Globālā Covid-19 pandēmija un Ukrainā notiekošais karš pēdējos gados būtiski palielinājis trauksmes un nedrošības sajūtu Latvijas sabiedrībā, liekot aizdomāties un atbildīgāk attiekties pret nekustamo īpašumu darījumiem. Aizvadītā gada laikā pie zvērinātiem notāriem vērsušies un palīdzību lūguši vairāk iedzīvotāju, nekā ierasts, turklāt papildus aktuālu darījumu – īpašuma pirkšanas, pārdošanas, mantojuma vai dāvinājuma – drošai noformēšanai pieaugusi vēlme sakārtot arī vecākas, līdz galam nesakārtotas juridiskās lietas, liecina zvērinātu notāru novērojumi.

Līdz ar energoresursu krīzi un komunālo maksājumu pieaugumu mūsu ikdienas valodas lietojumā strauji ienācis termins “energoefektivitāte”, kas biežāk locīts mājokļu siltumenerģijas patēriņa kontekstā. Vai energoefektivitāte ir tas pats, kas ēku siltināšana? Kādi parametri jāņem vērā, lai noteiktu, vai mana māja atbilst šim apzīmējumam, un vai pirms 30 gadiem celta ēka joprojām var būt energoefektīva?

Runa, protams, ir par Viestura Kairiša iestudēto Henrika Ibsena “Brandu” Dailes teātrī, ko esmu iecerējusi skatīties atkārtoti, un par Ievu Segliņu titullomā. Mēģinot racionāli noformulēt, kas mani piesaista šajā izrādē un liek saukt to par nozīmīgu notikumu Latvijas mākslā, pirmām kārtām ir jāapstājas pie… Raiņa un Blaumaņa. Proti, pie rainiskās tradīcijas ietērpt vārdos ideju un nemeklēt tai attaisnojumu sadzīves norisēs un pie blaumaniskās tradīcijas izcelt un vispārināt kādu visiem labi atpazīstamu dzīves konfliktu un piešķirt tam unikālu skanējumu.