FOTO: Dārgā Stokholma uz 14 salām ^{Apriņķis.lv}

Šērās nekas nemainās

Kā zināms, oktobris Baltijas jūrā ir vētru laiks, tādēļ uz prāmja "Isabelle” Rīgā kāpu ar mazliet trīcošu sirdi (tie, kuri kādreiz no Tallinas braukuši ar prāmi "Estonia”, kas 1994. gada vētrā nogrima, sapratīs, par ko es runāju). Taču gan līcī, gan pašā jūrā ūdens ir kā spogulis, tādēļ varam izbaudīt gan šovprogrammu vienā no kuģa bāriem, gan izmēģināt laimi loterijā. Turklāt vienā no kuģa restorāniem mums galdiņi ir ierādīti tieši pie lielajiem panorāmas logiem, līdz ar to otrās dienas rītā vismaz pāris stundas varam priecēt acis, kamēr prāmis rāmi slīd pa šērām starp mazākām un lielākām saliņām. Un teiksmaina liekas pat migla, kas parādās ne no kurienes, uz minūtēm piecpadsmit padarot apkārtni neredzamu, savukārt prāmis iedarbina miglas tauri, bet ātrumu gan nesamazina.

Pēc apmēram trīs stundu garā brauciena šēru krastos sāk parādīties lielākas ēkas un rūpnieciskas būves, tā ka kļūst skaidrs – tūdaļ būsim sasnieguši galamērķi. Mūsu prāmis ostā pietauvojas precīzi noliktajā laikā, mēs no klāja pētām apkārtni, un esam gatavi doties speciāli šā reisa pasažieriem organizētajā piecu stundu garajā autobusa ekskursijā pa Stokholmu. Pie astoņiem autobusiem, kas mums atsūtīti pretī, sākumā izceļas neliels sajukums, taču jau pēc minūtēm piecām esam veiksmīgi ieņēmuši vietas un varam doties ceļā.



Demokrātiskais karalis un suņu bērnu dārzi

Kamēr dodamies uz pilsētu, runātīgā un ļoti erudītā gide mums pagūst parādīt gan veco prāmju ostu, kur savulaik piestājuši prāmji, gan 150 metrus TV torni, kas, pēc viņas teiktā, esot celts t.s. "brutālisma" stilā, gan izstāstīt īsu ievadu par pilsētas vēsturi, kuru tūdaļ skatīsim savām acīm – piemēram, ka vienā versijā pilsētas nosaukums tulkojams kā "pilsēta uz baļķiem". Zviedrijai pieder apmēram 23 tūkstoši lielāku un mazāku salu, turklāt katru gadu pa kādai saliņai nākot klāt, savukārt pati Stokholma ir izvietojusies uz 14 dažāda lieluma salām. Kādā brīdī abpus ceļam paveras liels, zaļš lauks, kurā skraida vairāki suņi. Kā izrādās, šī Stokholmā ir vienīgā vieta, kur suņus drīkst atlaist no pavadas. Savukārt, ja uz ielas redzat cilvēku, kas pastaigājas ar trim, četriem un dažkārt arī pieciem suņiem, tad ziniet – tas ir t.s. suņu "bērnudārzs", jo Zviedrijas likumi nosaka, ka suni dzīvoklī vienu nedrīkst atstāt ilgāk par sešām stundām. Tā, lūk.

Arī par Latvijā labi pazīstamo Zviedrijas karali Kārli XVI Gustavu uzzinām šo to interesantu – piemēram, ka viņš ir vienīgais Zviedrijas pilsonis, kuram nav tiesību komentēt valstī notiekošos politiskos procesus; visi citi to var darīt brīvi. Taču zviedri savu 72 gadus veco valdnieku, kurš pagaidām negrasās atkāpties, lai troni atstātu savai meitai, kroņprincesei Viktorijai, mīl. Un kāpēc gan ne, ja savā 70 gadu jubilejas ballē viņš esot ņēmis rokā ģitāru, lai kāptu uz skatuves un pamuzicētu, savukārt dāvanās saņemto naudu (tāda bijusi viņa vēlme – lai viesi nestu nevis dāvanas, bet naudu) ziedojis Stokholmas mūzikas skolas celtniecībai. Ak jā, starp citu – karalis ar ģimeni nedzīvo lielajā pilī pilsētas centrā, jo viņi ar ģimeni mīt īpašumā aiz pilsētas robežām. Pils gluži vienkārši ir viņa darba vieta.

"Millenium" mīkla paliek uz nākamo reizi

Protams, ka piecās atvēlētajās stundās labākajā gadījumā var pagūt apskatīt pilsētu pa autobusa logu un pāris vietās izkāpt uz piecpadsmit divdesmit minūtēm, lai ļautos apkārtnes vērošanai un fotopauzei. Taču šīs abas vietas tiešām bija vērts redzēt un apmeklēt – gan skatu laukumu, no kura pavērās brīnišķīga panorāma uz teju visu pilsētu, gan Stokholmas Rātsnamu (to var apmeklēt, vienīgi iepriekš piesakoties), kura Zelta katru gadu norisinās Nobela prēmijas svinīgais bankets. Taču Rātsnama pagalms ir ļoti glezniecisks un brīvi pieejams apmeklētājiem, tāpēc var tikai mēģināt iztēloties, kā šeit izskatās dienā, kad svinīgo pasākumu apmeklē 1300 lūgto viesu un karaliskā ģimene. Rātsnama torni rotā trīs zelta kronīši, kas simbolizējot Skandināvijas valstu – Zviedrijas, Norvēģijas un Dānijas – vienotību. Tiesa, kā ar smaidu saka gide, katra no šīm trim valstīm sevi uzskatot par galveno, savukārt par pārējām divām dažkārt tiekot stāstīti visai skarbi joki, vien mainot darbojošās personas.

Nezinu, kā ir tagad, bet vēl pirms pāris gadiem Stokholmā tika rīkotas ekskursijas pa rakstnieka Stīga Lārsona megapopulārās triloģijas "Millenium" ("Meitene ar pūķa tetovējumu", "Meitene, kas spēlējas ar uguni" un "Meitene, kas iznīcināja sirseņu pūzni") notikumu norises vietām. Taču, kamēr mūsu autobuss, pārkāpjot daudzus noteikumus, līkumo pa pilsētas centru un daudzajiem tuneļiem, kas izspridzināti granīta klintīs (šeit noteikti jāpiemin vēl viens slavens zviedrs – dinamīta izgudrotājs Alfrēds Nobels, kura vārdā nosaukta ikgadējā balva), gide pagūst parādīt ielas, kurās dzīvojuši romāna galvenie varoņi – žurnālists Mīkaels Blūmkvists un datorhakere Līsbeta Salandere. To, vai šiem varoņiem ir prototipi, esot jājautā romānu autoram, kurš gan diemžēl aizsaulē aizgāja 2004. gadā, nepabeidzot savu ceturto romānu. Un tomēr atvadoties viņa visai mīklaini izteicās, ka man uz Stokholmu esot jāatbrauc vēlreiz, lai mēs izrunātu līdz galam jautājumu par Līsbetu Salanderi… Tātad – itin labs iemesls atgriezties, vai ne?



Ielūkojamies zviedru maciņos?

Kamēr braucam uz beidzamo apskates objektu – tēlnieka Karla Millesa parku Millesgrden –, gide mūs izklaidē ar stāstiem par Zviedrijas iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu un maciņu saturu (mēdz teikt, ka svešā makā skatīties nav pieklājīgi, bet – protams, ka šis aspekts ir gana interesants). Pirmais, kas aizķeras prātā no viņas teiktā, ir ar veselības aizsardzību un aprūpi saistītās lietas. Tātad: ja ir sakrāti rēķini 140 EUR apmērā par ārsta apmeklējumu, izmeklējumiem u.c., visu nākamo gadu medicīniskie pakalpojumi ir bez maksas. Tas pats attiecas arī uz medikamentu iegādi: tiklīdz ir sakrāti rēķini par zināmu summu (šķiet, 120 EUR), pēc tam gadu jebkuras zāles, arī pašas dārgākās, pienākas bez maksas. Arī ārstēšanās slimnīcā ir bez maksas, tikai jāmaksā 10 EUR dienā par ēdināšanu. Vidējā alga esot 3000 EUR mēnesī, taču jāatceras, ka zviedri vismaz 30% samaksā nodokļos; bezdarbnieka pabalsts (atkarībā no tā, vai ir maksāta apdrošināšana), pirmās 100 dienas ir ap 960 EUR, pēc tam – 890 EUR. Un noteikti nedrīkst aizmirst, ka valsts maksā ģimenēm dažādus pabalstus par bērniem (tie atkarīgi no bērnu skaita), turklāt izglītība ir bez maksas, tostarp arī privātajās skolās. Īres maksa ir samērā augsta – ap 1000 EUR, bet, ja gribat dzīvot ekskluzīvajos apartamentos pilsētas centrā, var nākties šķirties no palielākas summas – 1 m² cena šeit sasniedzot pat 14 000 EUR, bet mājas iegāde var izmaksāt vismaz 150 tūkstošus EUR, lai gan ārpus Stokholmas – stundas brauciena attālumā – mājokļu cenas esot krietni pieejamākas.

Parks, kur skulptūras tiecas pret debesīm

Klausoties gides komentāros, esam sasnieguši Millesgarden – vienu no populārākajiem Stokholmas apskates objektiem, kas meklējams Līdinges salā (metro līdz šejienei nenāk, tādēļ salinieku ērtībām izbūvēta dzelzceļa līnija, kas pa perimetru aptver visu salu), pašā kalna virsotnē. Karls Milless (1875–1955)  bijis viens no ievērojamākajiem zviedru skulptoriem, kurš savu karjeru savulaik sācis kā vienkāršs amatnieks, taču ar laiku viņam radusies interese par skulptūru veidošanu, tālab jauneklis sācis krāt naudu, un reiz sakrājis tik daudz, ka varējis doties uz Parīzi, lai mācītos pie tā laika lielākajiem māksliniekiem. Viņš ļoti daudz ietekmējies no izcilā skulptora Rodēna (nostāsti vēsta, ka Milless mācību gados viņam gan pārsvarā pienesis ūdeni, bet nabadzības dēļ dažkārt nakšņojis teju vai parkā uz soliņa) un, kā saka lietpratēji, tas redzams arī viņa darbos, kas izvietoti skaistā dārza daudzajās terasēs. Pats parks dibināts 1906. gadā, kad K.Milless šeit iegādājās pirmo zemes gabalu, ko ar laiku paplašinājis un 30. gados atvēris publiskai apskatei, bet 1936.gadā to novēlējis valstij, turklāt reizēm arī pats vadījis ekskursijas pa dārzu. Divdesmit piecus gadus K. Milless pavadījis Amerikā, mācoties un strādājot, savukārt viņa darbi izkaisīti pa visu pasauli, tālab par "savu" mākslinieku viņu dēvē ne tikai zviedri, bet arī japāņi, amerikāņi u.c.

Pa daudzajām terasēm, kuras savieno visai stāvas akmens kāpnes, var staigāt stundām ilgi, izbaudot mākslinieka skulptūru kolekciju, turklāt nevar nepamanīt, ka ikviena no tām – mežacūkas, elfi, rūķi, Poseidons un visas citas arī – it kā tiecas pret debesīm. Apskatei pieejama arī mākslinieka māja, virs kuras jumta izbūvēts tornītis, kur K. Milless bieži kāpis, lai lūkotos debesīs; piebūvē iekārtots muzejs un izstāžu zāle, ko ikviens interesents var brīvi aplūkot. Interesanta ekspozīcija pieejama arī ģimenes bijušās ekonomes mājā, savukārt ēkā, kas kalpo kā ieeja parkā, kopš 1999. gada darbojas mākslas galerija, kur notiek dažādas izstādes. Un vēl no parka zemākās terases paveras brīnišķīgs skats uz līci un prāmju ostu, no kurienes pēc pāris stundām dosimies atpakaļ uz Rīgu, brauciena laikā mēģinot salikt pa plauktiņiem dienā redzēto un naktī jūrā izbaudot vētru. Kāda mana paziņa, kura arī bija devusies šajā braucienā, ap pulksten četriem no rīta šūpošanās dēļ bija pamodusies un aizgājusi staigāt pa kuģi, kas gan bijis kluss un tukšs, jo acīmredzot visi pasažieri gulēja saldā miegā. Kad beidzot viņa sastapusi kādu bārmeni, tā mierinot teikusi, ka vējš, kura ātrums sasniedz 25 metrus sekundē, neesot nekas traks; lūk, nedēļu iepriekš, kad jūrā tiešām plosījusies vētra, esot bijis daudz jautrāk.