lai cik smaga diagnoze bērniņam būtu, tas, kurš ir ģimenē mīlēts un saprasts, būs attīstītāks un sociāli veiksmīgāks nekā tas, kuram nav tik lielas grūtības, bet kurš dzīvo, piemēram, aprūpes centrā un viņam nav bijušas ģimeniskas saites.

– Lūdzu, pastāstiet par savu ģimeni!

– Man ir vīrs un divas meitas. Vecākā meita absolvēja Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu un jau studē, turklāt viņa strādā mūsu uzņēmumā. Jaunākajai meitai ir astoņpadsmit gadi, un viņa šogad absolvēs Vācu ģimnāziju. Varētu pat teikt, ka mums ir ģimenes uzņēmums, kurā iesaistās arī mana ģimene un radi, atbalstot gan emocionāli, gan fiziski, ja veicami kādi darbi. Par to man ir liels gandarījums un pateicība.

– Kā ir dzīvot Ķekavā – ne gluži galvaspilsētā, bet tajā pašā laikā netālu no Rīgas?

– Šī ir ļoti laba alternatīva starp laukiem un pilsētu. Esam tuvu Rīgai, bet tajā pašā laikā pie mums skraida stirniņas un čāpo ezīši. Ir ļoti jauki te dzīvot – ir daudz mierīgāk. Apkārt ir daba. Te ir arī mūsu pasaules maliņa, uz kuru parasti aizvedu savus draugus. Tāda personiska un silta sajūta, mazliet prom no lielās burzmas.