Juris Ulmanis. Uz Grenlandi – pēc pērlēm. Fragmenti no topošās grāmatas (6) ^{Apriņķis.lv}

Šodien jātiek uz pastu, policiju un mazliet jāpārpako mantas. Gribas ātrāk doties uz ledāju. Izskatās, ka šodien te nekas nenotiks, jo laiks ir draņķīgs. Vakar Pauls kaut kur atrada vecu desu un teica: ja tā sāks izskatīties kā viena no mūsu vīrišķajām ķermeņa daļām, tad mums patiešām būs problēmas.

Šeit pulkstenis rāda 16.09, Rīgā šobrīd ir 21.09. Biju kādu brīdi iemidzis savā divstāvu gultā. Sama augšā, es lejā. Nezinu, ko viņa tur dara, laikam lasa un klausās mūziku. Man šī pasnaušana guļus uz muguras ar augšā saslietu galvu ir paradums no kāpšanas kalnos kopā ar Tedi un Imantu (Latvijas alpīnisti Teodors Ķirsis un Imants Zauls, – red.). Ko tik neesmu iemācījies un piedzīvojis kopā ar viņiem un pateicoties viņiem! Arī šobrīd jūtu viņu klātbūtni. Esmu drošs un pietiekami pieredzējis – arī pateicoties viņiem. Saprotu Samas un Toma nervozumu un trauksmi, jo viņiem nav tās pieredzes, kas man. Marks izturas mierīgi, nav sasprindzis. Pauls arī.

Aizgājām uz policiju reģistrēties. Mūs reģistrēja ar nosaukumu "Tangent 5", ID numurs ID1604283F81FED. Policijā mums jautāja, vai esam trenējušies. Mums jau vairāki to ir prasījuši. Jūtos par sevi drošs, jo es patiešām esmu trenējies, esmu vesels (kaut gan pa nakti mazliet sāpēja kakls). Policijā pastāstīja, ka no desmit grupām, kas šosezon ir mēģinājušas šķērsot Grenlandes ledāju, vajadzējis evakuēt sešas. Vienu Šveices komandu vajadzējis evakuēt tāpēc, ka viens no ceļotājiem esot guvis apsaldējumu. Šveicieši? Dīvaini. Tas nozīmē, ka noteikti ņemšu līdzi savu pūķeni* un divus pārus siltās apakšveļas. Dāņi policijā bija ļoti pretimnākoši. Bijām aizmirsuši paņemt līdzi mūsu apdrošināšanu, Pauls vēlāk aiznesa.

Sals, sniegs, leduslāči... Tomēr neredzu neviena iemesla, lai mūsu ceļojums neizdotos. Samanta sākusi ļoti satraukties. Es savukārt jūtos labi, jo redzēju, kādi jefiņi palika "Red house" – nu, tie skolotāji. Nav brīnums, ka viņi neko nevarēja izdarīt. Gribasspēks, motivācija, fiziskais stāvoklis un sagatavotība – tas viss ir ļoti svarīgi.

Paēdām Toma pagatavotās pusdienas. Rīsi ar saknēm. Citā telpā es biju atradis sojas mērci, visi bija laimīgi. Pagrabā apskatījām mūsu ragavas, kā tās izskatās, kā darbojas. Inuīti šīs garās, ietilpīgās ragavas, kuras mums būs jāvelk, sauc par pulkām. Pārtika ir iepakota lielās kastēs. Mums katram būs jāņem viena kaste, un pēdējo kasti mēs sadalīsim. Ragavās ir plēve, ar ko varēs apsegt visas mantas. Savā istabā jau biju sadalījis mantas, ko ņemšu un ko neņemšu līdzi. Tagad izlēmu – ņemšu tikai pašu nepieciešamāko: siltas drēbes, foto, vitamīnus, kosmētiku, kādu lasāmvielu. Visu pārējo pārsūtīšu uz Kangerlusuaku. Būs dārgi, taču neņemšos to visu stiept pāri Grenlandei. Piedāvāšu Paulam savu enerģijas dzērienu. Varbūt viņš man par to kaut ko samaksās?

Tā top ūdens.

Plkst. 21.06 esmu gultā. Izmantoju savu guļammaisu par spilvenu. Dzirdu, kā Pauls runā ar diviem angļiem, kā viņš esot koordinējis loģistiku angļu TV kompānijas programmai par Grenlandi. Vienam no tiem diviem angļiem bija problēmas ar potīti, un pēc nedēļas viņi pārtrauca savu ekspedīciju. Nedēļu nosēdēja, gaidot glābšanas helikopteru. Nevarēdami sagaidīt, viņi izsauca suņus, kas abus atveda atpakaļ. Sama lasa un klausās mūziku, ko arī es varu sadzirdēt, lai gan viņai ir austiņas. Marks laikam aizgājis gulēt, un Toms ir pazudis. Droši vien kaut kur kaut ko pēta. Pēcpusdienu biju pavadījis, lasot Eda Viestura grāmatu. Vakar Sama man teica, ka Eds Viesturs – slavenais ASV alpīnists – esot patmīlis. Tobrīd mani tas aizskāra. Teicu, ka viņš ir pa pusei latvietis. Bet šodien, lasot viņa grāmatu, sāku domāt, ka tomēr jāpiekrīt Samai. Viņš nemitīgi sevi slavē, raksta, cik viņš gudrs, cik pareizi dara un pat citē cilvēkus, kuri arī saka, cik viņš, Eds, ir lielisks. Pie sevis nodomāju, ka es arī droši vien varētu uzkāpt visos šajos 8000 metru augstajos kalnos. Tagad esmu tam par vecu. Starp citu, Edam Viesturam tagad arī ir 49. Viņš daudz trenējas, un izskatās, ka tās lietas es daru līdzīgi viņam… Divi latvieši – ha, ha!

Vēl viena diena šeit, un, cerams, parīt dosimies ceļā. Rīt jābeidz pakot mantas, jāuzlādē baterijas. Taisāmies paslēpot un varbūt nopirkt kādu zivi no bļitkotājiem.

Trešdiena, 6. maijs

Atkal pamodos agri, iegāju dušā. Pauls un Marks arī ir augšā. Sēžam virtuvītē un lasām grāmatas. Te ir plaukti ar labām grāmatām par Arktiku, par kalniem un par Grenlandi. Grāmatas ir svešvalodās, bet tās ar fotogrāfijām ir labas. Snieg un snieg, un neizskatās, ka snigšana reiz rimsies.

Diez vai Pauls šodien tiks prom. Mums jāizlido rīt. Daudz domāju par Eda Viestura grāmatu, par to, ko viņš ir paveicis un kā visu to palaidis tirgū ASV. Viņam bija mērķis, un soli pa solim viņš iecerēto paveica. Kādreiz lietas iet uz priekšu, kādreiz atpakaļ, bet ar mērķtiecību visu var panākt. Nekas nenāk viegli. Viņš saka, ka neriskē, bet rēķinās ar risku. Mēs visi to darām. Katru dienu. Viņš trenējas, plāno un dara. Kādreiz izdodas. Kādreiz ne. Tā ir arī mana filozofija, tā es dzīvoju.

Plkst. 7.27 un 12.27. Saņemu īsziņu no savas mīļotās Gundegas: "Nesteidzini laiku, tas tagad steidzas... Pie mums sāk ziedēt kastaņas." Mana Gundega! Marks teica, ka abi angļi vakar bijuši pesimistiski noskaņoti attiecībā uz laikapstākļiem, un iemesls, kāpēc viņi nav tikuši pāri ledājam, esot tas, ka viņi nav labā formā: "Tu redzēji viņu vēderiņus?" Viņiem tas ir jāpieņem, arī sava neveiksme. Es pilnībā piekrītu. Īstenībā var iet jebkuros laika apstākļos, pat tad, ja nekā nevar redzēt, vienkārši sekojot kompasam. Te nav plaisu. Vienīgi, ja pūš stiprs vējš, ir grūti uzcelt vai nojaukt telti. Vēl runājām, ka mēs, baltie cilvēki, esam samaitājuši Grenlandi un inuītus. Es to vakar stāstīju Samai. Mēs domājam, ka padarām viņus civilizētus un palīdzam viņiem. Mēs kritizējam, ka viņi nesavāc atkritumus, dzer, neko nedara. Inuīti kādreiz medīja, gādāja sev un savai ģimenei pārtiku un visu no dzīvnieka izmantoja. Nekas nepalika pāri. Pat kaulus sadedzināja kā malku. Mēs atnākam, paņemam viņu zemi, minerālus, izejvielas, ievedam alkoholu, apkrāpjam viņus un rūpīgi pētām viņu valodu. Un tad brīnāmies, ka viņi izmirst. Bezgalīgi žēl. Viņiem jāļauj dzīvot tā, kā viņi ir raduši.

* Ar dūnām siltināta jaka.

Iepriekšējo daļu lasiet šeit. Turpinājums sekos.