Baldonieši ar krosmintona elpu ^{Apriņķis.lv}

Interese par šo neparasto sporta veidu strauji aug visā Latvijā, tostarp Pierīgā, jo tas ir visiem ērti un brīvi pieejams. Gluži kā skriešana. Ķekavas novadā krosmintona pamatlicēji un popularizētāji ir Vita un Niks Zvaigznes, kuri Baldonē izveidojuši klubu “Sporta punkts”. No tā nākuši pat četri pasaules čempionāta medaļnieki. Kā tas dzīvē nereti notiek, Nikam un Vitai iepazīšanās ar krosmintonu notika absolūti nejauši. Tieši viņus abus tad arī aicinājām uz sarunu.

– Vai varat nedaudz iepazīstināt ar krosmintonu un tā vēsturi?

Niks Zvaigzne: Krosmintona vēsture nav sena. Sporta veids, kuru sākotnēji sauca par spīdmintonu, radās pirms 23 gadiem Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Idejas tēvs ir vācietis Bils Brandess, kurš vienā sporta veidā apvienoja uzreiz trīs rakešu sporta spēļu elementus – no tenisa, badmintona un skvoša. Raketes ir līdzīgas, bet vienlaikus ļoti atšķirīgas: badmintona raketes ir pārāk neizturīgas, bet skvoša – netur līdzi spēles lielajam ātrumam. Spēlē izmantotais volāns ir mazāks un smagāks nekā badmintonā, turklāt tā lidojuma ātrums var būt pat lielāks nekā pasaulē spēcīgāko tenisa servētāju raidītām bumbiņām – pat 290 kilometrus stundā! Krosmintonā netiek izmantots tīkls vai kāda robežlīnija starp spēlētājiem. Laukumu veido divi 5,5 metru izmēra kvadrāti, kas viens no otra novietoti 12,8 metru attālumā. Spēlētāja uzdevums ir piezemēt volānu pretinieka laukumā. Vajadzīgs tikai līdzens pamats – tas nozīmē, ka to var spēlēt teju jebkur. Ir pat radīta nakts versija – to sauc par blekmintonu, un tumsā spēle notiek ar spīdošu vai atstarojošu volānu.

– Cik viegls vai grūts ir krosmintons?

Vita Zvaigzne: Es teiktu, ka tas ir ļoti liberāls sporta veids, ko var apgūt patiešām jebkurš. To mēs arī visiem allaž sludinām. Krosmintona spēli var iemācīties jebkurš cilvēks jebkādā vecumā. Nav svarīgi – esi liels vai mazs, jauns vai gados. Nav nepieciešama nekāda iepriekšēja pieredze un zināšanas rakešu sporta spēlēs.

– Kāda ir krosmintona popularitāte pasaulē, un kā tas ir ieguvis atpazīstamību Latvijā?

Niks: Viens no krosmintona pamata sporta veidiem ir skvošs, kas šobrīd ir iekļauts arī olimpiskajā kustībā. Skvoša saknes ir meklējamas pagājušā gadsimta 50.–60. gados. Savukārt krosmintona vēstures sākums ir 2001. gadā, bet desmit gadus vēlāk tika izveidota šī sporta veida starptautiskā federācija. Ja tā ņem, tad tiešām pasaulē šis ir jauns sporta veids. Latvijā Krosmintona federācija pērn atzīmēja desmit gadu jubileju. Protams, arī mēs ceram, ka reiz būsim viens no olimpiskajā kustībā iekļautajiem sporta veidiem.

– Kā jūs paši iepazināties ar krosmintonu?

Niks: Vienubrīd strādāju sporta veikalā par vairumtirdzniecības menedžeri – sadarbība bija lielākoties ar klubiem un pašvaldībām. Kādu dienu pie manis darbā ienāca tagadējais Latvijas Krosmintona federācijas prezidents Mārtiņš Žogots, kurš ir šī sporta veida pamatlicējs mūsu valstī. Mārtiņš pastāstīja par savu vēlmi iegādāties sporta tērpus klubam un sportistiem. Apjautājos, kas tas ir par sporta veidu – spīdmintons. Ieinteresējos tik ļoti, ka pat pajautāju par iespējām izmēģināt savu roku šajā sporta veidā. Mārtiņš Žogots bija priecīgs, pat atvērts. Tā mēs ar Vitu pieteicāmies pie viņa uz pirmajiem treniņiem un atradām jaunu aizraušanos.

– Vita, jūs minējāt, ka, lai spēlētu krosmintonu, nav vajadzīga iepriekšēja pieredze un zināšanas kādā no rakešu sporta spēļu veidiem.

Vita: Jā, tas tiesa. Pie mums lielākā daļa cilvēku tā arī nāk bez iepriekšējām prasmēm kādā no rakešu sporta spēļu veidiem. Mēs ar viņiem cītīgi strādājam, visu iemācām. Protams, neviens sporta veids nav vienkāršs. Galvenais ir vēlme darīt. Ja šāda vēlme augt un attīstīties ir, tad to var izdarīt pilnīgi jebkurš – sieviete, vīrietis, lielāks vai pavisam mazs bērns.

– Sanāk, ka šobrīd abi strādājat par treneriem. Vai pareizi?

Vita: Jā, tā ir.

– Katra sporta veida attīstībā un pēctecības nodrošināšanā ļoti svarīga ir jaunākā paaudze. Vai jums ir treniņgrupas arī bērniem?

Niks: Protams, ir. Treniņgrupās uzņemam bērnus jau no astoņu deviņu gadu vecuma. Mazākus pieņemam tikai ļoti retos izņēmuma gadījumos. Citu vecuma ierobežojumu pie mums nav. Vecākā sportiste ir kāda 56 gadus veca dāma.

– Cik man zināms, Baldones klubs nav vienīgais jūsu pārraudzībā. 

Niks: Kopumā ir trīs klubi, visi atrodas Rīgas apriņķī. Bez Baldones kluba ir arī treniņgrupas Jaunolaines Sporta namā, kā arī Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolā Upesciemā. Kopumā ar krosmintonu pie mums nodarbojas 90 cilvēku.

– Kāda ir krosmintona ģeogrāfija Latvijas mērogā?

Niks: Nav jau tā, ka Latvijā mēs būtu vienīgie krosmintona spēlētāji. Ir arī klubi Rīgā, Jēkabpilī, Brenguļos un citviet. Pašlaik kopumā darbojas septiņi klubi. Ik mēnesi notiek Latvijas čempionāta un kausa posmu sacensības. Sezonas laikā tie ir septiņi posmi. Tā teikt, tas vagoniņš sāk lēnām iekustēties. Protams, vēl ir vajadzīgs laiks, lai vairotu sporta veida popularitāti un ieinteresētu arvien vairāk cilvēku. Svarīga ir arī masveidība. Strādājam visi klubi un sportisti kopā, esam savstarpēji ļoti draudzīgi. Esam kā saticīga ģimene. Dalāmies pieredzē, kopā braucam uz starptautiskām sacensībām. Arī šajā gadījumā vienmēr organizējamies kopīgi.

– Var tēlaini teikt, ka jūs esat viena liela ģimene, kur visiem uzvārds ir “krosmintons”?

Niks: Jā, tā tik tiešām var teikt. Jebkurā gadījumā – tas ir vienojošais elements. Kad sapulcējamies sporta laukumā, vairs nav svarīgs ne amats, ne statuss sabiedrībā. Pašas svarīgākās ir cilvēciskās attiecības. Turklāt šī ģimeniskā gaisotne ļoti uzrunā visus jaunpienācējus. Mums ir bijuši cilvēki, kas pārnākuši no tenisa un badmintona. Viņi ir ārkārtīgi pārsteigti, ka pie mums sacensību gaisotne ir tik draudzīga – citos sporta veidos tas īsti neesot vērojams. Šim ģimeniskumam ir liela vērtība.

– Vai pie jums trenējas arī kādi sabiedrībā populāri un nozīmīgi cilvēki?

Vita: Mūsu krosmintona saimē ir dažādu līmeņu savas jomas profesionāļi. Ir daudz tādu, kas ieņem augstus amatus valsts institūcijās, to valdēs, tāpat arī privāto un lielo uzņēmumu vadītāji. Bet ir tā, kā Niks saka: kad uzvelk sporta formu, visi esam vienlīdzīgi. Viss, kas saistās ar darba jautājumiem, tiek atstāts ārpus sporta laukuma.

– Cik dārgs ir krosmintons kā sporta veids?

Niks: Manuprāt, šis varētu būt tas sporta veids, kas pieejams jebkuram neatkarīgi no viņa sociālā statusa. Lai sāktu nodarboties ar krosmintonu, vajag tikai raketi. Turklāt tās cenu amplitūda nav plaša. Lētākās maksā zem 20 eiro, dārgākās – nedaudz pāri simtam, kas jau ir profesionāla līmeņa raketes. Salīdzinot ar pārējiem rakešu sporta veidiem, krosmintons ir pats lētākais. Tātad šis ir ļoti demokrātisks un jebkuram pieejams sporta veids.

– Vai jūs savas raketes mēdzat lauzt tā, kā to nereti dusmu izvirdumā dara tenisisti, vai tomēr jūsos valda cieņpilna attieksme pret ekipējumu?

Niks: Par savu psihoemocionālo reakciju atbildīgs ir katrs pats. Protams, saviem audzēkņiem mācām izturēties ētiski ne tikai pret pretinieku, bet arī pret sevi paši. Padomāt, kā tu uzvedies publiskajā vidē, un aizdomāties par to, ka ir jābūt emocionāli ļoti rezervētiem. Ar destruktīvu rīcību pretiniekam tiek parādīts tavs tā brīža psiholoģiskais stāvoklis. Tas viņam nāks tikai par labu, ja būsi psihoemocionāli nestabils. Bet vispār arī mūsu sporta veids nav izņēmums – citos klubos ir atsevišķi indivīdi, kam gadās dauzīt raketes.

– Cik daudz laika no savas ikdienas veltāt krosmintonam? Varbūt šis sporta veids ir visa jūsu šī brīža dzīve?

Niks: Konkrēti es visu savu uzmanību esmu pievērsis tikai un vienīgi krosmintonam.

Vita: Mans pamatdarbs ir mārketinga jomā, taču daudz laika veltu arī krosmintonam. Tā nu sanāk, ka apvienoju pamatdarbu un trenera darbu.

– Vita, vai jūsu gadījumā mārketings ir tāda joma, kurā iespējams brīvāks darba dienas ritms?

Vita: Man tomēr ir normēts darba laiks, taču tas netraucē to apvienot ar treniņu vadīšanu. Es aktīvāk darbojos tieši Baldones klubā. Kad esmu beigusi darbu, dodos uz vakara treniņiem.

– Lūdzu, pastāstiet abi par savu ikdienu!

Niks: Gandrīz visas nedēļas dienas esmu aizņemts trenera darbā, izņemot sestdienas. Darba dienās esmu sporta zālē no diviem pēcpusdienā līdz pat vēlam vakaram. Mājās pārrodamies kopā ap desmitiem vakarā.

– Ja Nikam diena var sākties vēlāk un mierīgāk, Vitai tomēr jāceļas un jādodas uz darbu.

Vita: Tā ir, jo man darbs sākas astoņos no rīta.

– Vai pie šāda grafika izdodas tikt galā arī ar visiem mājas darbiem un pietiek laika naktsmieram? 

Niks: Vitai nav tāds dienas režīms, kā man. Man arī pa dienu ir piepildīts grafiks ar treniņu organizāciju, bet sieva piedalās treniņos trīs reizes nedēļā.

– Tomēr treniņi ik dienu beidzas tik vēlu vakarā...

Vita: Šāds ritms mums ir jau tik ilgus gadus, ka esam pie tā ļoti pieraduši. Šāds dienas gājums ir kļuvis par pilnīgu normu. Protams, ka arī man gribētos reizēm pagulēt ilgāk... Kā jebkuram cilvēkam, vai ne?

– Sanāk, ka jums abiem sestdienas ir vienīgās brīvās dienas.

Niks: Jā, bet tāda ilgāka pagulēšana tāpat nenotiek. Darba dienu pirmajā pusē vairāk nodarbojos ar ikdienišķām lietām, jo esmu mājās. Mana diena nav tikai treniņu process. Ir ļoti daudz rakstu darbu saistībā ar un ap mūsu klubu uzturēšanas jautājumiem. Kad pienāk sestdiena un ir labs laiks, ziemā šo brīvbrīdi pavadām uz snovborda dēļiem, vasarā izbraucam ar divriteņiem vai skrituļojam. Cenšamies brīvdienās pēc iespējas vairāk laika būt divatā. 

– Un kā ar svētdienām?

Niks: Uzmanība ir pievērsta krosmintona evolucionēšanai. Kad trenējāmies Rīgā pie Mārtiņa Žogota, sapratām, ka treniņu skaits ir nepietiekams. Mūs arī uzrunāja šis sporta veids, tādēļ vēlējāmies ar to nodarboties biežāk. Kad mums svētdienās radās iespēja Baldonē trenēties un uzspēlēt kopā ar draugiem, to izmantojam vēl tagad.

– Vai jums abiem ir izglītība arī sporta jomā?

Niks: Esmu absolvējis Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.

Vita: Savukārt man ir Sporta izglītības aģentūras izsniegts C līmeņa trenera sertifikāts.

– Jūs abi dzīvojat Valdlaučos. Kāpēc savu dzīvesvietu izvēlējāties tieši Ķekavas pusē?

Niks: Esmu dzimis un audzis Rīgā. Valdlaučos ienācām pirms pieciem gadiem. Zināmā mērā šo izvēli noteica dzīves apstākļi – tolaik meklējām dzīvesvietu 30–50 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu. Sākām raudzīties Baldones virzienā, jo te dzīvo daudzi mūsu draugi. Tad skatījāmies, vai ir sporta zāle. Arī tas sakrita. Tā nu esam šeit.

– Cik sen jūs abi esat kopā kā pāris?

Niks: Pēc pusgada svinēsim sešpadsmito gadadienu!

– Vai jūs vienmēr esat bijuši tik sportiski? 

Niks: Sāku sportot jau bērnībā, tie galvenokārt bija tradicionālie sporta veidi. Tādā īstā sporta režīmā esmu kopš divpadsmit gadu vecuma. Savukārt Vita sportiski aktīva kļuva drīz pēc mūsu iepazīšanās.

– Vita, vai tas, ka Niks sporto, pamudināja arī jūs to darīt?

Vita: Gluži tā tas nebija, jo mēs arī kopā visu laiku bijām aktīvi. Piemēram, skrituļslidas, kas man jau bija patikušas arī pirms tam. Tāpat snovbords un velobraukšana. Mēs tieši meklējām kādu kopīgu sportisku aktivitāti, ko varētu darīt kā pāris. Sākumā bija doma, ka tas varētu būt badmintons vai skvošs. Taču tur mums īsti neviens durvis tik draudzīgi neatvēra, kā mēs to bijām vēlējušies. Tad pavisam netīšām atradām krosmintonu un aizgājām to pamēģināt. Tā mēs šajā sporta veidā nokļuvām uz palikšanu tikai tāpēc vien, ka gribējām kā pāris darīt ko sportisku.

– Ar ko krosmintons ir tik fascinējošs?

Niks: Šis sporta veids ir burvīgs ar to, ka nav nepieciešams nekāds īpašs aprīkojums vai tehniskas papildu vajadzības, kas varētu ieviest kādus ierobežojums. Pilnīgi pietiek ar jebkuru sporta zāli. Vai tā ir basketbola zāle vai kāda cita slēgta telpa – tam nav izšķirošas nozīmes. Protams, mēs arī laukā mēdzam spēlēt, tur vispār gandrīz nekādu ierobežojumu nav. Vienīgais traucēklis mums var būt stiprs lietus vai vējš.

– Kādas sekmes esat guvuši lielākajās sacensībās Latvijā un ārvalstīs?

Niks: Augstākais panākums bija Latvijas čempionātā izcīnītās sudraba medaļas – gan es, gan Vita esam Latvijas vicečempioni.

Vita: Toties pasaules čempionātā vislabākie rezultāti ir tieši mūsu audzēkņiem, kuri ieguva medaļas. Protams, arī sportisti no citiem klubiem tika pie panākumiem, tomēr mums ir vislielākais īpatsvars tieši bērnu un jauniešu panākumos. Viena audzēkne mājās pārbrauca ar zelta medaļu, bija arī trīs sudraba un bronzas godalgas.

Niks: Vienubrīd nonācu pie atziņas, ka nevaru pašattīstīties un koncentrēties tikai uz sevi vien, jo arī savi audzēkņi jāattīsta. Par manu galveno prioritāti tomēr kļuva mūsu audzēkņi, savu ego noliku otrajā plānā. Jā, mēs varam tikai priecāties par audzēkņu sasniegumiem pasaulē un Latvijā. Tur ir, ar ko dižoties!

– Kā jūs redzat savu turpmāko dzīvi saistībā tieši ar krosmintonu?

Niks: Lai jebkas spētu evolucionēt, ir vajadzīga pēctecība. Arī krosmintonā. Ja vēlamies, lai šis sporta veids attīstītos, arī mums abiem pienāks brīdis, kad konkrētu iemeslu dēļ entuziasmam būs jābeidzas. Attīstīt sporta veidu var tikai un vienīgi tad, ja parādīsies jaunas vēsmas treneru sastāvā. Mēs, protams, skatāmies uz šo procesu ilgtermiņā, jo saprotam, ka ir jāizaug veselai paaudzei. Turklāt ne visi grib kļūt par treneriem. Lai vai kā, mēs tomēr raugāmies nākotnē optimistiski un skaidri zinām, ko un kā darīsim tālāk.

Mums ir arī tāda kā misijas apziņa – par prioritāri izvirzām bērnus. Primāri – parādīt viņiem, ka fiziskās aktivitātes var kļūt par jēgpilnu dzīves sastāvdaļu. Ja mēs spējam panākt, ka bērni iemīl sportu, – tas vien jau ir tā vērts. Mēs bērnus arī mudinām neapstāties pie krosmintona vien, bet iet spēlēt arī basketbolu, futbolu vai jebko citu. Varbūt viņi kādā brīdī atradīs savu īsto sporta veidu, par ko mēs tikai priecāsimies.

Mēs saprotam arī to, ka sports palīdz veidoties personībai – jaunietis, kurš spēlē krosmintonu vai ir aizrāvies ar kādu citu sporta veidu, kļūst lemtspējīgāks par sevi un izveidojas ar labu, stabilu mugurkaulu. Jo tieši sports ir tas, kas veido cilvēku mērķtiecīgāku. Prioritātei ir jābūt tam, ka bērns kustās, nevis sēž tikai viedierīcēs. Kad viņš pacels degunu un sapratīs, ka dzīve notiek arī bez šīm ierīcēm, un sāks kaut ko aktīvi darīt, tad varēsim teikt, ka esam uzvarējuši šo mazo sātanu, ko sauc par viedierīci.

– Paldies jums abiem par sarunu! Lai veicas arī turpmāk, nesot Latvijas un arī Rīgas apriņķa vārdu pasaulē!