Viedoklis. Bezmaksas pusdienas labākajiem ^{Apriņķis.lv}

Tāpat pašvaldības apmaksātas pusdienas 1,28 eiro dienā tiks piešķirtas Garlība Merķeļa Lēdurgas pamatskolas izglītojamajiem, kuru vidējā atzīme 2018./2019. mācību gada pirmajā semestrī bija 7,5 balles un vairāk.

Diskusija sociālajos tīklos galvenokārt izraisījusies par to, vai tādā veidā bērni netiek kaut kā diskriminēti, neievērojot vienlīdzības principus, kā arī par to, vai ēdiens var būt motivācija labāk mācīties. Lūk, daži no spilgtākajiem argumentiem!

@UnaBergmane: Neatkarīgi no tā, kas notiek Krimuldā, sarunas par Krimuldu lieliski izgaismo faktu, ka mūsu sabiedrībā ir cilvēki, kuri patiešām uzskata, ka bērni, kuriem ir vairāk dabas dota talanta/labāki apstākļi mājās (un līdz ar to labākas atzīmes), ir vairāk pelnījuši ēdienu nekā par pārējie.

@Liepkalns: Motivēt bērnus ar ēdienu de facto pašos pamatos ir ne tikai muļķīgi, bet, manuprāt, arī nepareizi.

Taču ir arī pretēji viedokļi.

@cresado: Bezmaksas pusdienas visiem mazina to vērtību. Dot tiem, kam vajag, un tiem, kas apbalvoti, – tas palielina to vērtību ar mazākām izmaksām. Krimulda nav Rīga.

@Peleekais: Manā bērnībā arī brīvpusdienas deva teicamniekiem un futbola klasē tiem, kuri izpildīja normatīvus! Neredzu pamatu sašutumam, tikai kārtējo next gen stulbumu.

Sākot skaidrot situāciju, “Rīgas Apriņķa Avīze” uzzināja, ka šāda kārtība Krimuldā pastāv jau apmēram desmit gadus. Turklāt bez brīvpusdienām nepaliekot arī maznodrošinātie un trūcīgie skolēni. Vietējie skolotāji un skolēni šādu sistēmu ir pieņēmuši un atzinuši par labu esam, taču dažiem sociālo tīklu komentētājiem, no malas raugoties, tā ir šķitusi aplama.

Varu tikai pievienoties tiem, kuri uzskata, ka arī brīvpusdienas nav kaut kas tāds, kas nokrīt no gaisa. Galu galā mēs, visi nodokļu maksātāji, par tām esam samaksājuši. Nepašaubāmi, tas ir viens no atbalstāmākajiem nodokļu novirzīšanas veidiem, taču savā skolēnu vecāka praksē bieži esmu saskārusies ar to, ka bērni nepietiekami novērtē viņiem sniegto atbalstu – skolas pusdienas netiek ēstas, tā vietā izvēloties izdīkt vecākiem gardumus, lai remdētu izsalkumu.

Tāpat paliek neizdzerta piena glāze vai paciņa – labi domāto piena programmu skolās reāli izmanto tikai daži sākumskolas skolēni. Neviens nav veicis pētījumu, cik daudz brīvpusdienu porciju paliek neapēstas, cik daudz piena vai dārzeņu nonāk atkritumos, un vienīgie fakti ir mūsu pašu bērnu stāstītais, cik bieži viņi apēd vai neapēd uz šķīvja uzlikto porciju.

Domāju, ka Krimuldas piemērs ir labs veids, kā brīvpusdienām piešķirt lielāku vērtību arī bērnu skatījumā, turklāt tas viņiem var kalpot par labu stimulu ar savām labajām sekmēm sākt palīdzēt un sniegt ieguldījumu kopējā ģimenes budžetā.