Menu
 

Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (2) Apriņķis.lv

  • Autors:  Juris Ulmanis
Foto - no Jura Ulmaņa privātā arhīva Foto - no Jura Ulmaņa privātā arhīva

Pirms vairākām nedēļām “Rīgas Apriņķa Avīzē” pieteicās Juris Ulmanis, lai dalītos savos piedzīvojumos, aicinot publicēt fragmentus no viņa topošās grāmatas “Uz Grenlandi – pēc pērlēm”, kas nāks klajā vasaras vidū apgādā “Laika grāmata”. Šeit publicētajās nodaļās, blakus ceļojuma aprakstam, arī fragmenti no Jura biogrāfijas, iemesli Grenlandes izvēlei, pavisam vienkāršas dzīvošanas un cilvēku savstarpējo attiecību lietas. 3.jūlijā plkst. 18.00 pats autors lasīšot grāmatas fragmentus Lucavsalas pludmales lasītavā Rīgā.

Cik ļoti svarīgas ir maza bērna cerības un sapņi

“Bronksā, īpaši 26. publiskajā skolā, kur mācījos kopā ar savu māsiņu, bija brīnišķīgi skolotāji. Skolotāji ar vecāku atbalstu, iespējams, vadībai pat nezinot, tomēr apņēmās strādāt streika laikā un, riskējot ar savu ādu, iesāka skolas gadu, lai varētu mācīt bērnus. Šos streika pretiniekus sauca par scabs – streiklaužiem. Bronksas bērnu nākotne viņiem bija svarīgāka par pašiem savu labumu un algu. Es jau tad sapratu šo pašaizliedzību, un tas man palicis atmiņā uz visu mūžu.

Skolotāji mums ierīkoja klases dzīvokļu mājas “Fallout Shelters” (bumbu patvertne – angl.) telpās. Nezinu, kā viņi to dabūja gatavu, laikam taču ar dzīvokļu māju saimnieku un pārvaldnieku ziņu. Tāpat nezinu, kur viņi dabūja galdus, tāfeles un krēslus. Bet viņi to paveica. Toreiz likās, ka streiks ir bezgala garš. Taču mēs ar māsiņu varējām uzsākt mācības laikus un pilnā apjomā. Kad streiks beidzās, mēs pārgājām uz parastajām skolas telpām.

4.klasē mans mīļākais priekšmets bija “Social Studies” – sociālā zinātne. Atceros, ka mana pirmā projekta uzdevums bija saistīts ar pasaules “explorers” – piedzīvojumu meklētāju izpēti, iegūtā informācija bija jāatspoguļo tabulā. Manos pētījumos parādījās tādi vārdi kā Marko Polo – viens no pirmajiem eiropiešiem, kas nokļuva Ķīnā, tādējādi iedvesmojot citus ceļot un tirgoties globālā mērogā; Kristofers Kolumbs – Amerikas atklājējs; Bartolomejs Diašs, kurš pirmais apbrauca Āfrikas dienvidu daļu – Labās Cerības ragu (Cape of Good Hope), Vasko da Gama – Diaša veikuma turpinātājs, viņš aizkuģoja līdz Indijai, Portugāles karalistei; Fernāns Magelāns, kurš pirmais apbrauca apkārt pasaulei; spāņu jūrnieks Huans Ponss de Leons, kurš Floridā meklēja “Fountain of Youth” (jaunības avots – angl.), Henrijs Hadsons, kurš caur Ameriku un Kanādu meklēja ceļus uz Indiju; “Lewis and Clarke”, kas ceļoja uz Amerikas Rietumiem.

Vārdu sakot, es pētīju visu, kas bija saistīts ar šiem cilvēkiem, un tas mani ārkārtīgi aizrāva. Man patika sapņot par nezināmā meklējumiem, par piedzīvojumiem, šķēršļiem, par briesmām, kas šiem cilvēkiem bija jāpārvar, par to, kā ir būt pirmatklājējam. Sastādīju ļoti labu tabulu, norādot – kas, ko, kad un kur. Pēc tabulas prezentācijas skolotāji mani ļoti slavēja – biju tik laimīgs! Manas tabulas pirmajās rindās bez ceļotājiem un piedzīvojumu meklētājiem, kas bija apceļojuši pasauli 15. gadsimtā, bija nonākuši arī izcili vikingi, kas ceļoja pa pasauli vēl 11. gadsimtā.

Tāds bija Sarkanais jeb Rudais Ēriks – tā iesaukts, jo viņam bija rudi mati, – un viņa dēls Leifs Eriksons. Viņi bija ceļojuši uz Rietumiem no Norvēģijas. Sarkanais Ēriks bija viens no pirmajiem eiropiešiem, kas nonāca Grenlandē. Kopā ar dēlu viņš turpināja ceļojumus uz Rietumiem un noenkurojās mūsdienu Ņūfaundlendā, Kanādā. Faktiski Leifs Eriksons bija pirmais baltais cilvēks, kurš ieradies Amerikā 300 gadus agrāk par Kristoferu Kolumbu.

Vikingu ietekme caur gadsimtiem

Šī doma par vikingiem mani burtiski fascinēja, īpaši tāpēc, ka arī pats jutos zināmā mērā saistīts ar vikingiem, jo latviešu skolā biju mācījies par to, kā senie kurši bija cīnījušies ar vikingiem. Dāņu baznīcās pat logu stiklos esot bijis rakstīts: “Dievs, sargi mūs no mēra, uguns un kuršiem!” Zināju, ka no tēva puses mans vecvectēvs bijis dāņu vai zviedru galdnieks. Tajā pašā laikā biju pārņemts ar mitoloģiju, daudz lasīju par grieķu, romiešu un vikingu dieviem. Tā tas viss saistījās ar vikingiem. Man šī interese joprojām nav zudusi, vēl joprojām jūtu šo saikni.

Īslandes dienvidaustrumu daļā ir maza saliņa, kuru sauc Pafosa. Tā ir akmeņaina, bez kokiem, to nemitīgi appūš skarbais Ziemeļatlantijas okeāna vējš. Sala ir nosaukta par godu tās pirmajiem iemītniekiem, īru mūkiem papariem, kuŗi ieradās salā 5. un 6. gadsimtā no Īrijas dienvidkrasta, burājot un airējot no govs ādas darinātās laivās – “curraghs”. Paparu mūki nebaidījās riskēt ar savu dzīvību, droši vien, šķērsojot okeānu, daudzi to zaudēja. Viņu mērķis nebija iegūt bagātību, īstenot kādas personīgas ambīcijas vai karaļa vārdā kolonizēt svešu zemi.

Pirmais Grenlandes šķērsotājs, Nobela prēmijas laureāts Fritjofs Nansens par papariem teica, ka viņu neticamo ceļojumu mērķis galvenokārt bija atrast vientuļu vietu, kur var noenkuroties un dzīvot mierā, kur nav traucēkļu, pasaules maldu un kaislību. Kad Īslandē 9. gadsimtā parādījās pirmie norvēģi, papari izlēma, ka šī zeme ir kļuvusi par daudz apdzīvota. Tad papari atkal kāpa savās govs ādas laivās un airēja uz Grenlandi, kas tolaik šķita pati pasaules mala. Dodoties ceļā savās nedrošajās laivās pāri vētrainajam okeānam, viņi paļāvās tikai uz savu fizisko un garīgo spēku, kas, pēc manām domām, ir prātam neaptverami.

Atceroties savu Grenlandes ceļojumu, nevaru nedomāt par paparu, vikingu un citu piedzīvojumu meklētāju drosmi, viņu azartisko zinātkāri un gribasspēku, kurā saredzu dažas sakritības un zināmā veidā saskatu līdzību ar sevi. Vēl viena sakritība – viena no manām mīļākajām grupas “Led Zeppelin” dziesmām ir par Leifu Eriksonu un vikingiem, kas kuģoja uz Rietumiem, meklējot jaunas zemes, kas cīnās ar ienaidniekiem, dzied un raud: “Valhalla, es nāku!” (Fightthe horde, sing and cry, Valhalla, I am coming!). Vikingu mitoloģijā Valhalla ir viena no vikingu dieva Odina pilīm, kurā mitinās kaujās kritušie varoņi.

Nepagāja ne dažas minūtes

Šis piedzīvojums sākās nejauši. Bieži saka, ka nejaušību nav, ka visam ir sava jēga, ka lietas notiek pēc kāda plāna un ka situācijas papildina un apstiprina viena otru. Varbūt tā ir. Vai tas ir tā sauktais liktenis?

2009.gads man sākās ar dažāda rakstura sarežģījumiem un problēmām. Dzīvoju disharmonijā ar sevi. Kaut kas bija jādara lietas labā! Bija jāizvēlas starp vairākām alternatīvām, kam ziedot savu laiku – dārgu un nozīmīgu – savas dzīves vienu mēnesi.

Apskatot savu aizņemtības kalendāru, konstatēju, ka grafikā ir brīva vieta no 29. aprīļa līdz 29. jūnijam. Tā kā man nebija jālasa lekcijas un nekas cits īpaši svarīgs nebija, sapratu, ka varu doties kādā ceļojumā.

Sākumā domāju – došos kalnos. Sen tur nav būts, un ļoti gribas iztīrīt smadzenes. Vai braukt kopā ar latviešiem? Imantam Zaulam ir problēmas ar gūžu. Un maniem draugiem alpīnistiem nekad nav naudas, man arī šobrīd nav. Vai pievienoties jauniem alpīnistiem?”

Grāmatas fragmentu pirmo daļu lasiet šeit. Turpinājums sekos.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.